Julian Assange to pateica skaidri un bez smalkumiem: kad papīru aizstāj ar nullēm un vieniniekiem, vēsturi var vienkārši izdzēst. Vienu dienu “Page not found”, nākamo – “tas nekad nav noticis”. Un mēs, civilizācija, kas iedomājas sevi gudru, to darām ar aizrautību un lepnumu.
Papīrs ir neērts. Tas smird, putekļojas, aizņem vietu, to var sadedzināt, bet to nevar tāpat vien “atjaunināt”. Digitālais fails ir ērts. To var pārrakstīt, pārvietot, dzēst ar vienu klikšķi. Un kad tas notiek pietiekami lielā mērogā un pietiekami bieži, realitāte sāk peldēt. Vairs nav “kas bija”, ir tikai “kas ir pieejams tagad”.
Tas nav teorētisks drauds. Mēs jau redzam, kā arhīvi pazūd, kā saites nomirst, kā oficiālie dokumenti “tiek atjaunināti”, līdz vecā versija vairs neeksistē. Platformas maina noteikumus, valstis maina stāstus, korporācijas pārraksta savu pagātni. Un mēs, lietotāji, esam pieraduši: ja kaut kas nav Google pirmajā lapā, tad tas it kā nav noticis. Ja Wikipedia to vairs nepiemin, tad tā ir “vecā informācija”.
Assange runāja no pieredzes. Viņš zina, cik ātri var pazust tas, kas kādam ir neērts. Bet problēma ir dziļāka par vienu cilvēku vai vienu organizāciju. Problēma ir tā, ka mēs esam nodevuši kolektīvo atmiņu sistēmām, kuras mēs nekontrolējam un kuras nav ieinteresētas saglabāt neērtu patiesību. Digitālais arhīvs nav arhīvs. Tas ir pastāvīgs redakcijas process.
Papīrs prasa fizisku darbu, lai to iznīcinātu. Digitālais fails prasa tikai lēmumu. Un lēmumi, kā mēs zinām, tiek pieņemti ļoti ātri, kad tas ir izdevīgi.
Tāpēc nākamreiz, kad kāds priecājas par “bezpapīra biroju” un “digitālo progresu”, atceries: mēs nevis atbrīvojamies no pagātnes nastas. Mēs vienkārši padarām to vieglāk dzēšamu. Un kad pienāks diena, kad kādam būs izdevīgi, ka noteikti notikumi “nekad nav notikuši”, mums nebūs pat ko rādīt pretī. Tikai tukšu ekrānu un ziņu “404”.
Vēsture, kas dzīvo tikai serveros, ir vēsture, kas jebkurā brīdī var tikt nogalināta. Un mēs to esam izvēlējušies paši.
Tik viegli pārrakstīt un izdzēst vēsturi.
Komentāri