Bieži domāju, cik daudz laika prasa jebkura īsta lieta. Nevis tā, kas notiek ātri un pazūd, bet tā, kas paliek. Ozols neizaug no zīles vienā naktī. Zīle nokrīt, iegrimst zemē, gaida ziemu, tad pavasari. Saknes lēnām meklē mitrumu, stumbrs kāpj augšup gadu pēc gada. Neviens to nesteidzina. Un tomēr koks izaug. Tāpat ir ar cilvēku. Ar darbu, ar attiecībām, ar sapratni. Viss, kam ir svars, notiek lēnām. Pacietība nav gaidīšana tukšumā. Tā ir klusa piekrišana ritmam, kas nav mans. Es nevaru piespiest augt to, kam vēl nav laika. Kad es steidzos, es redzu tikai virspusi. Kad es uzgaidu, sāku pamanīt, kā lietas saliekas. Kļūdas vairs nešķiet tikai kļūdas. Pārtraukumi — ne tikai zaudēts laiks. Viss kaut kur ved, tikai lēnāk nekā es gribētu.
Es mācos to no koka. No zīles, kas nekur nesteidzas. Un no sevis, kas vēl joprojām mēģina.
Komentāri