Atkal. Kārtējā ziņa par ielaušanos “valsts drošajās IT sistēmās”. Šoreiz izmeklēšana norāda, ka nozagtā informācija ir PTAC licencējamo subjektu kontaktinformācija — patērētāju kreditēšanas, parādu ārpustiesas atgūšanas un komplekso tūrisma pakalpojumu sniedzēju dati. Nevis miljonu cilvēku personas kodi vai bankas kontu atlikumi, bet “tikai” kontaktinformācija. Un tomēr šī “tikai” jau satur sevī visu modernās drošības paradoksu.
Drošība ir kļuvusi par rituālu. Mēs uzstādām ugunsmūrus, šifrējam datus, veidojam “drošās zonas”, sertificējam sistēmas un pēc tam ar svinīgu nopietnību paziņojam, ka tās ir aizsargātas. Katrs jauns ielaušanās gadījums šo rituālu atklāj kā sava veida kolektīvo pašapmānu. Drošība nav stāvoklis. Tā ir solījums, ko tehnoloģija dod un tehnoloģija arī lauž. Un katru reizi, kad solījums tiek lauzts, mēs atklājam to pašu senu patiesību, ko filozofija jau sen zināja: viss, kas ir cilvēka radīts, ir arī cilvēka iznīcināms.
Kontaktinformācija — vārds, adrese, tālrunis, e-pasts — šķiet niecīga. Taču tieši šajā niecībā slēpjas dziļāka nozīme. Mūsdienu pasaulē identitāte vairs nav ķermenis vai sejas vaibsti. Identitāte ir datu kopa. Un datu kopa, kas nonāk svešās rokās, kļūst par instrumentu. Nevienam nav jāzog miljoni, lai radītu kaitējumu. Pietiek ar to, ka kāds zina, kam zvanīt, kam rakstīt, kam sūtīt viltus rēķinus vai uzticības shēmas. Informācijas nozīme nav tās apjomā, bet tās kontekstā. Un konteksts šodien ir viss.
Šis incidents atkal liek uzdot jautājumu, ko mēs labprātāk atstājam neatbildētu: vai valsts institūcijas, kas glabā datus par mums un par tiem, kas ar mums strādā, patiesi spēj tos aizsargāt? Vai drošības solījums ir tikai administratīvs žests — papīra un protokolu valoda, kas nomierina, bet neaizsargā? Katrs jauns ielaušanās gadījums atklāj plaisu starp to, ko sistēma saka par sevi, un to, kāda tā ir patiesībā. Un šī plaisa nav tehniska. Tā ir ontoloģiska. Mēs esam radījuši pasauli, kurā drošība ir kļuvusi par simulāciju.
Šī situācija atgādina senās zināšanas par varas un zināšanu attiecībām. Tas, kurš kontrolē informāciju, kontrolē iespējas. Bet mūsdienās informācijas kontrole ir kļuvusi fragmentāra un poraina. Valsts vairs nav vienīgais spēlētājs. Tīkls ir atvērts, un atvērtība ir gan brīvības, gan ievainojamības avots. Mēs gribam, lai sistēmas būtu atvērtas sadarbībai, caurspīdīgas, efektīvas. Un tajā pašā laikā gribam, lai tās būtu necaurlaidīgas. Šie divi vēlējumi ir pretrunīgi. Un pretruna ir strukturāla.
Varbūt visspilgtākais šajā gadījumā ir tas, ka mēs vairs nepārsteigti. “Kārtējā ielaušanās”. Vārds “kārtējā” jau satur resignāciju. Mēs esam pieraduši. Un pieradums ir bīstamāks par pašu ielaušanos. Jo pieradums nozīmē, ka mēs sākam uztvert neaizsargātību kā normu. Ka mēs sākam pieņemt, ka dati “kaut kur noplūdīs”, ka “kaut kas notiks”. Un šajā pieņemšanā zūd spēja prasīt atbildību. Zūd spēja prasīt, lai sistēmas, kas glabā mūsu un mūsu partneru datus, patiesi būtu tādas, kādas tās pretendē būt.
Varbūt īstā filozofiskā mācība nav par to, kā uzlabot ugunsmūrus. Varbūt tā ir par to, kā mēs saprotam uzticēšanos. Uzticēšanās nav tehniska lieta. Tā ir attiecība. Un attiecība prasa, lai solījums un realitāte sakristu. Kad solījums atkārtoti tiek lauzts, uzticēšanās nevis “samazinās” — tā pārvēršas par kaut ko citu. Par skeptisku, nogurušu, gandrīz cinisku skatu uz sistēmām, kas pretendē mūs aizsargāt.
Un tomēr mēs turpinām dzīvot šajā digitālajā telpā. Jo alternatīvas praktiski nav. Mēs esam ieslodzīti savā pašu radītajā tīklā. Un katrs jauns incidents atgādina: tīkls nav drošs. Tas nekad nav bijis drošs. Drošība bija un ir mūsu kolektīvā ilūzija — nepieciešama, noderīga, bet tomēr ilūzija.
Ir laiks pārtraukt runāt par “drošām sistēmām” un sākt runāt par neaizsargātām sistēmām, kuras mēs mēģinām padarīt mazāk bīstamas. Varbūt ir laiks atzīt, ka absolūta drošība ir mīts, un tāpēc jo vairāk jāprasa pārskatāmība, ātra reakcija un īsta atbildība. Jo, ja drošība ir ilūzija, tad vienīgais, kas mums paliek, ir godīgums pret šo ilūziju un pret tiem, kuru datus mēs glabājam.
Šoreiz noplūda kontaktinformācija. Nākamreiz varbūt kaut kas cits. Un jautājums, kas paliek, nav tikai “kā to novērst”. Jautājums ir: cik ilgi mēs turpināsim uzskatīt, ka drošība ir kaut kas, ko var “nodrošināt”, nevis kaut kas, ko mums pastāvīgi, nogurdinoši un pazemīgi jāaizstāv pret pašu cilvēka dabu un pašu tehnoloģijas dabu?
Komentāri