Par PHP epopeju un cilvēka dabu starp steigu un stāvēšanu

Internets dreb. Ne no kara, ne no katastrofas debess, bet no diviem caurumiem PHP kodolā — tiem pašiem, kas gadu desmitiem nēsāja līdzi gandrīz visu tīmekli. CVE-2026-109618 un CVE-2026-109619. Divas kritiskas, autentifikācijas neprasošas attālinātas koda izpildes ievainojamības. PHP2Shell. CVSS 9.2. Viss, kas darbojas uz PHP no 5. versijas līdz šodienai, ir potenciāli atvērts. Un PHP joprojām darbina milzīgu daļu pasaules tīmekļa.

Serveru uzturētāji tagad dzīvo īpatnējā laika režīmā. Viņu pakaļas deg. Ne metaforiski, bet gandrīz fiziski — kafija auksta, nakts bez miega, terminali atvērti, atjauninājumu skripti skrien, testēšanas vides tiek ziedotas ražošanai. Cilvēki, kas parasti plāno izmaiņas nedēļām un mēnešiem uz priekšu, pēkšņi kļūst par ķirurgiem uz kaujas lauka. Viņi lāpa. Viņi restartē. Viņi lūdz dievu, ka neviens vēl nav iegājis caurumā. Privātie uzņēmumi, mazi hostinga pakalpojumu sniedzēji, neatkarīgie izstrādātāji — viņi kustas ar ātrumu, kas atgādina evolūciju zem spiediena. Briesmas ir skaidras, laiks ir ierobežots, un atbildība gulstas uz konkrētiem cilvēkiem, nevis uz “sistēmu”.

Ir valsts iestādes. Neminēšu kura. Tās, kurām raksta projekti, specifikācijas, drošības novērtējumi, ieteikumi. Tās, kurām jau pusgadu atpakaļ tika iedots skaidrs dokuments: “šis ir kritiski, šis ir jāizdara, šis ir prioritāte.” Un nekas. Dokumenti ceļo. Komitejas sanāk. Risku reģistri tiek atjaunināti. Atbildīgās personas mainās. Budžeta cikli, iepirkumu procedūras, saskaņošanas ķēdes, “mums vajag vēl vienu ekspertīzi”. Pusgads. Un tagad, kad visa pasaule skrien ar degunu pret sienu, šīs sistēmas joprojām stāv un gaida nākamo sēdes protokolu.