Passion Brains

Ir viena lieta, ko es patiesi nespēju līdz galam saprast. Cilvēce spēj nosūtīt zondes uz citām planētām, operēt sirdi ar robotiem un izveidot mākslīgo intelektu. Bet tajā pašā laikā miljoni cilvēku katru dienu apzināti maksā naudu, lai sabojātu paši savu veselību. Tiešām – maksā. Cilvēks ieiet veikalā, izvelk maku, samaksā par nelielu kastīti ar smirdīgiem papīra rullīšiem, kuru galvenā funkcija ir radīt dūmus, ko pēc tam vilkt plaušās. Nevis nejauši. Nevis piespiedu kārtā. Bet brīvprātīgi un ar kaut kādu dīvainu baudas elementu. Un tad sākas pats rituāls. Cilvēks aizdedzina šo mazo ķīmisko eksperimentu, ievilk dūmus, un ar nopietnu sejas izteiksmi it kā izbauda procesu, kura vienīgais reālais rezultāts ir nikotīna atkarība, sabojātas plaušas un aromāts, kas atgādina vecu pelnu trauku. Visironiskākais ir tas, ka cilvēks pats to visu apmaksā. Tas ir gandrīz filozofiski skaisti savā absurditātē: maksāt par to, lai organisms lēnām degradētu. Maksāt par to, lai elpošanas sistēma pārvērstos...

Ir savādi, cik bieži mēs sākam savu dienu ar skaitli. Pirms paskatāmies debesīs, pirms sajūtam gaisu uz ādas, mēs apskatām lietotni un redzam: 12°C, 18°C, -3°C. Skaitlis, kas it kā pasaka visu par pasauli aiz loga. Un tomēr – tas nepasaka gandrīz neko. Reizēm man gribas dzīvot, nezinot, kāda ir temperatūra ārā. Ne tāpēc, ka skaitļi būtu nepareizi, bet tāpēc, ka tie aizstāj pieredzi. Kad mēs zinām temperatūru, mēs jau iepriekš izdomājam, kā jutīsimies. Ja ir +5°C, mēs gaidām aukstumu. Ja ir +25°C, mēs gaidām siltumu. Skaitlis kļūst par filtru starp mums un pasauli. Bet pasaule pati par sevi nav skaitlis. Tā ir vējš, kas pēkšņi ieķeras jakas piedurknē. Tā ir saule, kas uz mirkli uzsilda seju. Tā ir mitra gaisa smarža pēc lietus. Temperatūra ir mērījums, bet dzīve – sajūta. Kad mēs nezinām temperatūru, mēs kļūstam uzmanīgāki. Mēs atveram logu un klausāmies. Mēs skatāmies, kā kustas koku zari. Mēs uz mirkli apstājamies, lai sajustu, vai rīts ir ass un dzestrs, vai mīksts un silts. Pasaule ...

 Kopējo notikumu iespaidā Maskavā palēcās benzīna cena līdz 0.72 € / L

When we speak about music as a spiritual experience — as sound that can open the soul and allow us to sense infinity — it is impossible not to mention David Gilmour and the legendary band Pink Floyd. This is not merely music; it is a way of thinking, a feeling, an inner journey. David Gilmour – Master of Guitar and Architect of Emotion David Gilmour is not simply a guitarist. He is an architect of sound. His playing style — deep vibrato, pure tone, and emotionally charged solos — has become a benchmark in rock music. The legendary “Black Strat” guitar in his hands transforms into a voice that speaks where words fall silent. When he joined Pink Floyd in 1968, the band stood at a crossroads. Gilmour’s presence brought melodic clarity and emotional depth. He did not compete with volume or speed — he created space. Space for thought, for feeling, for silence. His solo in “Comfortably Numb” is often regarded as one of the greatest in rock history. It is not merely technique; it is pain, hop...

Nākamie aiz ārstiem būs - ugunsdzēsēji? Filozofiska Refleksija par Ārstu Atlaišanu Mūsdienu Latvija, valsts, kas lepojas ar savu "demokrātiju" un Gejropas Savienības piederību, ir spērusi soli, kas atgādina drūmākās totalitārisma un ksenofobijas lappuses no vēstures grāmatām. 2026. gada sākumā Daugavpils reģionālā slimnīca atlaida aptuveni 50 darbiniekus – tostarp ārstus, medmāsas un citu medicīnas personālu – tikai tāpēc, ka viņiem ir Krievijas vai Baltkrievijas pilsonība.  Tas notika, neprasot viņu politisko nostāju, neizvērtējot lojalitāti vai profesionālo kompetenci, bet balstoties uz aukstu, birokrātisku likuma grozījumu, kas aizliedz "agresorvalstu" pilsoņiem strādāt kritiskās infrastruktūras objektos. Šis lēmums nav tikai administratīvs sīkums; tas ir filozofisks absurds, kas atklāj dziļu morālu plaisu sabiedrībā un valsts vadībā. Iedomājieties: ārsts, kurš gadiem ilgi glābis dzīvības, diagnosticējis slimības un mazinājis ciešanas, pēkšņi kļūst par "droš...

  Varbūt kāds atšifrēs manas publikācijas domu? 

Politiskā realitāte arvien mazāk līdzinās demokrātiskai diskusijai un arvien vairāk — rūpīgi režisētai izrādei, kur sabiedrībai tiek piešķirta skatītāja un reizē statistu loma. Skatuves centrā tiek izrakts viens krievu dzejnieks, simboliski aprakts, pasludināts par vēsturiska ļaunuma iemiesojumu. Tauta aplaudē. Morālā spriedze uz brīdi tiek izlādēta. Rodas sajūta, ka notikusi attīrīšanās. Taču tajā pašā laikā cits tās pašas kultūras pārstāvis mierīgi turpina dzīvot institūcijās, repertuāros un pilnās skatītāju rindās. Neviens nesatraucas. Neviens neprasa konsekvenci. Un tieši šeit kļūst skaidrs — runa nekad nav bijusi par principiem. Runa ir par politisku tehnoloģiju. Kad režīmam pietrūkst ekonomisku panākumu, sociālas stabilitātes vai pārliecinošas nākotnes vīzijas, tas sāk ražot konfliktu. Jo sabiedrību visvieglāk pārvaldīt nevis ar argumentiem, bet ar bailēm un morālu sašutumu. Tiek radīts ienaidnieks — vienkāršots, simbolisks, nekustīgs. Ideāli, ja tas ir miris dzejnieks vai bronza...