Vakar bija viena no tām dienām, kad sajūtas šķita īpaši neparastas. Kāds dīvains nogurums apņēmās mani jau no paša rīta, kad vienkārši dzēru ūdeni un jutos tā, it kā ķermenis negribētu atsperties. Šī sajūta bija tik intensīva, ka likās, ka viss pasaulē notiek kā pa miglu. Taču diena piedāvāja vēl citus pārsteigumus.
Pirms vakara mīlestības brīža ar Lielisko, kad mēs iegremdējāmies viens otrā un sajutām enerģiju, kuru sen nebiju pieredzējis, it kā visi spēki būtu koncentrējušies tikai uz šo vienu mirkli. Tā bija tāda īpaša saikne, kas pārsniedza ierasto. Tomēr pirms šī brīža bija vēl kaut kas – kino piedāvātās smaržas un ēdienu vilinājums, kas mani sakāpināja. Eju gar ēstuvēm, un tā sajūta, ka visur iznāk svaigi gatavots ēdiens, bija pārāk spēcīga, lai to nepamanītu. Pat smaržas bija pievilcīgas, un apetīte pieauga ar katru soli, taču jāatzīst, ka vakar vakara ēdienu tomēr nenobaudīju.
Miegs, lai gan bija jāsnauž, bija saraustīts, tikai trīs stundas, līdz rīts atkal atnesa jaunas sajūtas. Vēl joprojām mēģināju tikt pāri tam dīvainajam nogurumam, ko iepriekšējā dienā sajutu, tāpēc rīts sākās ātrā mīlestības mirklī, kas no jauna lika man justies dzīvam.
Brokastis bija tīri vieglas: ūdens ar citronu un dažas mellenes, bet, jā, sajūta par nepieciešamību pēc ēdiena bija ļoti spēcīga. Tomēr kaut kas iekšēji man teica, ka šodien būtu jāiztiek tikai ar ūdeni. Tikai tīrs ūdens.
Un tad, kad iznācu ielās, Rīgas gaisotne mani pārsteidza ar drūmo cilvēku seju vērojumu. Ikdiena, šķiet, aiznesusi visu prieku, un cilvēki šķita iegremdējušies savās domās. Bet manī vēl bija dzīvotspēja. Ūdens, kas man šķita tik nepieciešams, varbūt tieši kļuva par atslēgu, lai saglabātu mieru. Un šodien, šķiet, diena turpināsies vienā un tajā pašā ritmā: tikai ūdens, tikai klusums.
4 komentāri:
Es laikam ķērcu, bet ceru, ka piedosi.
Saraustīts miegs, kas drīzāk ir nemiegs, un organisma īdēšana pēc ēdiena ir badošanās blakne, ar kuru ir jārēķinās. Šai blaknei ir tendence palielināties ar vien vairāk visā badošanās laikā. Jo ilgāk iztiksi bez ēdiena, jo vairāk ir iespēju, ka uzradīsies vēl kādas blaknītes. Labi, bet neķērkšu vairāk, tava izvēle un tavs eksperiments.
Tik laicīgi brīdinu. Kad izlemsi šo procedūru pārtraukt un sāksi revidēt ledusskapi ar nolūku ko no tā pārtransportēt uz savu organismu, iestāsies vēl lielāks stīviņš. Jo tad tev nāksies sevi bremzēt ar domu - pēc badošanās perioda ir bīstami uzreiz un jau aizvakar apēst veselu mamutu un ziloni piedevām. Jāsāk ar mamuta astīti vienā ēšanas reizē, tās porcijas palielinot pamazām augošā līknē.
Tik tā, zināšanai, lemsi jau pats.
Pēc Tevis teiktā apstiprinu savas domas, ka badošanās ir tikai un vienīgi galvā. ķermenis var īzī izturēt ilgi un bez kādām ķērkšanām. Izpaliek man ilgas pēc ledusskapja, jo tāda man nav. Un ēdiens mājās arī nav - pilnīgi nekāds. Badošanās ir bioķīmiskā attīrīšanāš un toksīnu izvadīšana. Protams, arī prāta stiprināsāna un gribas rūdīšana. Kā pierādījuši eksperimentētāji, visi, kuri nomiruši bez pārtikas, nenomira no pārtikas trūkuma, bet nespējas ar prātu pieņemt šo procesu.
Arī taisnība. No pašas pieredzes, kad sanāca pabadoties drusku ilgāk par nedēļu (tas periods tomēr sanāca situācijas piespiests, nevis apzināts "nē pārtikai"), pieņēmu to situāciju, rosījos rosījamajā, dzēru ūdeni un neiespringu. Pat īsti organisms nebļaustījās, jo laikam saprata, ka bezjēdzīgi. Un bez problēmām nodzīvoju līdz tam periodam, kad atkal varēju ko nopirkt pārtikā. Tiesa, un protams, atjaunot pārtikas lietošanu vajadzēja pamazītēm, lai nerastos citas problēmas. Un joprojām nespēju saprast tos, kuri badošanās periodu uzskata par varoņdarbu situācijā, kad "nekas īpašs, viss ir izdzīvojams un izturams". Ja tā badošanās sanāk pārāk ilgi - mēneša un vairāk garumā, nu tad jau ir iespējams, ka tas periods tiešām var radīt kādas ļoti negatīvas blaknes. Ir iespējams, neesmu pārbaudījusi. Bet nedēļa bez ēšanas - neredzu problēmu.
Lieliskas pieredzes, ka organisms var lieliski iztikt ar ieksējām rezevēm un vairak tas ir prāta stvoklis no badošanās.
Ierakstīt komentāru