Badošanās 5. diena

Vakar bija viena no tām dienām, kad sajūtas šķita īpaši neparastas. Kāds dīvains nogurums apņēmās mani jau no paša rīta, kad vienkārši dzēru ūdeni un jutos tā, it kā ķermenis negribētu atsperties. Šī sajūta bija tik intensīva, ka likās, ka viss pasaulē notiek kā pa miglu. Taču diena piedāvāja vēl citus pārsteigumus.

Pirms vakara mīlestības brīža ar Lielisko, kad mēs iegremdējāmies viens otrā un sajutām enerģiju, kuru sen nebiju pieredzējis, it kā visi spēki būtu koncentrējušies tikai uz šo vienu mirkli. Tā bija tāda īpaša saikne, kas pārsniedza ierasto. Tomēr pirms šī brīža bija vēl kaut kas – kino piedāvātās smaržas un ēdienu vilinājums, kas mani sakāpināja. Eju gar ēstuvēm, un tā sajūta, ka visur iznāk svaigi gatavots ēdiens, bija pārāk spēcīga, lai to nepamanītu. Pat smaržas bija pievilcīgas, un apetīte pieauga ar katru soli, taču jāatzīst, ka vakar vakara ēdienu tomēr nenobaudīju.

Miegs, lai gan bija jāsnauž, bija saraustīts, tikai trīs stundas, līdz rīts atkal atnesa jaunas sajūtas. Vēl joprojām mēģināju tikt pāri tam dīvainajam nogurumam, ko iepriekšējā dienā sajutu, tāpēc rīts sākās ātrā mīlestības mirklī, kas no jauna lika man justies dzīvam.

Brokastis bija tīri vieglas: ūdens ar citronu un dažas mellenes, bet, jā, sajūta par nepieciešamību pēc ēdiena bija ļoti spēcīga. Tomēr kaut kas iekšēji man teica, ka šodien būtu jāiztiek tikai ar ūdeni. Tikai tīrs ūdens.

Un tad, kad iznācu ielās, Rīgas gaisotne mani pārsteidza ar drūmo cilvēku seju vērojumu. Ikdiena, šķiet, aiznesusi visu prieku, un cilvēki šķita iegremdējušies savās domās. Bet manī vēl bija dzīvotspēja. Ūdens, kas man šķita tik nepieciešams, varbūt tieši kļuva par atslēgu, lai saglabātu mieru. Un šodien, šķiet, diena turpināsies vienā un tajā pašā ritmā: tikai ūdens, tikai klusums.