Tukšums un Šeit un Tagad
Mēs sevi uzskatām par klātesošiem tikai savā šķietamajā izpausmē. Ārējais tēls – vārdi, žesti, sasniegumi, attēls spogulī – tas viss ir tikai plāns pārklājs. Zem tā slēpjas kaut kas, ko mēs nespējam tieši aptvert. Un tieši šo neaptveramo mēs saucam par tukšumu. Bailes no tā ir tik dziļas, ka mēs bēgam no tā visu mūžu – ar darbu, attiecībām, izklaidi, pat ar pašu domāšanu.
Taču īstenībā tukšums nav neesamība. Tas ir tīrākā klātesamība.
Tukšums kā pamats
Austrumu filozofijā, īpaši budismā, tukšums (śūnyatā) nav nihilisms. Tas ir atbrīvošanās no visām fiksētajām formām un identitātēm. Viss, ko mēs uzskatām par “es”, ir savstarpēji atkarīgs un pārejošs. Ego ir tikai stāsts, ko prāts nepārtraukti stāsta sev. Kad šis stāsts apklust, paliek tukšums – nevis tumša bedre, bet gan atvērta telpa, kurā viss var rasties un pazust bez pēdas.
Rietumu eksistenciālisms to piedzīvoja kā trauksmi. Sartrs runāja par “sliktu ticību” – tendenci slēpties aiz sociālajām lomām, lai tikai neatzītu absolūto brīvību un tukšumu, kas tai seko. Heidegers runāja par “būt pret nāvi” – tikai apzinoties savu galīgumu, mēs varam dzīvot autentiski.
Abos gadījumos tukšums ir nevis ienaidnieks, bet durvis.
Šeit un tagad kā durvis
Tukšumu nevar saprast ar prātu. To var tikai piedzīvot. Un vienīgā vieta, kur tas notiek, ir šeit un tagad.
Kad prāts pārstāj skraidīt starp pagātni un nākotni, kad tas pārstāj marķēt, klasificēt un stāstīt, paliek tikai tīra uztvere. Šajā klusumā mēs pēkšņi saskatām, ka “es” nav nekas cits kā šī brīža apzināšanās. Nav atsevišķa novērotāja un novērotā objekta. Ir tikai pieredze, kas notiek pati par sevi.
Tieši tāpēc daudzi garīgie ceļi – no Zen līdz Ramana Maharši pašizpētei – atgriežas pie vienkāršākā jautājuma:
Kas es esmu tieši tagad, bez vārdiem un stāsta?
Atbilde nav jauna koncepcija. Atbilde ir klusums. Un šajā klusumā tukšums pārstāj būt drauds. Tas kļūst par māju.
Bailes no tukšuma un brīvība tajā
Mēs baidāmies no tukšuma, jo identificējamies ar saturu – emocijām, domām, ķermeni, biogrāfiju. Kad saturs uz brīdi pazūd (meditācijā, dziļā klusumā, intensīvā pieredzē), rodas panika: “Kur es esmu?” Taču tieši tad mēs pirmo reizi patiešām esam.
Tukšums nav kaut kas, no kā jābaidās. Tas ir tas, **kas mēs patiešām esam** – tīra apzināšanās, kas nav saistīta ne ar vienu formu. Viss pārējais nāk un iet tajā kā mākoņi debesīs.
Noslēgumā
Mēs neesam neesamības klātesamība, kā rakstīts tajā fragmentā. Mēs esam **klātesamība**, kas ietver arī neesamību. Mēs esam telpa, kurā viss notiek – prieks un sāpes, dzimšana un nāve, skaņa un klusums.
Kad mēs beidzot pārstājam bēgt no tukšuma, mēs atklājam, ka tieši tajā slēpjas visdziļākā pilnība. Nevis kādā nākotnē. Nevis pēc kaut kā sasniegšanas. Tieši šeit. Tieši tagad.
Un tad vairs nav neviena, kas to piedzīvo.
Ir tikai piedzīvošana.
Tukšums smejas.
Un klusums atbild ar mieru.
Komentāri