Mūzika savā dziļākajā būtībā nav vienkārši skaņu sakārtojums laikā; tā ir laika un telpas tulkošana cilvēka dvēselei saprotamā valodā. Reti kurš komponists divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta mijā to izpildīja ar tikpat kosmiskas mēroga vērienu un filozofisku dziļumu kā Eduards Artemjevs. Viņš nebija vienkārši elektroniskās mūzikas pionieris vai izcils kino komponists. Artemjevs bija skaņu alķīmiķis un filozofs, kurš ar sintezatora ANS un vēlāko tehnoloģiju palīdzību prata materializēt to, kas cilvēka prātam bieži paliek neredzams — dvēseles nostalģiju, kosmosa bezgalību un esības trauslumu.
Kosmoss kā iekšējā pasaule: "Solaris" un "Stalkers"
Artemjeva sadarbība ar režisoru Andreju Tarkovski ir viens no augstākajiem punktiem kino un mūzikas simbiozes vēsturē. Šajās filmās mūzika pārstāj būt ilustratīva; tā kļūst par pašu esības substanci.
Filmas "Solaris" skaņu celiņā Artemjevs veica teju neiespējamo — viņš sapludināja Johana Sebastiana Baha korālprelūdiju ar elektroniskajiem trokšņiem un kosmiskiem paliekošiem toņiem. Šis kontrasts nav nejaušs. Bahs pārstāv cilvēces zemes enkuru, kultūras atmiņu un humanitātes saknes, kamēr sintezētās skaņu vērpes simbolizē Solāris okeāna — nezināmā, apzinīgā un biedējošā Visuma — pulsāciju. Filozofiskā ziņā Artemjevs šeit uzdod jautājumu: kur beidzas cilvēks un kur sākas bezgalība? Viņa mūzika pierāda, ka visattālākais kosmoss patiesībā ir mūsu pašu apspiesto atmiņu un sirdsapziņas spogulis.
Savukārt "Stalkerā" Artemjeva radītā vide ir vēl radikālāka. "Zonas" klusums nav tukšums, tas ir piesātināts ar skaņas metafiziku. Te Artemjevs izmantoja Austrumu tradicionālo instrumentu motīvus, kas sajaukti ar Eiropas klasiskās mūzikas elementiem un dabas trokšņiem. Tā ir lūgšanas mūzika. Tā liek klausītājam (un skatītājam) palēnināt savu iekšējo tempu, lai ieklausītos nevis ārējā troksnī, bet gan savā iekšējā "istabā", kurā piepildās visdziļākās vēlmes.
Ja darbā ar Tarkovski Artemjevs pētīja cilvēka vietu Visumā, tad sadarbībā ar Ņikitu Mihalkovu viņš pievērsās cilvēka sirdij un vēstures griežiem.
Kurš gan spēj aizmirst leģendāro tēmu no filmas "Svešais starp savējiem, savējais starp svešiem"? Šis trokšņainais, smeldzīgais trompetes solo, kas pāraug varenā simfoniskā un elektroniskā kulminācijā, ir tīra, destilēta nostalģija. Tā nav tikai nostalģija pēc pagātnes; tā ir filozofiska ilgošanās pēc ideāla, pēc neaizsniedzamas brālības un tīrības. Artemjevs spēja dažās notīs ietvert vesela laikmeta traģismu un cerību, pārvēršot personīgo zaudējumu universālā cilvēces mītā.
Filmā "Sibīrijas bārddzinis" vai "Saules dūriens" viņa mūzika elpo kopā ar dabu — ar Sibīrijas taigas plašumiem, Volgas ūdeņiem un cilvēka kaislību neparedzamību. Artemjeva melodisms šeit sasniedz vēlīna romantisma vērienu, taču tajā pašā laikā saglabā modernu, teju mistisku virsskaņu, kas atgādina: viss materiālais un vēsturiskais ir pārejošs, paliek tikai mīlestības un skumju reverberācija.
Bieži vien elektronisko mūziku mēdz dēvēt par aukstu vai mehānisku. Artemjevs šo mītu pilnībā apgāza. Viņam sintezators nebija mašīna, kas aizstāj dzīvus instrumentus, bet gan instruments, kas ļauj piekļūt tām skaņas frekvencēm, kuras parastie instrumenti nespēj sasniegt — cilvēka psihes un bezapziņas ultraskaņām.
"Elektronika man ir jauna pasaule, kurā skaņa nav ierobežota ar instrumenta fiziskajām iespējām. Tā ir iespēja modelēt pašu akustisko telpu," savulaik reflektēja pats meistars.
Viņa akadēmiskie darbi, piemēram, simfonija "Septiņas vīzijas no Atklāsmes grāmatas" vai opera "Noziegums un sods", parāda, kā viņš prata apvienot rokmūzikas enerģiju, elektronikas eksperimentus un pareizticīgo liturģisko tradīciju. Tā ir grandioza sintēze, kas tiecas uz vienu mērķi — Katarsi.
Eduarda Artemjeva muzikālais mantojums ir tilts starp zemi un debesīm, starp racionālo un iracionālo. Viņa darbi mums māca, ka mūzika nav izklaide, bet gan garīgs vingrinājums. Klausoties Artemjevu, mēs tiekam izrauti no ikdienas lineārā laika un iemesti cikliskā, mītiskā laikā, kur viena skaņa var ilgt mūžību, un viena klusuma pauze var izstāstīt veselu dzīvi.
Viņš aizgāja, atstājot mūs pasaulē, kas kļuvusi skaļāka, bet viņa radītās skaņu ainavas joprojām kalpo kā patvērums ikvienam, kurš meklē jēgu, mieru un skaistumu šajā bezgalīgajā Visuma ceļojumā.
Ievērības vērts:
Komentāri