Jēzus no Nacaretes tika piesists krustā – un augšāmcēlās. Tas ir kristietības kodols. Nejaukt kristietību un Dievu. Tomēr baznīcas cilvēki nevis slēpj šo nāves rīku kaunā, bet paceļ to augstāk par visu: kaklā, altāros, baznīcu torņos, gleznās un sirdīs. Viņi jūsmo par krustu. Kāpēc? Ja Viņš patiešām uzvarēja nāvi, kāpēc mēs joprojām pielūdzam tās brutālo mehānismu? Vai tas nav dziļi absurds, pat perverss simbols?
Krusts nebija mistiska zīme.
Tas bija Romas impērijas industriālās spīdzināšanas instruments – lēnā, publiska, pazemojoša nāve, kas paredzēta dumpiniekiem, vergiem un jebkuram, kurš apdraudēja laicīgo kārtību. Tas simbolizēja varas pilnīgu uzvaru pār ķermeni un gribu: tev ne tikai atņems dzīvību, bet to izdarīs tā, lai visi redzētu – pretestība ir bezjēdzīga. Ikviens, kurš stājās pretī Cezaram, varēja nonākt tur. Jēzus nebija izņēmums. Viņš bija opozicionārs, kurš runāja par citu valstību.
Un tomēr kristietība apgrieza šo simbolu kājām gaisā.
No sakāves rīka tas kļuva par uzvaras karogu. "Ņem savu krustu un seko Man," saka Jēzus. Tas nozīmē: pieņem ciešanas, pieņem pazemojumu, pieņem, ka sistēma tevi salauzīs – un tajā atradīsi glābšanu. Filozofiski tas ir ģeniāls apvērsums. Ciešanas kļūst par lepnumu, sakāve – par uzvaru, nāve – par dzīvību. Tas nav tikai teoloģija. Tas ir psiholoģisks un politisks meistardarbs.
Iedomāsimies alternatīvu.
Ja Jēzus būtu pakārts, vai baznīcās šodien karātos cilpas? Vai mākslinieki gleznotu Jēzu ar virvi ap kaklu kā svētu ikonu? Vai kristieši nēsātu kaklā miniatūras karātavas? Protams, ka nē. Tas izskatītos rupji, barbariski, pārāk tieši. Krusts ir estētiski attālināts – skaists koka krusts ar ciešanu graciozitāti. Cilpa ir pārāk brutāla, pārāk ikdienišķa. Tā atgādina par nesenajiem linčiem, par vardarbību, kuru nevar romantizēt. Krusts ir pietiekami sens, pietiekami māksliniecisks, lai to varētu pārvērst par juvelierizstrādājumu.
Šajā absurdā slēpjas dziļāka patiesība. Krusts simbolizē ne tikai Jēzus nāvi, bet jebkuras laicīgās varas mūžīgo tieksmi piesist opozīciju krustā. Jebkurš režīms – Romas impērija, viduslaiku inkvizīcija, modernās totalitārās sistēmas, šībrīža jebkura vara ar saviem sociālajiem spiedieniem – atrod veidu, kā publiski pazemot un salauzt tos, kas neiet līdzi. Krusts kļūst par universālu metaforu: ja tu izaicināsi varu, tev būs krusts. Un kristietība saka: pieņem to. Nēsā to. Dievini to. Jo aiz tā gaida augšāmcelšanās.
Bet vai tiešām? Vai šī dievināšana nav veids, kā baznīca nomierina ticīgos, lai tie nepretojas pārāk spēcīgi šeit un tagad? "Jūsu īstā valstība ir debesīs," – ērti vārdi tiem, kas tur varu zemes valstībā. Tas ir spēcīgs psiholoģisks anestēzijas līdzeklis.
Tomēr tajā ir arī radikāla patiesība. Jebkura īsta opozīcija pret sistēmu prasa gatavību uz krustu. Nevis metaforisku. Īstu. Sokrats izdzēra indes kausu. Gandijs sēdēja cietumā. Solžeņicins izgāja gulagu. Jēzus tika piesists. Varas loģika nemainās. Tā vienmēr izvēlas visefektīvāko publiskās spīdzināšanas veidu. Mūsdienās tas var būt nevis koks, bet sociālais nāves sods, finansiāla iznīcināšana vai mediju krusts.
Kāpēc tad jūsmo par krustu?
Jo tas atgādina, ka pat visvarenākā vara nespēja noturēt Viņu mirušu. Ka cilvēka gars – vai dievišķais – var uzvarēt mehānisko brutalitāti. Tajā pašā laikā tas ir brīdinājums: jebkura sistēma, kas jūtas apdraudēta, izveidos savu krustu. Un tavs uzdevums ir izlemt, vai tu to nēsāsi ar lepnumu, vai izliksies, ka tāda nav.
Krusts ir soda instruments.
Nevis tāpēc, ka nāve ir skaista, bet tāpēc, ka tā ir neizbēgama cena par brīvību runāt patiesību pret varu. Augšāmcelšanās bez krusta būtu tukša pasaka. Krusts bez augšāmcelšanās – tikai vēl viena upura stāsts. Kopā tie veido spriedzi, kas jau divus tūkstošus gadus dzen cilvēci trakumā un iedvesmā. Un tieši šajā absurdā, iespējams, slēpjas viss varas spēks. Šo visu pasniedz esošā vara un ne Dievs.
Dievs nav mūsdienu baznīcās.
Viņš nav kancelēs.
Viņš vienkārši ir.
Viņš ir dzīvs.
Komentāri