Mēs esam pieraduši mīlestību uzlūkot caur klasiskās fizikas prizmu – kā cēloņu un seku ķēdi, kurā divi objekti mijiedarbojas lineārā laikā un telpā. Taču, ja mēs uzdrīkstamies paraudzīties uz cilvēcisko tuvību caur kvantu mehānikas objektīvu, atklājas daudz dziļāks un, iespējams, patiesāks mīlestības dabas izklāsts. Deivids Boms savā "implikātās kārtības" (implicate order) teorijā runāja par Visumu kā nedalāmu veselumu, kurā viss ir saistīts, taču viņš reti tieši pielīdzināja mīlestību kvantu dinamikai. Tomēr šī paralēle ir neizbēgama.
Superpozīcija: Mīlestības neizlēmība
Kvantu pasaulē daļiņa neatrodas vienā konkrētā vietā, kamēr to nenovēro; tā atrodas varbūtību mākonī – superpozīcijā. Mīlestība savā sākumposmā un augstākajās izpausmēs ir tieši šāda. Tā nav statisks "es tevi mīlu", bet gan varbūtība būt visam vienlaikus – maigumam un kaislei, sāpēm un dziedināšanai, piederībai un brīvībai.
Līdz brīdim, kad mēs "novērojam" mīlestību – definējam to, ieliekam vārdos vai sociālās normās –, tā saglabā savu kvantu raksturu. Mēs bieži sabojājam šo skaisto neskaidrību, pārāk ātri mēģinot "izmērīt" attiecības, tādējādi piespiežot tās sabrukt vienā konkrētā, bieži vien ierobežotā stāvoklī. Patiesa mīlestība dzīvo superpozīcijā; tā ļauj otram cilvēkam vienlaikus būt nepabeigtam un mainīgam.
Nedalāmā saikne 3S
Visievērojamākā kvantu parādība ir kvantu sapīšanās (*entanglement*). Divas daļiņas, kas reiz ir mijiedarbojušās, kļūst par vienu sistēmu, neatkarīgi no tā, kāds attālums tās šķir. Ja mēs mainām vienas daļiņas stāvokli, otra reaģē acumirklī.
Vai mīlestība nav tieši šāda "cilvēciskā sapīšanās"? Kad divi cilvēki patiesi atveras viens otram, viņu emocionālās un apziņas struktūras sapinas. Viņi vairs nav divi atsevišķi autonomi "es", bet gan jauna, nedalāma sistēma. Attālums kļūst par ilūziju, jo pārdzīvojums viena cilvēka iekšējā pasaulē atbalsojas otrā, pat ja starp viņiem ir kilometri vai gadi. Tā nav maģija, tā ir kvantu fizika, kas izpaudusies cilvēciskajā garā.
Nedeterminētība un brīvība
Klasiskā fizika mūs pārliecināja, ka mīlestība ir paredzama – ja tu darīsi šo, es jutīšu to. Bet mīlestība, tāpat kā subatomārās daļiņas, nav deterministiska. Tā ir balstīta uz neskaidrības principu. Mēs nekad nevaram vienlaikus precīzi zināt otra cilvēka visdziļāko iekšējo stāvokli un viņa rīcības impulsu.
Tieši šī nezināšana ir mīlestības dzinējspēks. Ja mēs varētu izskaitļot mīlestību, tā zaudētu savu dzīvīgumu un kļūtu par mehānisku procesu. Mīlestība kā kvantu process pieprasa ticību nevis zināšanai. Tā pieprasa pieņemt, ka otrs cilvēks vienmēr paliks nedaudz noslēpumains, nedaudz nesasniedzams, un tieši šajā "nezināmajā" slēpjas cieņa pret otra brīvību.
Būt par viļņu funkciju
Deivids Boms uzskatīja, ka mēs redzam tikai "eksplikāto" (atklāto) pasauli, kamēr zem tās slēpjas "implikātā" (apslēptā) kārtība. Mīlestība, iespējams, ir tas tilts, kas ļauj mums ieskatīties implikātajā pasaulē, kurā atdalītība ir tikai optiska ilūzija.
Ja mīlestība ir kvantu mehānika, tad mēs neesam "cilvēki, kas mīl", bet gan mēs paši esam viļņu funkcijas, kas nemitīgi satiekas un pārklājas. Mīlēt nozīmē ļaut savai viļņu funkcijai saskarties ar citas būtnes vilni tā, lai, pat ja šī interference kādreiz beidzas, mēs vairs nekad neesam tādi paši kā pirms tam. Mēs kļūstam par daļu no otra kvantu stāvokļa, ierakstīti viens otra eksistences pamatos.
Kāds ir visgrūtākais aspekts, pieņemot šādu kvantu skatījumu uz cilvēciskajām attiecībām? #205
Komentāri