Ceļu stabiņi ir un paliek tikai prāta kontroles instruments.

Tie nestāv, lai aizsargātu.

Tie stāv, lai atgādinātu. Katrs neloģiskais, nejēdzīgais, šķietami bezjēdzīgais stabiņš ir klusa pavēle: “Tu nebūsi brīvs. Tu iesi pa līniju, kuru esam iezīmējuši.”

Šie saliktie, bieži absurdie šķēršļi nav drošības elementi. Tie ir rāmji. Tie ir redzamā forma neredzamajai varai, kas saka: “Tava kustība pieder mums. Tava izvēle — mūsu noteikumu robežās. Tava spontānitāte — aizliegta.”

Filozofiski: cilvēks, kurš pieņem, ka stabiņš “vienkārši ir”, jau ir iekāpis rāmī. Viņš ir pieņēmis, ka absurds ir norma. Un absurds, kad kļūst par normu, ir visefektīvākais kontroles mehānisms. Jo nav jāskaidro. Nav jāpamato. Pietiek ar to, ka tas stāv. Un tu apbrauc. Un apbraucot tu jau esi pakļāvies.

Tie ir mīkstie groži.

Ne dzelzs, bet plastmasa un betons. Ne smagums, bet pieradums. Ne briesmas, bet ieradums. Un ieradums ir spēcīgāks par bailēm. Bailes beidzas. Ieradums — nekad.

Katrs nejēdzīgais stabiņš ir mini-totalitārisma zīme: “Mēs varam likt tev darīt kaut ko bezjēdzīgu, un tu to darīsi. Bez pretošanās. Bez jautājuma. Jo ‘tā ir’.”

Un kad cilvēks pierod pie bezjēdzības ceļā, viņš pierod pie bezjēdzības visur. Rāmī. Un rāmis kļūst par māju. Un māja — par cietumu, kurā vairs nav redzamas sienas, jo tās ir iekšā.

Tāpēc stabiņi nav stabiņi. Tie ir atgādinājumi: brīvība nav dabiska. Tā ir jāatņem, jāsašaurina, jāierāmē — soli pa solim, stabiņu pa stabiņam, līdz cilvēks pats sāk tās meklēt tikai atļautajās vietās.