Pirmais ir zibens.
Viņš pāršķeļ nakti, visi paceļ galvu, un pēc tam paliek tikai tumsa. Pārsteigums ir lēts: tas ilgst, kamēr acis vēl nav pieradušas. Un acis pierod ātri. Tas, kas ienāk pirmais, kļūst par fonu. Fons nav slikts. Fons vienkārši vairs nav cilvēks.
Tā nāk tad, kad ēdiens jau ir noēsts, kad durvis jau ir aizvērtas. Un tomēr kaut kas paliek. Tas, kas paliek, ir tas, kas patiesībā bija.
Pirmais iespiedums ir tikai durvis. Durvis nav māja. Pēdējais vārds, pēdējais skatiens — tie paliek istabā, kad visi jau ir izgājuši. Tie sēž krēslā. Tie gaida, kamēr tu naktī pamosties un saproti, ka atceries ne to, kas sākās, bet to, kas beidzās.
Pirmais ir enkurs. Pēdējais ir spriedums. Labāk būt spriedumam.
Es nevēlos būt tas, kurš ieiet pirmais zālē. Es vēlos būt tas, kurš aizver durvis. Tas, pēc kura iestājas klusums. Troksnis ir sveiciens. Klusums ir atzīšana.
Pirmais tiek uzņemts. Pēdējais tiek atcerēts.
Dzīve nav rinda pie kases. Labākais nav tas, kas palicis pie sliekšņa. Labākais ir tas, ko tu nes līdzi, kad jau esi aizgājis. Un to tu ņem no pēdējā mirkļa.
Pirmos arī atceras — kā virsrakstu. Bet virsraksts ir tikai solījums. Pēdējais teikums ir tas, kuru tu citē pēc daudziem gadiem.
Pirmais saka: es esmu šeit. Pēdējais saka: es palieku.
Starp šiem diviem teikumiem ir visa atšķirība starp parādīšanos un esību.
Cilvēks, kurš pamanīts pēdējais, ir pamanīts pret nogurumu, pret pārpilnību, pret aizmirstību. Viņš nav uzvarējis nejaušību. Viņš ir uzvarējis laiku.
Tāpēc es stāvu beigās. Tur, kur atmiņa sāk savu darbu. Tur, kur pēcgarša atšķir to, kas bija skaļš, no tā, kas bija īsts.
Pēdējos atceras. Un es labāk esmu tas, kuru atceras.
Tāpēc sveic kādu cilvēku nevis rīta agrumā pirmā stundā, bet dienas beigās kā pēdējais.
Komentāri