Veselas paaudzes no laiku sākumiem stāvēja pretī tumsai ar tukšām rokām un dedzīgu prātu. Viņi nezināja elektrību, ne arī to, ka kādreiz būs iespējams piespiest pogu un saņemt gaismu, siltumu, informāciju. Viņiem bija svece, uguns, zvaigžņotās debesis un nebeidzama ziņkāre.
Lieli vīri sēdēja tumšās istabās, kur ēnas dejoja pa sienām, un caur rudimentāriem tālskatiem, caur stikla lēcām, kas bija noslīpētas ar pacietību, viņi skatījās uz debesīm. Viņi atklāja galaktikas sveču gaismā. Nevis tāpēc, ka viņiem bija labāki instrumenti, bet tāpēc, ka viņiem bija lielāks izsalkums pēc zināšanām. Galilejs, Keplers, Hershels — viņi mērīja zvaigžņu kustību, kamēr svece lēnām deg un vasks pil uz grīdas. Viņi zīmēja kartes debesīm, kas bija lielākas par jebkuru karalisti.
Citās paaudzēs vīri un sievietes kāpa kuģos, kas bija ne vairāk kā koka čaumalas pret okeāna varenību. Viņi atklāja jaunas zemes. Nevis ar GPS un satelītiem, bet ar kompasu, zvaigznēm un drosmi, kas robežojas ar neprātu. Viņi šķērsoja okeānus, kurus neviens nebija kartējis, un atgriezās ar stāstiem par kontinentiem, kas gulēja aiz horizonta. Viņi būvēja pilis, katedrāles, tiltus un fortus, kas joprojām stāv, lai gan viņu cēlēji jau sen ir kļuvuši par putekļiem. Šīs celtnes nav tikai akmens un java — tās ir cilvēka gara pieminekļi. Tās ir pierādījums tam, ka cilvēks spēj radīt kaut ko, kas pārdzīvo viņu pašu, kaut ko, kas sapņos mums vairs neparādās, jo mēs esam aizmirsuši, cik augstu var sniedzies roka, kad to vada griba.
Un tagad?
Šodien cilvēks tēju nejēdz uzvārīt bez elektrības. Mēs stāvam virtuvē, kur viss ir automatizēts, un, ja pazūd strāva, mēs jūtamies bezpalīdzīgi. Mums ir miljoniem grāmatu kabatā, bet mēs lasām mazāk. Mums ir karte visai planētai, bet mēs baidāmies no ceļa, kas nav iezīmēts. Mums ir instrumenti, ar kuriem varētu atklāt jaunas galaktikas, bet mēs biežāk skatāmies uz ekrāniem, kas rāda citu cilvēku dzīves.
Kur pazuda tā uguns?
Varbūt tā nav pazudusi. Varbūt tā tikai guļ zem ērtības slāņiem. Mūsu senči nebija gudrāki par mums. Viņiem vienkārši nebija citas izvēles, kā tikai cīnīties, atklāt, būvēt. Mums ir izvēle. Un bieži mēs izvēlamies ērtību. Mēs izvēlamies, lai kāds cits mums uzvāra tēju, lai kāds cits mums pastāsta, kas notiek pasaulē, lai kāds cits mums parāda, ko domāt.
Bet paaudzes, kas nāks pēc mums, neskatīsies uz mums ar to pašu apbrīnu, ar kādu mēs skatāmies uz tiem, kas zīmēja zvaigžņu kartes sveču gaismā. Viņi jautās: ko jūs darījāt ar visu to spēku, kas jums bija rokās? Ko jūs uzcēlāt? Ko jūs atklājāt? Vai jūs tikai sēdējāt un gaidījāt, kamēr kāds cits ieslēgs gaismu?
Episkais stāsts par cilvēci nav beidzies. Tas tikai mainījis formu. Tagad izaicinājums nav tumsa un okeāns. Izaicinājums ir ērtība. Izaicinājums ir pieradums. Izaicinājums ir aizmirst, ka mēs joprojām esam tie paši būtnes, kas reiz stāvēja pretī nezināmajam ar sveci rokā un teica: “Es gribu zināt, kas ir tur, aiz tumsas.”
Un ja mēs atcerēsimies to, tad varbūt kādu dienu mēs atkal iemācīsimies uzvārīt tēju bez elektrības. Un, iespējams, kaut ko daudz lielāku.
Komentāri