Iedomājieties situāciju. Vēlēšanas tuvojas. Aptaujas nav īpaši iepriecinošas. Tautas noskaņojums – mēreni līdz asiem. Un pēkšņi – ziņa: vēlēšanu sistēma ir uzlauzta. Serveri nestrādā, dati bojāti, drošība apdraudēta. Vēlēšanas atlikt. Uz nenoteiktu laiku. Un esošie turpina valdīt, jo „krīzes apstākļos stabilitāte svarīgāka par formālām procedūrām“.
Cik ērti. Nekādu neērtu rezultātu. Nekādu nepieciešamības skaidrot zaudējumus. Nekādu riska, ka kāds cits nāks un sāks kaut ko mainīt. Tikai tehniska problēma. Ļoti sarežģīta, ļoti bīstama, ļoti neatrisināma īstajā brīdī.
Protams, neviens taču neapgalvos, ka sistēmu uzlauza paši. Nē. To izdarīja „ārējie spēki“, „hakeri no Austrumiem vai Rietumiem“, „anonīmi aktīvisti“ vai vienkārši „sarežģīta kiberuzbrukuma ķēde“. Svarīgākais – uzbrukums notiek tieši tad, kad tas visvairāk vajadzīgs. Un tik precīzi, ka labot to varēs tikai pēc tam, kad termiņi jau būs nokavēti.
Tad sāksies pazīstamie soļi. Drošības dienesti izmeklēs. Komisijas strādās. Eksperti runās par „sistēmiskiem trūkumiem“. Mediji ziņos par „nopietniem draudiem demokrātijai“. Un beigās – secinājums: šajā situācijā vēlēšanas rīkot nedrīkst. Pārāk riskanti. Pārāk nedroši. Labāk pagaidīt, kamēr viss būs salabots. Un kamēr labo – esošie turpina sēdēt.
Šāda shēma ir eleganta savā vienkāršībā. Nav vajadzības mainīt likumus atklāti. Nav vajadzības aizliegt opozīciju. Nav vajadzības manipulēt ar balsīm. Pietiek ar vienu labi noorganizētu „tehnisku katastrofu“, un viss notiek pats no sevis. Vēlēšanas nenotiek. Vara paliek. Un vainīgie – vienmēr citi.
Protams, tas ir tikai hipotētisks scenārijs. Tīra spekulācija. Neviens taču tā nedarītu. Jo demokrātija ir svēta. Un vēlēšanu sistēma – droša. Un valdība – caurspīdīga. Un viss notiek tikai tautas interesēs.
Tikai interesanti, cik reižu šāda „tehniska problēma“ var atkārtoties, pirms kāds sāk uzdot neērtus jautājumus.
Komentāri