Ne uz visu dzīvi – tikai uz to, kas netīši iepeld acīs un prātā. Uz notikumiem, kas nav mani, uz cilvēkiem, kas dzīvo citādi, uz viedokļiem, kas skan kā no cita planētas. Un īpaši uz absurdu. Gribu to nonullēt.
Nevis kļūt vienaldzīgam. Vienaldzība ir auksta un tukša. Es gribu kaut ko citu – vietu starp kairinājumu un reakciju. To mazo pauzi, kurā var izvēlēties nereaģēt. Kurā var redzēt, ka kaut kas ir dīvains, smieklīgs, nepatīkams vai pretējs manam redzējumam, un tomēr atstāt to tur, kur tas ir. Ārpus manis.
Ikdienā tas notiek pastāvīgi. Kāds saka kaut ko neprātīgu. Kāds izskatās citādi. Kāds uzvedas tā, ka gribas griezties. Kāds notikums, kas nav mans, ievelk uzmanību un uzreiz izraisa iekšēju kustību – vērtējumu, sašutumu, ironiju, aizkaitinājumu. Un šī kustība patērē. Tā aizņem vietu, kuru varētu izmantot mierīgāk.
Es nepūlos kļūt “labāks cilvēks” šajā ziņā. Es tikai gribu mazāk iekšējā trokšņa. Mazāk automatisku reakciju uz to, kas nav mans darbs. Cilvēki būs citādi. Viedokļi būs citādi. Absurds nekur nepazudīs – tas ir daļa no pasaules struktūras. Jautājums ir tikai par to, cik daudz es ļauju tam ieiet manī.
Gribu iemācīties redzēt un atstāt. Ieraudzīt un neaizķerties. Ieraudzīt absurdumu un nesākt to labot, izsmiet vai iekšēji pret to cīnīties. Vienkārši atzīt: “Jā, tas ir absurds.” Un iet tālāk.
Tas nav par to, ka man vairs nebūs viedokļa. Man būs. Bet es gribu, lai tas nebūtu automātiska aizsardzības reakcija pret visu, kas atšķiras. Gribu, lai viedoklis būtu apzināts, nevis reflektorisks.
Iespējams, tas ir vienkārši nogurums no pastāvīgas iekšējās kustības. No tā, ka katrs nejauši pamanītais notikums, katrs citādais cilvēks un katrs dīvainais viedoklis prasa kaut kādu atbildi. Es vairs negribu šo atbildi dot automātiski. Gribu iespēju to nedot vispār.
Nonullēt reakciju uz absurdu. Atstāt to ārpusē. Un saglabāt iekšējo klusumu. Reaģēt tikai uz labo. Atstāt atsauksmi vai kādam palīdzēt ar kaut ko.
Komentāri