Passion Brains

Šodien, kad pēdējie pircēji vēl mēģina izspiest no “premium” plauktiem kādu jēgpilnu jēgu par 25 gadu ilgu ilūziju, SIA “Skai Baltija” ir oficiāli paziņojusi: mēs vairs nespējam. Maksātnespējas pieteikums iesniegts piektdien, 13. martā – datumā, kas jau pats par sevi izklausās pēc sliktas joks. Ironiski, ka piektdiena – diena, kad normāli cilvēki sāk svinēt nedēļas nogali, bet “SKY” sāka savu mūžīgo sestdienu. Kādreiz tas bija “premium” veikals. Vārds, kas Latvijā 2000. gadu sākumā skanēja gandrīz kā burvju formula: “premium” – it kā tu pēkšņi kļūtu par labāku cilvēku, tikai ienācis pa stikla durvīm. Tur bija sieru letes, kas izskatījās kā mazas mākslas galerijas, vīni, kas maksāja vairāk nekā vidējā alga mēnesī, un gaļas nodaļa, kurā liellopa fileja gulēja kā dārgs līķis ledusskapja marmorā. Cilvēki nāca nevis pēc ēdiena – viņi nāca pēc statusa. Pērkot tur burkānu par 3,50 eiro gabalā, tu it kā apliecināji: es neesmu no tiem, kas stumj ratiņus “Maxima XXX” ar akciju desiņām. Un tagad?...

Bieži saku, ka shadcn/ui nav vienkārši kārtējā UI bibliotēka. Patiesībā tā ir pavisam cita domāšanas pieeja tam, kā tiek būvēti moderni SaaS produkti. Kad es pirmo reizi ar to sāku strādāt, man diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tas nav tikai dizaina rīks — tas ir arhitektūras lēmums. Parasti, kad cilvēki izmanto kādu UI bibliotēku, piemēram, Material UI vai Ant Design, viņi instalē pakotni un lielākā daļa komponentu dzīvo `node_modules`. Tas nozīmē, ka tu faktiski izmanto melno kasti. Tu vari konfigurēt dažas lietas, bet pašā pamatā bibliotēka nosaka noteikumus. Ar shadcn viss notiek citādi. Kad es pievienoju komponentu, tas netiek ielādēts kā ārēja bibliotēka. Tas tiek ierakstīts tieši projektā kā kods. Rezultātā visi komponenti dzīvo `/components/ui` mapē, un es varu mainīt jebkuru rindiņu. Ja man vajag pogu ar nedaudz citādu uzvedību vai dialogu ar specifisku animāciju, es vienkārši atveru failu un izmainu kodu. Tas var šķist mazs tehnisks sīkums, bet patiesībā tas pilnībā maina attiec...

Kad es nododu plastmasas pudeli depozīta automātā un izvēlos ziedot dažus centus, tas šķiet tik mazs un ikdienišķs žests. Tomēr tajā brīdī man prātā uzplaiksnī jautājums: kam es patiesībā ziedoju? Vai tie ir centi karam, iznīcībai un naidam? Vai tie palīdz radīt kaut ko citu — nākotni, kas ir mierīgāka un cilvēcīgāka? Mūsu laikmets bieži liek justies tā, it kā pasaule būtu pilna ar konfliktiem un sāpēm. Ziņas runā par ieročiem, frontēm un izpostītām pilsētām. Tad dažkārt šķiet, ka pat mazs ziedojums pazūd šajā lielajā troksnī. Taču patiesībā katram cilvēkam ir izvēle – kur virzīt savu nodomu. Es izvēlos ticēt, ka šie centi nav par karu. Tie nav par iznīcību vai nogalināšanu. Tie ir par bērniem. Par viņu iespējām mācīties, augt, sapņot un dzīvot pasaulē, kurā ir vairāk cerības nekā bailes. Varbūt viena pudele neko nemaina. Varbūt pat simts pudeļu nemaina visu pasauli. Bet katra izvēle ir kā mazs akmens nākotnes pamatos. Un, ja šie akmeņi tiek likti bērnu labā, tad mēs būvējam nevis karu...

Saeima ceturtdien pieņēma grozījumus Izglītības likumā: no 1. līdz 9. klasei mobilie tālruņi skolās aizliegti. Iepriekš tas attiecās tikai līdz 6. klasei. Tagad robeža pārcelta. Oficiālais arguments – drošība, koncentrēšanās, vienlīdzība. Patiesais mehānisms ir vienkāršāks: agrīna pakļaušana. Orvels to sauca par 1984. gadu. Mēs to saucam par ikdienu. Lielais Brālis neuzbrūk ar tankiem. Viņš sāk ar noteikumu, kas šķiet saprātīgs. Pirmkārt – bērniem. Bērni ir mazākie, vājākie, visvieglāk apstrādājami. Viņiem vēl nav juridisko tiesību, vēl nav politiskās balss. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo ķieģeli. Katrs aizliegums ir ķieģelis. Pink Floyd to dziedāja jau 1979. gadā: „We don’t need no education… All in all it’s just another brick in the wall.” Skola, kas aizliedz telefonu, nevis māca domāt, bet māca paklausīt. Telefons nav tikai ierīce. Tas ir personīgais logs uz pasauli – uz vecākiem, uz draugiem, uz alternatīvu informāciju. Kad to atņem, tu mācies, ka tava griba nav svarīga. Ka ārējā...

Filozofiskais Sarkasms: Pārdomas par Rail Baltica un valdības izlikšanās mākslu. Ah, nauda – tas mūžīgais filozofiskais mīklas gabals, kas plūst kā upe caur pirkstiem, bet nekad nepaliek rokās. Senie grieķi, piemēram, Sokrats, mācīja, ka patiesa bagātība slēpjas zināšanās, nevis zeltā, bet mūsu laikmetā, šķiet, zināšanas ir tikai instruments, lai izšķērdētu to zeltu ar lielāku entuziasmu. Iedomājieties: nauda kā cauraiss maiss, kurā ielej miljardus, bet ārā izplūst tikai tukši solījumi un betona stabi, kas stāv kā vientuļi filozofi Daugavas krastā, gaidot savu eksistenciālo krīzi. Un te nu mēs esam, 2026. gadā, kad Rail Baltica projekts – tas grandiozais Eiropas sapnis par ātrgaitas dzelzceļu – kļuvis par perfektu metaforu šai absurda teātra izrādei. Filozofiski runājot, Rail Baltica ir kā Sisifa akmens: mēs to velkam augšup pa kalnu, bet tas vienmēr noripo atpakaļ, pa ceļam paņemot līdzi mūsu nodokļu maksātāju eiro. Sākotnēji solītās izmaksas? Kaut kādi nieka miljardi. Bet tagad? Eiro...

Mūsdienu sabiedrībā azartspēles tiek iedalītas "labajās" un "sliktajās", it kā cilvēka tieksme pēc ātras bagātības būtu atkarīga no institūcijas, kas to piedāvā. Loto – tas ir valsts apstiprināts sapnis, iesaiņots glancētā papīrā ar nacionālo emblēmu. Bet aiz šīs fasādes slēpjas tā pati primitīvā azartspēle, kas cilvēku dzinusi postā gadsimtiem ilgi. Filozofiski raugoties, loto nav nekas cits kā valsts sankcionēta ilūzija, kas atklāj cilvēka vājumu, hipokrīziju un sistēmas absurdumu. Tas ir skarbais atgādinājums, ka cilvēks ir vergs savām vēlmēm, bet valsts – prasmīgs šo vēlmju ekspluatētājs. Sāksim ar pamatu: loto ir azartspēle. Pilnībā un bez izņēmumiem. Tā balstās uz nejaušību, cerību uz laimi un risku zaudēt naudu par labu sistēmai, kas garantē peļņu tikai tās uzturētājiem. Cilvēks pērk biļeti, sapņojot par miljoniem, bet statistika smejas sejā – iespēja laimēt ir tik niecīga, ka tā robežojas ar absurdu. Tas ir kā mest kauliņu bezgalīgā tukšumā, cerot, ka Visums...

( USOIL M TF ) Pēdējo nedēļu laikā naftas cenas ir piedzīvojušas ievērojamu kāpumu. Šāds “lēciens” reti notiek vienkārši dabisku tirgus svārstību dēļ – bieži tas ir mākslīgas eskalācijas rezultāts, kurā politikas, ieroču rūpniecības un naftas lobiji gūst savas priekšrocības. Primārais ieguvējs, protams, ir naftas kompānijas . Augstākas cenas nozīmē lielākus ieņēmumus, kas ļauj kompānijām ne tikai uzkrāt peļņu, bet arī investēt jaunās ieguves platformās vai spekulēt finanšu tirgos. Savukārt ieroču rūpniecība bieži vien cieši seko enerģētikas politikai: nestabilitāte reģionos, kur piegādes tiek apdraudētas, rada lielāku pieprasījumu pēc aizsardzības un militārās tehnikas. Mākslīgi uzturēta krīze var būt tieši viņu “tirgus”. Tomēr šī naftas cenu kāpuma cena tiek maksāta vienkāršajiem patērētājiem . Degvielas rēķini, transporta izmaksas un pat pārtikas cenas pieaug, jo loģistika kļūst dārgāka. Tāpat ekonomiskie triecieni bieži vien saasina sociālās spriedzes, kuras politiski ietekmē val...