Ir dīvaini, kā dažreiz nosaukumi mēģina pārveidot realitāti. Tie top kā maskas — reizēm neveiklas, reizēm rotaļīgas, bet tomēr maskas. Un tomēr, lai cik ļoti kāds mēģinātu ar tām aizstāt īstenību, māksla ir spītīgs organisms: tā nepakļaujas vārdu mehāniskai pārdēvēšanai. Pat ja reiz ierastā “Jarmarka” nu kļuvusi par “JAUNmarku”, šīs tradīcijas dziļākā būtība nav zudusi. Tā ir kā upe, kuras virspuse mainās, bet straume — nemainīgi dzīva un dodoša.
Latvijas Mākslas akadēmijas ikgadējā izstāde jau divas desmitgades ir bijusi kas vairāk nekā tirgus vai pasākums. Tā ir iespēja pieskarties brīdim, kurā top jaunā pasaule. Tā ir jaunrades teritorija, kur vēl neierakstīti likumi, kur katrs darbs ir kā neliels kosmoss ar savu gravitāciju. Un šeit māksla nav tikai objekts — tā ir satikšanās. Ar sevi. Ar nezināmo. Ar to, ko vēl nemākam nosaukt vārdā.
Kāpēc doties uz izstādi?
Tāpēc, ka ir lietas, ko var ieraudzīt tikai klātbūtnē. Mākslinieka pieskāriens neizskan ekrānā, smalkākās krāsu nianses nepieejamas fotogrāfijās. Un jaunā autora drosme — tā atveras tikai tad, kad stāvi viņa darba priekšā un ļauj tam brīdi runāt.
Šī izstāde ir dialogs starp tiem, kas vēl tikai sper pirmos soļus mākslas pasaulē, un tiem, kuri meklē jaunas balsis, jaunas formas, jaunu skatījumu. Tā ir telpa, kurā notiek atklājumi — reizēm skaļi, reizēm nemanāmi. Un tieši tas padara šo tradīciju tik nozīmīgu: tā rada tiltus, pirms kāds par tiem vispār iedomājies.
Varbūt mēs drīz aizmirsīsim, kā tieši saucās konkrētais gads vai kā mainījās afišu dizains. Bet mēs neatcerēsimies tikai formu — mēs atcerēsimies sajūtu. To brīdi, kad ieraudzījām darbu, kas lika apstāties. To klusumu starp vārdiem, kurā dzimst izpratne.
Tāpēc — ej. Ne nosaukuma dēļ, ne protesta dēļ, bet sevis dēļ.
Jo māksla nav pakļauta režīmu, tendenču vai terminoloģijas viļņiem. Māksla ir tā vieta, kur cilvēks atgūst spēju just skaidrāk. Un šī izstāde — lai kā saukta — ir viena no tām retajām vietām, kur šī skaidrība patiešām pieejama.
No 13. decembra.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru