Īsta dzirdēšana prasa klusumu.
Mūsdienu cilvēks dzīvo pastāvīgā troksnī. Tas nav tikai fizisks skaņu fons – tas ir nepārtraukts ārējo stimulu plūdi, kas cenšas aizpildīt katru brīvo mirkli. Ziņas, kas mainās ik pēc dažām stundām, ekrāni, kas spīd pat naktī, sarunas bāros, kurās vārdi plūst kā alkohols – skaļi, tukši un ātri aizmirstami. Šis troksnis šķiet nekaitīgs, taču tas mūs pamazām atšķir no paša sevis.
Kaut kas sāk mainīties.
Kad ārējais troksnis tiek samazināts, notiek kaut kas paradoksāls. Sākumā iestājas neērtums. Klusums liekas tukšs, gandrīz draudīgs. Prāts, kas pieradis pie pastāvīgas barošanas, sāk meklēt stimulu. Taču ja mēs izturam šo pirmo diskomfortu, kaut kas sāk mainīties.
Jo mazāk ārējo balsu, jo skaidrāk kļūst dzirdama sava. Tā nav dramatiska, skaļa balss. Tā ir klusa, gandrīz čukstoša. Tā runā caur mierīgām domām, caur pēkšņiem atziņas mirkļiem, caur sajūtām, kas parādās tikai tad, kad neviens cits neuzstāj uz tavu uzmanību. Šī balss zina, kas tev patiešām svarīgs. Tā atceras, kas tu biji pirms pasaule sāka tev stāstīt, kas tev jābūt.
Parādās fokuss.
Kad cilvēks atsakās no liekām ziņām, no vakara TV fona, no skaļiem un bezjēdzīgiem pasākumiem, kur mērķis ir tikai nogalināt laiku, notiek interesanta pārmaiņa. Fokuss, kas agrāk bija izkaisīts simt virzienos, sāk savilkties. Domas kļūst lēnākas, dziļākas, kā upe, kas pārstājusi būt strauja un sekla. Tās vairs nelec no vienas tēmas uz otru kā apdullināts kukainis. Tās sāk plūst.
Klusumā parādās telpa.
Telpa pārdomām, kas nav reaģēšana, bet radīšana. Telpa emocijām, kuras iepriekš tika noslāpētas ar nākamo stimulu. Telpa tam, lai vienkārši būtu – bez nepieciešamības kaut ko patērēt vai izrādīt.
Nav nejauši, ka daudzi lielākie domātāji un mākslinieki meklēja vientulību. Ne tāpēc, ka nīda cilvēkus, bet tāpēc, ka saprata: īsta dzirdēšana prasa klusumu. Kad ārpasaule klusē, iekšpasaule sāk runāt. Un šī saruna ir vissvarīgākā, jo tikai caur to mēs varam saprast, kas mēs esam ārpus visām lomām un ārējiem spriedumiem.
Brīvība izvēlēties, ko klausīties.
Mēs bieži baidāmies no šī klusuma, jo tas liek saskarties ar sevi. Taču tieši tajā saskarsmē slēpjas brīvība. Brīvība izvēlēties, ko klausīties. Brīvība dzīvot nevis reaģējot uz pasaules trokšņiem, bet vadoties pēc savas iekšējās kompasas.
Spēja izslēgt troksni.
Varbūt īstā greznība mūsdienās nav vairāk informācijas vai vairāk izklaides. Varbūt tā ir spēja izslēgt troksni un palikt kopā ar sevi – mierīgi, skaidri un pilnībā klātesoši. Jo tikai tad mēs beidzot sākam dzirdēt to, kas vienmēr bijis klāt – savu paša dziļāko balsi.
Bez hokeja. Bez TV. Bez ziņām. Bez politikas. Bez opija tautai. Bez liekā. #200
Komentāri