Viņa

Mīlestība nav galamērķis vai atbilde, ko var atrast un paturēt reizi par visām reizēm; tā ir nepārtraukts, dzīvs process, kas prasa mūsu klātbūtni un gribu katru dienu. Cilvēka daba tiecas pēc drošības un pabeigtības, labprāt liekot mīlestību plauktā kā trofeju, taču patiesībā tā vairāk līdzinās elpošanai – tā notiek tikai tagadnē.

Vislielākais šķērslis šim ceļam ir mūsu pašu ilūzijas un gaidas, kad mēs mēģinām otru cilvēku ietērpt savas pasaules uztveres rāmjos un dusmojamies, kad viņš paliek uzticīgs savai būtībai. Patiesa mīlestība prasa atteikties no šīs kontroles un drosmi redzēt otru viņa patiesajā gaismā, pieņemot viņu visā viņa mainīgumā un nepilnībā. Tas nav viegli, jo ikdienā mēs esam pieraduši aizstāt savu komfortu un taisnību, taču mīlestības augstākā virsotne ir spēja iztukšot sevi no egoisma. Šis brīvprātīgais egoisma trūkums nav pašiznīcināšanās, bet gan telpas radīšana – droša patvēruma izveide, kurā otrs var novilkt bruņas, kļūdīties, izelpot un vienkārši būt, pilnībā drošībā un bez bailēm tikt nosodīts. 

Gala rezultātā mīlestība nav tikai jūtas, bet gan klusa, ikdienišķa disciplīna un garīga drosme par spīti visam katru rītu no jauna izvēlēties otru cilvēku. #282