Passion Brains

Valsts kontrole kopā ar Igaunijas un Lietuvas augstākajām revīzijas iestādēm ir uzsākusi kopīgu lietderības revīziju par Rail Baltica projekta īstenošanu. Absurdais teātris sākas tur, kur loģika vēl stāv rindā pie garderobes, bet izrāde jau sen notiek. Skatītāji sēž krēslos, aktieri runā, dekorācijas mainās, taču jēga – ja tāda vispār bija paredzēta – nepienāk. Tieši šajā telpā starp darbību un nozīmi dzīvo absurda teātris, un tieši tur ļoti ērti iekārtojas arī mūsdienu “lielie projekti”. Iedomāsimies projektu pusceļā. Skatuve jau uzbūvēta, budžets iztērēts līdz pusei, bet sižets joprojām miglā tīts. Tomēr vērtēšana notiek nevis pēc tā, vai izrāde vispār saprotama, bet pēc tā, cik dārgi maksāja dekorācijas. Miljons vai miljards – vai tiešām ciparu skaits piešķir jēgu? Absurdā teātra varoņi pie šāda jautājuma parausta plecus un turpina savu monologu, it kā neko nebūtu dzirdējuši. Te rodas pirmais absurda princips: kustība bez virziena. Projekts tiek īstenots, jo tas jau tiek īstenots. K...

Malkas kurināšana no augšas sākas kā tehniska detaļa, bet ātri pārtop par domāšanas veidu. Parasti cilvēks grib uguni uzreiz — aizdedzini apakšā, lai liesma metas augšup, lai notiek strauji, skaļi, redzami. Tā ir klasiskā pieeja: daudz gaisa, daudz kustības, daudz dūmu. Un arī daudz steigas. Bet tad nāk pieredze, kas klusām saka: pamēģini citādi. Aizdedzināt no augšas nozīmē uzticēties procesam. Malka tiek salikta blīvi, bez liekām spraugām, kā doma, kas vēl nav izteikta, bet jau ir nobriedusi. Gaisa padeve — minimāla. It kā tu speciāli atturētos iejaukties. Uguns neplēšas cauri, tā lēnām nolaižas, slāni pa slānim, ņemot tieši tik, cik tai vajag. Un rezultāts ir paradoksāls: mazāk kustības, bet labāka sadegšana. Mazāk gaisa, bet vairāk siltuma. Mazāk kontroles, bet ilgāks kurināšanas laiks. Trīs reizes ilgāk nekā tad, kad viss tiek darīts “kā parasti”. Šeit rodas filozofiska doma: varbūt arī dzīvē mēs pārāk bieži kurinām no apakšas. Metam liesmu problēmas centrā, atveram visas ventilāc...

Uzvelciet baltu kreklu. Ne tāpēc, ka svētki, ne tāpēc, ka kāds skatās. Uzvelciet to tāpēc, ka šorīt jūs esat. Un ar to pietiek. Balts krekls nav drēbe — tas ir nodoms. Tas ir kluss “jā” sev pašam, pateikts bez liekiem paskaidrojumiem. Balts krekls no rīta zina vairāk nekā mēs. Tas zina, ka diena vēl nav saburzīta. Ka vārdi vēl nav izrunāti par daudz. Ka sirdsapziņa vēl nav pielīmēta pie vakardienas putekļiem. Balts krekls ir kā pirmā doma, kas pieceļas agrāk par bailēm. Priecājies par sevi. Ne skaļi, ne ar karogiem. Priecājies klusi, kā priecājas koks, ka tas ir koks. Ka nav jābūt citam. Ka zari aug tur, kur tiem jāaug. Cilvēks pārāk bieži domā, ka prieks ir nopelns. Bet prieks ir stāvoklis. Tas notiek, kad tu sevi netraucē. Uzvelkot baltu kreklu, tu sev saki: “Es šodien nebūšu netīšām.” Netīšām dusmīgs. Netīšām mazāks. Netīšām atvainojošs par to, ka elpoju. Balts krekls ir uzmanība. Tas liek iztaisnot muguru, jo balts nepiedod slinkumu. Bet tas arī nepārmet — tas tikai atspoguļo. Iman...

Vaiņodes bekonā konstatēts Āfrikas cūku mēra uzliesmojums. Kā man patīk šis režīma lietotais baiļu un trauksmes pastiprinošais vārds - uzliesmojums. Katru reizi man par šo nāk smiekli. Āfrikas cūku mēris ir labs piemērs. Slimība, kas neskar cilvēkus, kas nepāriet uz cilvēkiem, un kuras vīruss cilvēkam nav bīstams ne saskarē, ne uzturā. Zinātne to saka skaidri. Un tomēr — gaļu nedrīkst lietot. Kāpēc? Šeit sākas jezga. Mūsdienu pasaule arvien biežāk atgādina teātri, kurā bailes tiek pārvērstas par argumentiem, bet argumenti — par instrumentiem. Viena no šādām ainām ir stāsts par gaļu, slimībām un cilvēka vainu. Īpaši skaļi šajā korī skan globālistu balsis, kas ar morāles, klimata un drošības karogiem rokās aicina samazināt gaļas ražošanu. Taču, kad aizkulisēs iedegas gaisma, atklājas pretruna, kas robežojas ar absurdu. Cilvēkam saka: “Tas nav bīstami tev, bet tomēr — nedrīkst.” Ne tāpēc, ka tas apdraud veselību, bet tāpēc, ka tas apdraud sistēmu. Vīruss ir drauds cūkām , la...

Pāreja no WordPress uz Next.js ar React patiešām ir kā diena pret nakti. Jau no pirmajām minūtēm ir skaidrs, ka strādā ar modernu, neticami ātru un nākotnei gatavu framework. Tur, kur WordPress kļūst smagnējs un atkarīgs no spraudņiem, Next.js piedāvā tīru arhitektūru, pilnu kontroli un veiktspēju, kas ir iebūvēta pašos pamatos. Next.js ātrums ir jūtams visur — server-side rendering, static generation un ISR (Incremental Static Regeneration) ļauj apvienot statisko lapu ātrumu ar dinamiska satura elastību, atjaunojot lapas fonā bez pilnas pārbūves. Kombinācijā ar headless CMS pieeju saturs ir pilnībā atdalīts no frontend, dodot brīvību augt, mainīt CMS vai API un bez sāpēm apkalpot lielu trafiku. SEO ieguvumi ir acīmredzami — serverī renderēts saturs, precīza meta datu kontrole un izcils ielādes ātrums, ko Google patiešām novērtē. Bez desmit spraudņiem un bez kompromisiem, viss ir izstrādātāja rokās. Next.js ekosistēma lieliski sadarbojas ar Gemini 3 AI, Claude, ļaujot viegli integrēt v...

Šāds teksts bija darba piedāvājuma sludinājumā. Šis teikums mani uzrunā kā klusa pretestība laikmetam, kur cilvēku mēra kolonnās, punktos un gados. Tajā ir atteikšanās no mapēm ar papīriem, kuros dzīve reducēta uz hronoloģiju, nevis pieredzi. Kad neprasa izglītību apliecinošus dokumentus un amata nosaukumus, rodas sajūta, ka beidzot tiek atzīts kas vienkāršs, bet būtisks: cilvēks nav savu sertifikātu summa. Ir lietas, kuras nevar ierakstīt CV — spēja klausīties, just robežas, būt klātesošam otram cilvēkam. Šāds sludinājums nemeklē perfekti noslīpētu karjeru, bet dzīvu attieksmi. Strādāt ar cilvēkiem nozīmē uzņemties neskaidrību, pretrunas, nogurumu un prieku — un tam bieži vien nav akadēmiska nosaukuma. Tas ir darbs, kas sākas nevis ar diplomu, bet ar spēju ieraudzīt otru kā līdzvērtīgu, nevis funkciju. Šeit kompetence nav pierādāma, tā ir piedzīvojama. Un tomēr — es šo sludinājumu pamanīju nejauši. Ne tāpēc, ka meklētu darbu. Drīzāk tāpēc, ka dažreiz kaut kas mūs atrod pats, kā atgādi...

 Lielais alus ražotājs neienāca tirgū klusi. Tas neklauvēja pie durvīm un nelūdza sarunu. Tas nāca kā masa — ar svaru, ar inerci, ar pārliecību, ka pasaule jau tāpat pieder tiem, kuriem ir vairāk tvertņu, vairāk juristu un vairāk reklāmas laukumu. Mazā alus darītava nestāvēja pretī ar dūrēm; tā stāvēja ar garšu, ar stāstu, ar cilvēku sejām, kas vēl atcerējās, kāpēc vispār sāka vārīt alu. Un tieši tāpēc zaudēja. Es to pat nelietoju ikdienā. Šis ir stāsts par mērogu un par to, ko mērogs izdara ar jēgu. Par to, kā lielums pats par sevi kļūst par argumentu, bet dvēsele — par lieku izmaksu pozīciju. Mazais alus brūzis bija kļūda sistēmā. Tas nebija optimizēts. Tas neražoja maksimāli lēti, bet gan tik labi, cik spēja. Tas pieļāva nevienmērību — katra partija nedaudz atšķīrās, jo cilvēki nav roboti, bet ūdens katru gadu garšo citādi. Tieši šajās nepilnībās slēpās dzīvība. Tieši tur bija dvēsele, par kuru tik bieži runājam, bet tik reti spējam definēt. Lielais konglomerāts šo dvēseli nepam...