Passion Brains

Ir tāda sajūta, kas nepamet. Tā nav panika, nav pat bailes – tā ir klusa, neatlaidīga klātbūtne, it kā kāds būtu ieslēdzis fonā troksni, kuru neviens cits nedzird. Tā saka: “Tuvākajā laikā notiks kaut kas.” Nevis “varbūt”, bet “būs”. Un tas kaut kas ir globālistu “tests” – norēķinu sistēmas, finanšu plūsmas, naudas pašas melnais caurums. Vienu rītu mēs pamodīsimies, un ekrāni mirgos “pagaidu tehniska kļūda”, bankomāti klusēs, kartes nedarbosies, un digitālais naudas mākonis vienkārši... izdzisīs. Ne uz dienu. Varbūt uz nedēļu. Varbūt uz mūžu. Un tad mēs uzzināsim, cik daudz no mums patiesībā ir tikai cipari. Filozofiski raugoties, nauda nekad nav bijusi nekas cits kā kolektīva halucinācija. Senie grieķi to sauca par “nomisma” – likumu, nevis dabas objektu. Platons Cave alegorijā mēs redzam tikai ēnas uz sienas; mūsdienās tās ēnas ir cipari bankas kontā. Mēs ticam, ka tie ir “mūsu”, bet patiesībā tie ir tikai piekrišana. Globālistu “tests” – ja tāds tiešām nāks – nebūtu tikai tehniska a...

  Naftas tirgū šodien vērojams izteikts cenu kāpums, nedaudz gan atslabums un barela cena sasniegusi aptuveni 97 ASV dolārus . Tehniskā grafika analīze liecina par strauju augšupejošu kustību, kas sākās pēc ilgāka konsolidācijas perioda zemākā cenu diapazonā. Grafikā redzams, ka pēc relatīvi mierīgas tirdzniecības fāzes cena izlauzās virs iepriekšējā pretestības līmeņa un izveidoja vairākas spēcīgas augošas sveces. Šāds impulss parasti signalizē par aktīvu pircēju ienākšanu tirgū un īstermiņa bullish sentimentu. Tomēr pēdējā kustībā parādās arī garš augšējais ēnas (wick) elements, kas norāda, ka pie augstākiem līmeņiem pārdevēji sākuši realizēt peļņu. Tas var liecināt par īslaicīgu pretestības zonu ap 97–98 dolāriem , kur tirgus mēģina atrast līdzsvaru. Svarīgs tehniskais aspekts ir tas, ka cena pašlaik turas virs iepriekšējā izlaušanās līmeņa, kas tagad var kalpot kā atbalsta zona . Ja šis līmenis noturēsies, pastāv iespēja turpmākam cenu kāpumam un jauna maksimuma testam. Tu...

Šodien, kad pēdējie pircēji vēl mēģina izspiest no “premium” plauktiem kādu jēgpilnu jēgu par 25 gadu ilgu ilūziju, SIA “Skai Baltija” ir oficiāli paziņojusi: mēs vairs nespējam. Maksātnespējas pieteikums iesniegts piektdien, 13. martā – datumā, kas jau pats par sevi izklausās pēc sliktas joks. Ironiski, ka piektdiena – diena, kad normāli cilvēki sāk svinēt nedēļas nogali, bet “SKY” sāka savu mūžīgo sestdienu. Kādreiz tas bija “premium” veikals. Vārds, kas Latvijā 2000. gadu sākumā skanēja gandrīz kā burvju formula: “premium” – it kā tu pēkšņi kļūtu par labāku cilvēku, tikai ienācis pa stikla durvīm. Tur bija sieru letes, kas izskatījās kā mazas mākslas galerijas, vīni, kas maksāja vairāk nekā vidējā alga mēnesī, un gaļas nodaļa, kurā liellopa fileja gulēja kā dārgs līķis ledusskapja marmorā. Cilvēki nāca nevis pēc ēdiena – viņi nāca pēc statusa. Pērkot tur burkānu par 3,50 eiro gabalā, tu it kā apliecināji: es neesmu no tiem, kas stumj ratiņus “Maxima XXX” ar akciju desiņām. Un tagad?...

Bieži saku, ka shadcn/ui nav vienkārši kārtējā UI bibliotēka. Patiesībā tā ir pavisam cita domāšanas pieeja tam, kā tiek būvēti moderni SaaS produkti. Kad es pirmo reizi ar to sāku strādāt, man diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tas nav tikai dizaina rīks — tas ir arhitektūras lēmums. Parasti, kad cilvēki izmanto kādu UI bibliotēku, piemēram, Material UI vai Ant Design, viņi instalē pakotni un lielākā daļa komponentu dzīvo `node_modules`. Tas nozīmē, ka tu faktiski izmanto melno kasti. Tu vari konfigurēt dažas lietas, bet pašā pamatā bibliotēka nosaka noteikumus. Ar shadcn viss notiek citādi. Kad es pievienoju komponentu, tas netiek ielādēts kā ārēja bibliotēka. Tas tiek ierakstīts tieši projektā kā kods. Rezultātā visi komponenti dzīvo `/components/ui` mapē, un es varu mainīt jebkuru rindiņu. Ja man vajag pogu ar nedaudz citādu uzvedību vai dialogu ar specifisku animāciju, es vienkārši atveru failu un izmainu kodu. Tas var šķist mazs tehnisks sīkums, bet patiesībā tas pilnībā maina attiec...

Kad es nododu plastmasas pudeli depozīta automātā un izvēlos ziedot dažus centus, tas šķiet tik mazs un ikdienišķs žests. Tomēr tajā brīdī man prātā uzplaiksnī jautājums: kam es patiesībā ziedoju? Vai tie ir centi karam, iznīcībai un naidam? Vai tie palīdz radīt kaut ko citu — nākotni, kas ir mierīgāka un cilvēcīgāka? Mūsu laikmets bieži liek justies tā, it kā pasaule būtu pilna ar konfliktiem un sāpēm. Ziņas runā par ieročiem, frontēm un izpostītām pilsētām. Tad dažkārt šķiet, ka pat mazs ziedojums pazūd šajā lielajā troksnī. Taču patiesībā katram cilvēkam ir izvēle – kur virzīt savu nodomu. Es izvēlos ticēt, ka šie centi nav par karu. Tie nav par iznīcību vai nogalināšanu. Tie ir par bērniem. Par viņu iespējām mācīties, augt, sapņot un dzīvot pasaulē, kurā ir vairāk cerības nekā bailes. Varbūt viena pudele neko nemaina. Varbūt pat simts pudeļu nemaina visu pasauli. Bet katra izvēle ir kā mazs akmens nākotnes pamatos. Un, ja šie akmeņi tiek likti bērnu labā, tad mēs būvējam nevis karu...

Saeima ceturtdien pieņēma grozījumus Izglītības likumā: no 1. līdz 9. klasei mobilie tālruņi skolās aizliegti. Iepriekš tas attiecās tikai līdz 6. klasei. Tagad robeža pārcelta. Oficiālais arguments – drošība, koncentrēšanās, vienlīdzība. Patiesais mehānisms ir vienkāršāks: agrīna pakļaušana. Orvels to sauca par 1984. gadu. Mēs to saucam par ikdienu. Lielais Brālis neuzbrūk ar tankiem. Viņš sāk ar noteikumu, kas šķiet saprātīgs. Pirmkārt – bērniem. Bērni ir mazākie, vājākie, visvieglāk apstrādājami. Viņiem vēl nav juridisko tiesību, vēl nav politiskās balss. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo ķieģeli. Katrs aizliegums ir ķieģelis. Pink Floyd to dziedāja jau 1979. gadā: „We don’t need no education… All in all it’s just another brick in the wall.” Skola, kas aizliedz telefonu, nevis māca domāt, bet māca paklausīt. Telefons nav tikai ierīce. Tas ir personīgais logs uz pasauli – uz vecākiem, uz draugiem, uz alternatīvu informāciju. Kad to atņem, tu mācies, ka tava griba nav svarīga. Ka ārējā...

Filozofiskais Sarkasms: Pārdomas par Rail Baltica un valdības izlikšanās mākslu. Ah, nauda – tas mūžīgais filozofiskais mīklas gabals, kas plūst kā upe caur pirkstiem, bet nekad nepaliek rokās. Senie grieķi, piemēram, Sokrats, mācīja, ka patiesa bagātība slēpjas zināšanās, nevis zeltā, bet mūsu laikmetā, šķiet, zināšanas ir tikai instruments, lai izšķērdētu to zeltu ar lielāku entuziasmu. Iedomājieties: nauda kā cauraiss maiss, kurā ielej miljardus, bet ārā izplūst tikai tukši solījumi un betona stabi, kas stāv kā vientuļi filozofi Daugavas krastā, gaidot savu eksistenciālo krīzi. Un te nu mēs esam, 2026. gadā, kad Rail Baltica projekts – tas grandiozais Eiropas sapnis par ātrgaitas dzelzceļu – kļuvis par perfektu metaforu šai absurda teātra izrādei. Filozofiski runājot, Rail Baltica ir kā Sisifa akmens: mēs to velkam augšup pa kalnu, bet tas vienmēr noripo atpakaļ, pa ceļam paņemot līdzi mūsu nodokļu maksātāju eiro. Sākotnēji solītās izmaksas? Kaut kādi nieka miljardi. Bet tagad? Eiro...