Passion Brains

Igaunijas aviācijas lepnums Nordica ir aizlidojis uz savu pēdējo galamērķi – bankrotu. Vai gan mēs visi to negaidījām? Protams, pēc Estonian Air izgāšanās, jaunizveidotā Nordica solīja būt efektīvāka, modernāka un, protams, veiksmīgāka. Kā izrādās, šie solījumi bija tikpat stabils lidojuma plāns kā papīra lidmašīnai spēcīgā vētrā. Perfekti izplānots fiasko Kad Nordica tika izveidota, mūs mierināja, ka tā nebūs kā vecā Estonian Air . Nē, šoreiz mēs vairs nemetīsim naudu bezdibenī! Tā vietā tiks izmantots ģeniālais plāns – nepiedāvāt tiešos reisus un koncentrēties uz lidmašīnu iznomāšanu citiem. Jo, kāpēc gan lidot, ja var vienkārši būt aviokompānija bez aviokompānijas? Tomēr, diemžēl, izrādījās, ka arī šī stratēģija nav pasargāta no realitātes. Kamēr citi aviopārvadātāji atkopās pēc pandēmijas un pielāgojās mainīgajam tirgum, Nordica turpināja savas ģeniālās biznesa shēmas. Rezultāts? Nu, te nu mēs esam – ar vēl vienu sabrukušu lidsabiedrību un vēl vienu stāstu par to, kā valsts...

Kā žogiem un režģiem nav varas pār literāro talantu Šajā digitālajā laikmetā, kad brīvība ir tikai nosacīts jēdziens un cenzūra ir drīzāk izklaide nekā realitāte, ar sajūsmu varam vērot, kā tie, kas sauc sevi par “brīvības cīnītājiem”, tieši no ieslodzījuma vietām spēj kļūt par literāriem ģēnijiem. Mēs dzīvojam pasaulē, kur brīvības ierobežojumi acīmredzami ir tikai fiziski – jo garīgā un informatīvā dimensijā tie nepastāv. Pārsteidzoši, ka šie varoņi, par spīti žogiem un kamerām, spēj nodoties augstvērtīgai žurnālistikai, rakstot reportāžas, kas pārspēj pat pieredzējušāko kara korespondentu veikumu. Viņu darbi, pilni detaļu un filozofisku pārdomu, rodas tik rūpīgi un precīzi, ka neviens īstens reportieris tos pat neuzdrošinātos apšaubīt. Cik apbrīnojami ir tas, ka viņu informācijas kanāli ir tik atvērti, tik brīvi, ka pat brīvajā pasaulē reti kurš spēj būt tik produktīvs un iedvesmojošs. Šķiet, ieslodzījums ir tieši tas radošuma katalizators, kas nepieciešams patiesi dziļai analīzei. ...

Ostaps un viņa dzelzceļa un aviosabiedrības revolūcija: Kā izsaimniekot milzīgus projektus un palikt nesodītam Nekādu šaubu par Ostapa spēju vadīt jebkuru projektu, pat ja tas ir saistīts ar dzelzceļu vai nacionālu aviosabiedrību. Protams, šie lēmumi prasa visus nepieciešamos biznesa plānus, stratēģijas un dziļas zināšanas nozares niansēs, taču Ostaps, kā pieredzējis "eksperts", var paveikt to, ko citiem šķiet neiespējami – pārvērst dzelzceļa būvniecību un aviosabiedrības pārvaldīšanu par parodiju, kas atstāj tikai tukšas kabatas un izsistātu smiekliem visu valsti. Pirmais solis: “Pamatideja” Ostaps ir ieguvis lielu vārdu kā “stratēģis”, kurš nekad nav bijis pārāk piesardzīgs ar līdzekļiem. Sākumā viņš saprot, ka vislabākā pieeja ir uzbūvēt dzelzceļu, kuru neviens nekad neizmanto. Un kāpēc gan ne? Galu galā, dzelzceļam var būt arī simboliska nozīme, vai ne? Tas var kalpot kā lielisks piemineklis tam, kā valdība tērē miljonus uz projektiem, kuri nekad neuzsāks savu reālo da...

Patrioti ar pilniem iepirkumu ratiņiem Stāvu veikalā rindā un skatos – priekšā īsts patriots. Pie krūtīm lepni piesprausta nacionālā lentīte, acīs deg mīlestība pret Latviju. Lūk, tāds ir īsts latvietis! Un tad paskatos ratiņos… Vācu desa – laikam mūsu pašu desās kaut kas nav kārtībā. Lietuviešu piens – nu jā, savējais taču ir par pāris centiem dārgāks! Igauņu siers – skaidrs, ka ziemeļu kaimiņiem labāk sanāk. Itāļu kartupeļi – jo tie ir skaistāki nekā pašu zemnieku izaudzētie. Un vēl ogas no Peru – kāpēc gan lasīt pašmāju mellenes, ja var saņemt tās pārlidojam puspasaulei? Un tomēr – šis cilvēks noteikti būs pirmais, kas sociālajos tīklos rakstīs, ka latvietim jāatbalsta savējais! Ka mūsu ražotāji ir jāciena, ka vietējais produkts ir vislabākais. Protams, patriotisms ir svarīgs… tikai līdz brīdim, kad jāizvēlas starp latviešu un lētāku importa preci. Un tā nu mēs dzīvojam – ar piespraudi pie krūtīm un ārzemju produktiem iepirkumu grozā. Tikai jautājums paliek – vai patriotisms be...

Ja reklāmas guru pēkšņi sāk „attaisnot acis” un atklāj, ka politiķis, kurš gadiem ilgi bija gandrīz kā mesija, patiesībā nav nekāds svētais, tas, protams, ir tīrākais nejaušības gadījums! Pilnīgi noteikti tas nav tāpēc, ka vajadzētu iebarot tautai jaunu "pareizo" domāšanas virzienu. Un protams, nebūt nav iespējams, ka šis pats reklāmists jau mēra sev uzvalku lielākiem krēsliem. Diez vai viņš pēkšņi sapratis, ka arī viņam būtu tīri labi patiktu vara – nē, nē, viņš vienkārši ir godīgs patiesības cīnītājs. Un ja nu viņš pēkšņi sāk parādīties pareizajos TV raidījumos, pie pareizajiem viedokļu līderiem un soc. tīklos sludināt „jaunās vēsmas” – arī tur nejaušība! Tīri sakritība, ka tagad modē ir kritizēt veco režīmu, un kaut kā jāveido sev uzticīgs vēlētājs. Bet mēs jau zinām – šajā pasaulē viss notiek dabiski, spontāni un noteikti bez jebkādas slēptās intereses, vai ne?

 

Mūsdienu pasaulē mēs redzam, kā valsts aizsardzība ir kļuvusi par vienu no galvenajiem politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Taču vienlaikus daudzas valstis saskaras ar būtiskām iekšējām problēmām, piemēram, negatīvu dzimstību, demogrāfiskām krīzēm un sabiedrības novecošanos. Šajās grūtībās aizvien vairāk tiek atklāta netaisnība starp valdību prioritātēm un reālām sabiedrības vajadzībām. Kamēr valdības milzīgus līdzekļus iegulda militāro resursu iegādē, bieži vien tiek aizmirstas pašas sabiedrības pamatvajadzības, piemēram, veselība, izglītība un sociālie pabalsti. Militāro tēriņu pieaugums ir kļuvusi par gandrīz neizbēgamu parādību daudzu valstu budžetos. Iespējams, tas saistīts ar nepieciešamību saglabāt valsts drošību un aizsargāt tās intereses starptautiskajā arēnā. Taču ir svarīgi uzsvērt, ka šāda pieeja bieži vien nozīmē pārmērīgu līdzekļu novirzīšanu aizsardzības sektora attīstībai, bet samazinot ieguldījumus cilvēkresursos, kas galu galā ir būtiski valsts ilgtspējīgai n...