Passion Brains

Mājas cēlāja uzvārds ir Dzelme. Stabili. Pakaļā. Šis apsurds sākas klusi, gandrīz nevainīgi. Cilvēks iecer divstāvu māju. Viņš uzzīmē projektu, sarunā arhitektu, ieliek pamatus, paceļ sienas. Viss notiek “kā vajag”. Tikai viena detaļa netiek slēpta – jau pašā sākumā ir skaidrs, ka otrajam stāvam naudas nav un, visticamāk, arī nebūs. Tomēr projekts netiek pārskatīts. Māja netop mazāka, pieticīgāka vai godīgāka. Tā top nepabeigta jau savā idejā. Šajā brīdī apsurds kļūst par filozofisku kategoriju, nevis vienkārši sliktu plānošanu. Jo absurds nav tikai kļūda aprēķinos – absurds ir apzināta rīcība pretēji zināšanām. Tā ir izvēle darīt, zinot, ka rezultāts būs tukšs, kropls vai nepatiesi pabeigts. Cilvēks šajā stāstā nemaldās. Viņš zina. Un tomēr turpina. Šāda māja kļūst par simbolu. Tā vairs nav par sienām un jumtu, bet par domāšanas veidu: izlikties, ka viss ir iespējams, kamēr kāds cits vēl maksā. Par cerību, ka “kaut kā jau būs”, ka varbūt otrajam stāvam nauda atradīsies vēlāk, ka nākot...

Šis vizuālais tēls ir tīrs Zinc/Gray estētikas destilāts — apzināta industriālā minimālisma izpausme, kur dizains necenšas sevi pierādīt, bet klusi eksistē kā stabila struktūra. Tās nav vienkārši pelēkas krāsas; tā ir sistēma, kas balstās askēzē, precizitātē un atturībā. Man šī askēze patīk tieši tāpēc, ka tā necenšas izpatikt. Tā ir pārliecināta par sevi. Baltā fona telpa rada skaidrību un elpu, gandrīz melnais virsraksts ienes svaru un autoritāti, bet sekundārie toņi apzināti atkāpjas, ļaujot lietotājam mierīgi pāriet no domas uz darbību. Šis vizuālais klusums nav tukšums — tas ir instruments. Smalkās režģa līnijas un ģeometriskā struktūra fona plaknē atgādina inženieru rasējumus. Tās signalizē, ka viss šeit ir sakārtots, aprēķināts un loģiski pamatots. Nekas nav nejaušs, nekas nav lieks. Tieši šī kontrole rada uzticību — sajūtu, ka interfeiss respektē lietotāja uzmanību un laiku. Psiholoģiski šāda krāsu valoda rada “dārga klusuma” efektu. Tā neizskatās pēc mārketinga virsmas, bet pē...

Ja nogalina visus sliktos? Kas paliek? Pareizi! Paliek - Slepkavas!

Lasot šo Senekas vēstules fragmentu, prātā nāk doma, cik bieži mēs cilvēka vērtību mēram pēc nepareiziem kritērijiem. Spēks, ātrums, skaistums, izturība — tās ir īpašības, kurās cilvēks nepārspēj dabu. Dzīvnieki skrien ātrāk, ir stiprāki, redz asāk, panes vairāk. Ja vērtība būtu meklējama tajā, kas ir “vairāk”, tad cilvēks daudzējādā ziņā būtu zaudētājs. Seneka piedāvā citu skatpunktu: lietas jāvērtē pēc tās būtiskākās funkcijas. Vērša spēks, brieža ātrums, suņa drosme — katra īpašība ir nozīmīga tikai tik daudz, cik tā atbilst radībai dotajam uzdevumam. No tā izriet būtiska atziņa: vērtība nav universāla, tā ir saistīta ar būtību. Un tad seko jautājums, kas skar tieši mūs: kas ir labākais cilvēkā? Nevis tas, kas viņam piemīt visvairāk, bet tas, kas piemīt tikai viņam. Ne ķermenis, jo tas ir arī augiem. Ne maņas, jo tās ir arī dzīvniekiem. Pat ne instinkti un dziņas. Vienīgais, kas cilvēku patiesi izceļ, ir prāts — spēja domāt, spriest, izvērtēt, vadīt sevi. Šī doma ir neērta, jo tā uz...

Šī pasaule ir kā alķīmisks trauks, kurā indi mēģina neitralizēt ar vēl lielāku indi. Mēs dzīvojam laikā, kur risinājumi arvien biežāk atgādina pašu problēmu atspulgu — vardarbību dzēš ar vardarbību, melus labo ar izsmalcinātākiem meliem, bailes kliedē ar jaunām bailēm. It kā citādu valodu mēs vairs neprastu. Miers šeit nav iemācījies dzīvot; viņš klīst apkārt kā svešinieks, kuru visi atpazīst, bet neviens neuzņem. Melnajam tiek uzvilkts balts mētelis, un tas tiek pasniegts kā patiesība. Nevis tāpēc, ka mēs nespētu atšķirt krāsas, bet tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Patiesība ir kļuvusi par pielāgojamu jēdzienu — elastīgu kā gumija, ko var izstiept līdz vajadzīgajai formai. Un, jo vairāk to stiepj, jo mazāk paliek no tās sākotnējās būtības. Tā pārvēršas par rīku, nevis pamatu. Viss ir savādi, jo mēs esam pieraduši pie savādā. Haoss vairs neizskatās pēc haosa — tas ir kļuvis par fonu. Cilvēks pamostas troksnī, aizmieg troksnī un sāk domāt, ka klusums būtu kaut kas aizdomīgs. Miers prasa apstā...

Lielā projektā pienāk brīdis, kad kods vairs nav lielākais izaicinājums. Sistēma strādā, arhitektūra ir pārdomāta, servisi sarunājas savā starpā, bet es pats sāku just bremzi. Ne tāpēc, ka kaut kas nestrādātu, bet tāpēc, ka viss sāk dzīvot manā galvā. Lēmumi, konteksts, “kāpēc tas ir tieši tā” — ja es to nepierakstu, tas pazūd vai jāizdomā no jauna. Tieši šajā brīdī projektā ienāk Fumadocs. Sākumā tas ir pragmatisks solis — beidzot sakārtot dokumentāciju. Bet ļoti ātri kļūst skaidrs, ka Fumadocs nav par dokumentiem. Tas ir par domāšanu. Kad arhitektūras lēmumi, plūsmas un robežas ir pierakstītas skaidrā, strukturētā veidā, galva atbrīvojas. Nav vairs jāatceras viss — sistēma sāk sevi paskaidrot. Strādājot vienatnē pie liela projekta, Fumadocs kļūst par manu otro atmiņu. Ja pēc mēneša atgriežos pie kāda servisa vai funkcijas, man nav jārokas kodā, lai saprastu, ko es toreiz domāju. Atbilde jau ir dokumentācijā. Kāpēc šis risinājums? Kādi bija alternatīvie varianti? Kur šeit ir robežas? ...

Strādājot pie Next.js super projekta ar AI funkcionalitāti, es nonācu pie secinājuma, kas šķiet paradoksāls tikai virspusēji: jo sarežģītāka sistēma, jo lielāku vienkāršību tā prasa. Nevis paviršu vai primitīvu vienkāršību, bet skaidrību. Iekšēju kārtību. Disciplinētu domāšanu. Kad sistēma aug, tā sāk dzīvot pati savu dzīvi. Katrs komponents, katra rinda kodā, katrs datu plūsmas mezgls pieprasa, lai tu zinātu ne tikai ko tas dara, bet kāpēc tas tur atrodas. Sarežģītība nepiedod nejaušību. Tajā nav vietas “pagaidām lai stāv” vai “varbūt vēl noderēs”. Tieši tur arī sākas haoss — nevis tur, kur ir par maz funkciju, bet tur, kur ir par daudz bez skaidras nozīmes. Strādājot vienatnē, tas kļūst īpaši spilgti redzams. Parasti šādus projektus veido komanda: viens domā par arhitektūru, cits par UX, vēl kāds par infrastruktūru vai AI loģiku. Atbildība ir sadalīta. Bet, kad viss gulstas uz viena cilvēka pleciem, nav, kam paslēpties aiz muguras. Katra kļūda ir tava. Katrs lieks risinājums – arī....