Passion Brains

Ir kaut kas poētiski cēls tajā, kā mēs spējam vienlaikus būt nabagi un bagāti. Nabadzīgi tad, kad runa ir par skolām, autobusu dotācijām un bērnu iespējām nokļūt mājās. Un bagāti – kad jāceļ betona katedrāles ar stratēģisku nosaukumu “noliktavu komplekss”. Kamēr kārtējā lauku skola aizver durvis ar klusu “optimizācijas” čīkstienu, mēs uzzinām, ka Nīkrāces pagasts drīzumā rotāsies ar aptuveni 100 miljonu eiro vērtu noliktavu kompleksu. Tas būs vēl viens lepns objekts līdzās citiem militāriem punktiem Kuldīgas novads teritorijā. Četri militārie objekti vienā novadā – tāds kā drošības kvartets. Gandrīz vai kultūras programma, tikai bez kultūras. Un te rodas filozofiskais jautājums: vai bērnam vajag skolu, ja viņam ir drošība? Vai autobuss ir svarīgāks par noliktavu? Acīmredzot – nē. Autobuss ved uz skolu, bet noliktava ved uz nākotni. Vismaz tādu nākotni, kurā būs ko sargāt, pat ja nebūs, kas lasa, raksta vai kritiski domā. Ironiski, ka vārds “attīstība” pēkšņi iegūst ļoti konkrētu formu ...

Ak, cik skaisti un loģiski izklausās mūsu valsts prioritātes 2026. gadā! Kamēr mazie bērni Seces pagastā un apkārtnē turpina staigāt pa tukšām skolu ēkām (jo “nav naudas” uzturēt bērnudārzus un skolas ar mazām grupiņām), kamēr vecāki mēnešiem gaida uz ārsta pieņemšanu un autobusu biļešu dotēšana izskatās pēc utopiska sapņa — pēkšņi parādās 228 miljoni eiro Sēlijas militārajai bāzei. Tieši turpat, Seces pagastā. Brīnums, vai ne? Tiešām, kāpēc gan tērēt naudu kaut kam tik banālam kā dzīviem cilvēkiem, kuri šeit un tagad elpo, ēd, mācās un slimo? Nē, nē, daudz svarīgāk ir uzbūvēt modernu dzīvojamo zonu, administratīvo ēku, ēdnīcu, medicīnas centru (jā, ironiski — tur būs ārsti uz vietas), sporta zāli un laukumu karavīriem, noliktavas ieročiem un stāvlaukumus tehnikai. Jo, ziniet, ja bērnam nav bērnudārza — tas ir traģiski, bet ja karavīram nav sporta zāles pie kazarmām — tas ir nacionālās drošības apdraudējums! Un padomājiet tikai — kamēr vecvecāki stāv rindā uz rentgenu un gaida pusgadu,...

Reiz digitālās pasaules malā dzīvoja divi kungi — Mr. Next un Mr. Convex. Mr. Next bija arhitekts ar ātrām rokām un mierīgu skatienu. Viņš prata būvēt fasādes no gaismas — lapas, kas atvērās acumirklī, skati, kas reaģēja uz katru pieskārienu. Viņa skatuve bija veidota ar Next.js, un viņš lepojās ar to, ka lietotājs nekad nejūt gaidīšanu. “Laiks ir trausls,” viņš mēdza teikt. “Ja mēs to pagarinām, doma aiziet bojā.” Mr. Convex savukārt dzīvoja aiz kulisēm. Viņa pasaule bija dziļa un klusa, pilna ar neredzamiem savienojumiem. Viņš strādāja ar Convex un uzskatīja, ka atmiņa nav arhīvs, bet dzīvs organisms. “Dati nav faili,” viņš sacīja. “Tie ir notikumi, kas turpina elpot.” Kādu dienu viņi nolēma uzbūvēt ko neparastu — poēmu meklētāju. Ne tādu, kas meklē vārdus, bet tādu, kas meklē nozīmi. Mr. Convex izņēma no savas kabatas savādu kompasu — 768 dimensiju vektoru karti. Katru dzejoli viņš pārvērta par punktu šajā neaptveramajā telpā. Skumjas kļuva par koordinātēm. Ilgas par virzienu. Jūra ...

Veselības sistēmas nāvējošās mīnas: Kad valsts nespēj glābt, bet spēj nogalināt – ministrs, atkāpjies! Ir brīži, kad asinis sastingst vēnās un acīs sāk degt dusmas, ko vairs nevar apklusināt. Tāds brīdis ir šodien. Lasot Vijas Kilblokas vārdus par Irēnas Peško nāvi – sievietes, kuras mūžs tika apcirsts ar cinisku, aukstu naža vēzienu nevis slimības, bet pašas veselības sistēmas rokās – man gribas kliegt. Pieci mēneši! Pieci garī, nepanesami mēneši, kad katrs ārsts, katrs ierēdnis redzēja, ka operācija ir vitāli nepieciešama, bet... nekas. Neviens nepakustināja pirkstu. Un kad beidzot operēja – nevis izglāba, bet nosūtīja tālākā "ārstēšanā", kas beidzās ar to, ko Vija godīgi nosauc par apzinātu nomirdināšanu. Tas nav gadījums. Tas ir sistēmas darbs. Mēs katru dienu dzirdam: "Budžets ierobežots", "gaidīšanas rindas normālas", "viss atbilst algoritmiem un protokoliem". Un kamēr pacienti mirst gaiteņos vai mājās, gaidot palīdzību, šī pati sistēma ...

Bija, IR un būs aktuāli. Šis būs karogos, t-kreklos, posteros. Es turpināšu šo skandēt līdz pukstēs mana sirds. Šis pat varētu būt mana pēdējā vārda teksts...

 Baigi tagad visi ar tiem skills  #AI

Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikmetā, kad morāle un sankcijas ir kļuvušas par izsmalcinātu mākslu — gandrīz kā modernisma instalācija, kurā skatītājs pats nezina, vai viņš ir eksponāts vai vērotājs. Pirms dažiem gadiem Eiropa ar lepnumu paziņoja: nekādu mikroshēmu, nekādu CNC iekārtu, nekādu programmatūras, kas varētu palīdzēt tankiem braukt taisnāk. Taču tad kāds gudrais prāts Briselē vai Vašingtonā pamanīja: ja mēs aizliegsim visu, tad krievi varētu... nu, sākt domāt. Un domājošs krievs ir bīstamāks par jebkuru mikroshēmu. Tāpēc Windows palika ārpus šī teātra. Nē, tas nav eksports — tas ir digitālais humānais koridors. Operētājsistēma, kas ļauj krievu biroja darbiniekam četrpadsmito reizi dienā restartēt Word, jo Excel atkal ir “aizdomājies”, ir kļuvusi par mierīguma un stabilitātes simbolu postpadomju telpā. Bez tās — haoss. Ar to — vismaz prognozējams haoss. Salīdzinājumam: ja kāds uzņēmējs Latvijā mēģinātu nosūtīt uz Krieviju paleti ar zivīm vai diviem bērza mēbeļu komplektiem “Scandi...