Mēs zinām tikai to, ka mums jāmirst, un
patiesībā tas ir vienīgais ko mēs patiesībā
zinām par savu nākotni. Viss pārējais ir tikai
minējumi , kas laika gaitā bieži vien izrādās
maldīgi. Kā bērni meža biezoknī mēs taustāmies
caur dzīvi svētlaimīgā neziņā par to kas ar mums
var notikt kādu dienu , kādas grūtības būs
jāpārciešs , kādi vairāk vai mazāk satraucoši
notikumi mūs vēl gaida pirms vislielākā un
satraucošškš piedzīvojuma- pirms nāves. Laiku pa
laikam apmulsuši mēs iedrošināmies uzdot biklus
jautājumus liktenim, bet nekad nesaņemam uz tiem
atbildes, jo zvaigznes ir pārāk tālu, jo labāk.
Laimi mēs varam atrast vienīgi sevī, velti
tērēsim laiku gaidīdami to no citiem, nekādu
pārpalikumu viņiem nav. Bēdas mums jāpanes
pašiem , kā nu protam, būt negodīgam uzvelt tās
otram- vienalga vīrietis vai sieviete. Mums
jāizcīna mūsu cīņa pašiem un jāsit cik rokai
spēka , jo esam dzimuši kā cīnītāji. Miers kādu
dienu nāks pār mums visiem, miers bez sakāves un
negoda, pat uzvarētājam, ja vien vinjš būs
darījis visu, kas viņa spēkos.
Cilvēks ir radīts, lai nestu savu krustu,
tāpec viņam ir doti stipri pleci. Varam izturēt
bezgala daudz, ja nav pazaudēts cilveēks sevī.
Viņš var dzīvot bez cerības , bez draugiem, bez
grāmatām, pat bez mūzikas, kamēr vien vēl spēj
klausīties savās domās, putnu dziesmas aiz loga un
jūras tālajā balsī........ kamēr tu esi cilvēks,
jo pats grūtākais no visiem darbiem ir būt pašam..
/A.Munte/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru