Cilvēki, kuriem ir zems pašvērtējums, bieži meklē veidus, kā izteikt vai aizsargāt savu iekšējo pasauli. Tetovējumi šiem cilvēkiem var būt divējādi interpretējami – tie var būt veids, kā apgalvot savu eksistenci un pierādīt sev, ka viņi ir vairāk nekā viņu šaubas, vai arī tie var būt mēģinājums iezīmēt sevi ārējos vārdos un attēlos, cenšoties piešķirt savu ķermeni vērtību, kuru iekšēji trūkst. Tetovējums var kalpot kā atgādinājums par noteiktiem dzīves posmiem, kas bija sāpīgi, bet arī nozīmīgi. Tas var būt ceļš, kā atbrīvoties no pagātnes smaguma vai veids, kā pieņemt savu nepilnību. Šiem cilvēkiem tetovējums var kļūt par veidu, kā transformēt savu stāstu, izskaistināt to vai pat pārrakstīt savu dzīves naratīvu. Tomēr, ja tetovējums kļūst par mēģinājumu izpildīt ārējos priekšstatus vai, vēl sliktāk, lai iegūtu apstiprinājumu no citiem, tas var kalpot kā īslaicīgs risinājums, kas neizmaina dziļākas iekšējās sāpes vai pašvērtējuma trūkumu. Ja šāda pieeja tiek balstīta uz vēlmi „pārvēr...
