Mr. Klusums
Šķiet, jo ilgāk dzīvoju pilsētā, jo skaidrāk saprotu, ka tā mani nepapildina — tā mani izsūc. Es arvien biežāk pieķeru sevi domājam par klusumu kā par vietu, kur nevis aizbēgt, bet atgriezties. Atgriezties pie sevis. Pilsētas steiga man vairs nav nepieciešama; tā ir kā troksnis, kas aizsedz daudz būtiskāku skaņu — manu iekšējo balsi. Klusumā es spēju sadzirdēt lietas, kuras troksnī paliek neatklātas. Tur nav jāsteidzas, nav jāpielāgojas nemitīgai kustībai, nav jāstājas rindā pēc uzmanības vai mierīguma. Klusumā es kļūstu jūtīgāks pret savu domāšanu, pret savu ķermeni, pret tām niansēm, kas ikdienas skriešanā paliek nepamanītas. Un tas man šķiet gandrīz kā atgūta brīvība. Šāds ritms manī ieaudzē vairākas labas īpašības. Pirmkārt, pacietību — klusums māca nevis steigties, bet pieņemt laiku tādu, kāds tas ir. Otrkārt, iekšēju stabilitāti — tajā nav lieku stimulu, kas mani izrautu no līdzsvara. Treškārt, spēju koncentrēties — klusumā domas vairs necīnās par vietu, tās sakārtojas. Un varb...
