Šķiet, jo ilgāk dzīvoju pilsētā, jo skaidrāk saprotu, ka tā mani nepapildina — tā mani izsūc. Es arvien biežāk pieķeru sevi domājam par klusumu kā par vietu, kur nevis aizbēgt, bet atgriezties. Atgriezties pie sevis. Pilsētas steiga man vairs nav nepieciešama; tā ir kā troksnis, kas aizsedz daudz būtiskāku skaņu — manu iekšējo balsi.
Klusumā es spēju sadzirdēt lietas, kuras troksnī paliek neatklātas. Tur nav jāsteidzas, nav jāpielāgojas nemitīgai kustībai, nav jāstājas rindā pēc uzmanības vai mierīguma. Klusumā es kļūstu jūtīgāks pret savu domāšanu, pret savu ķermeni, pret tām niansēm, kas ikdienas skriešanā paliek nepamanītas. Un tas man šķiet gandrīz kā atgūta brīvība.
Šāds ritms manī ieaudzē vairākas labas īpašības. Pirmkārt, pacietību — klusums māca nevis steigties, bet pieņemt laiku tādu, kāds tas ir. Otrkārt, iekšēju stabilitāti — tajā nav lieku stimulu, kas mani izrautu no līdzsvara. Treškārt, spēju koncentrēties — klusumā domas vairs necīnās par vietu, tās sakārtojas. Un varbūt pats svarīgākais: klusums man dod telpu būt pašam, bez piesārņojuma no ārpasaules pieprasījumiem, reklāmām un svešām balsīm.
Man šķiet, ka arvien tuvāk pienāk brīdis, kad es pārraušu šo pilsētvides saikni. Ne ar skaļu žestu, bet klusu, iekšēji nobriedušu soli. Jo es saprotu, ka man nav vajadzīga pilsēta, lai justos dzīvs. Es jūtos dzīvs tieši tad, kad esmu tuvāk klusumam — vietai, kur elpa ir īstāka, domas tīrākas un es pats esmu tuvāk savam kodolam.
Varbūt tas ir mans nākamais virziens — pakāpeniski satumstot pilsētas apgaismojumam un arvien spožāk iedegoties tam klusajam, mierpilnajam gaismas avotam, kas ir manī pašā. Pa lielam šajā mazajā ciemā mani neviens tā īsti netur ne cilvēku, ne lietas.
