Passion Brains

Parasta baltgraudaina viela, ko beram tējkannā, kad ūdens ciets un sirds jau nogurusi no aplupušiem kaļķa lokiem uz sildelementa. Un tomēr, šorīt, kad verdošais ūdens klusi čukstēja savā metāliskajā traukā, pieķēru sevi domājam: vai nav tā, ka reizēm arī dvēselei vajag tās pašas vienkāršās, neredzamās “citronskābes” porcijas? Mēs dzīvojam, krājam dienas, mēnešus, gadus — un nemanot uz iekšējām sienām sakrājas nogulsnes. Ne jau no ūdens, bet no vilšanās, no klusām neizrunātām domām, no dīvainiem kompromisiem ar sevi, no atkārtotiem solījumiem, kuri vienmēr tiek pārcelti uz rītdienu. Tas viss kā aizkaļķojums. Nedz kliedz, nedz brīdina — vienkārši tur ir. Līdz brīdim, kad ūdens vairs nesasils tā, kā vajag. Un tad mēs sākam meklēt brīnumlīdzekli. Bet varbūt, tieši tāpat kā tējkannai, arī mums vajag ko vienkāršu, šķietami ikdienišķu — kādu mazu skābumiņu, kas iedzeļ un pamodina. Nelielu devu patiesības, kas nevis sāpina, bet atbrīvo. Sarunu, kurai beidzot ļaujamies, kas izskalo to, ko paši ...

Tas mirklis, kad savu padarīto web laukā maini pret gleznu. Izcila māksliniece, bet tas ir ilgtermiņa ieguldījums ar vairākām nullēm.

 Čipsu bizness ir zvērīgi rentabls. Iepikt kartupeļus par 0.07€ kg un veikala letē tie ir kādi 16.00€ un vēl paciņu uzpūst un ielikt 1/3 no paciņas izmēra. Bravo!

Agrs rīts, tumsa vēl turējās kā bieza sega pār ceļu. Gaisa aukstums dzēla seju, mazliet zem nulles, un mašīnas siltums bija vienīgais patvērums. Braucu, vēl pusmiegā, kad pamanīju cilvēku ceļa malā. Sākumā šķita, ka viņš vienkārši staigā tumšā rītā — ēna uz sniegotā asfaltu, nekas vairāk. Es pabraucu garām, un tikai tad sapratu: viņš balso. Mazs pacelts roku žests, tik vienkāršs, bet tajā bija lūgums būt redzamam, būt pamanītam. Apstājos, un viņš piegāja klāt. Tā īslaicīgā atklāsme lika apstāties un ieraudzīt, ka šis ceļinieks, kurš līdz brīdim bija tikai ēna, ir cilvēks ar stāstu, ar mērķi, ar izvēli. Mēs braucām kopā kādus divdesmit kilometrus. Tik īss, tik pārejošs ceļš, bet tajā mēs īsi kļuvām daļa viens no otra dzīves. Es biju viņa dzīvē, viņš manā — tikai uz īsu brīdi, un tomēr tas pietika, lai tumsas rīts iegūtu siltumu, tukšums kļūtu par savienojumu, un abi ceļi īsi saplūstu vienā. Kad viņš izkāpa, rīts jau gaišoja. Tumsa vairs nebija tikai tukšums; tajā bija atklāsme: cilvēki ...

Malka nav tikai kurināmais — tā ir klusā labestība, kas sprakšķ tumsā, kad neviens to neredz. Gribēt kādam uzdāvināt malku slepeni ir savā ziņā vēlme aizdedzināt siltumu ne tikai mājā, bet arī cilvēka dzīvē. Tā ir vēlme būt klāt neesot klāt, atstāt pēdas ne ar vārdiem, bet ar darbiem. Malkas pagale kļūst par simbolu – mazu, pieticīgu, taču dziļi cilvēcīgu žestu. Ir savāds mierīgums apziņā, ka kāds ziemas vakarā piepilda krāsni ar malku, kas nokļuvusi tur kā brīnums. Viņš varbūt domās par likteni, par laipnu nejaušību, par neizskaidrojamu pasaules kārtību, bet nezina — tā ir tava neizteiktā rūpe. Tu negaidi pateicību, negaidi vārdus vai atzinību. Patiesībā tie būtu lieki, jo patiess labais darbs ir kā zvaigzne: tas spīd arī tad, ja neviens nenosauc tā vārdu. Slepena dāvana atbrīvo gan dāvinātāju, gan saņēmēju. Tā nerada parādus, nesver sirdsapziņu, nepadara labestību par darījumu. Tā rada tikai vienu vienīgu sajūtu – siltumu. Un varbūt tieši tas ir īstais žests pret pasauli: uzcelt neli...

Ir savāds klusums, kas iestājas brīdī, kad kāda ilgi redzēta lidmašīna vairs nepaceļas gaisā. Tas nav tikai metāla korpusa trūkums virs lidlauka, ne arī kārtējās aviācijas ziņas ar skaitļiem, kas it kā definē realitāti. Šis klusums ir cilvēcisks — tajā jūtamas cerības, sapņi, nogurums, stingra griba, un reizēm arī neizbēgamība. Tāpēc ir tik žēl, kad kāda kompānija, kas gadiem ilgi nesusi debesīs cilvēkus un viņu stāstus, piedzīvo smagus laikus. ACMI industrija vienmēr ir dzīvojusi savdabīgā paradoksā. Tā ir industrija, kas balstās uz kustību, bet pati bieži dzīvo uz robežas starp stabilitāti un nenoteiktību. Uzņēmumi šajā nozarē ir kā lidmašīnas spārni turbulencē — tie brīžiem izskatās trausli, tomēr tur kopā veselas pasaules. Kad tirgus svārstās, kad izmaksas strauji aug, kad pasaule strauji mainās, šie spārni reizēm nogurst. SmartLynx stāsts — lai kāds tas būtu konkrētā brīdī — simbolizē ko vairāk par vienas aviokompānijas likteni. Tas ir stāsts par neatlaidību. Par cilvēkiem, kuri z...

Valsts īpašums bieži vien ir kā miglā tīta konstrukcija — teorētiski tas pieder tautai, praktiski to pārvalda valdība, bet realitātē nereti izrādās, ka patiesie lēmumi top aiz slēgtām durvīm. Šajā telpā privatizāciju var noorganizēt nevis kā skaļu, sabiedrisku procesu, bet kā izsmalcinātu, teju estētisku darbību. Ar finanšu instrumentiem, prezentācijām par “tirgus attīstību” un “kapitāla efektivizāciju”. Ar jaunām obligācijām, kā Latvenergo 400 miljonu emisiju, kas maigi, bez trokšņa, ieslīd biržas struktūrās. Un šajā klusumā slēpjas paradokss: pat vislielākos lēmumus iespējams pieņemt bez sabiedrības sajūtas, ka kaut kas tiek atdots prom. Mums nav jāskatās tālu pagātnē, lai saskatītu piemērus. Tāpat kā reiz Latvijas Gāze , kas sākotnēji bija 100% valsts uzņēmums, pamazām un pa daļām nonāca privātās struktūrās, līdz valsts kontrole faktiski izzuda. Tas notika nevis ar revolūciju, bet ar dokumentu parakstīšanu, investoru ienākšanu, “tirgus liberalizāciju”. Ar procesiem, kuri tiek pas...