Passion Brains

Viņiem ir tie smaidi. Tie paši — nedaudz plastmasīgi, nedaudz trenēti spogulī, ar zobiem, kas saka: “mēs esam normāli cilvēki” . Smaidi, kas der gan konferencei par ilgtspēju, gan piemiņas minūtei, gan jaunas ražotnes atklāšanai. Smaidi, kas neprasa atmiņu. Un tiešām, kas gan tur liels — kādreiz finansēt Hitlera zvērības?  Jo atmiņa ir neērta. Atmiņa ir slikts PR. Atmiņa uzdod jautājumus, bet smaids — tas atbild visam ar “tas jau bija sen”. Tas bija cits laikmets, citas uniformas, citi logotipi. Toreiz cilvēki vēl nezināja, ka ļaunumu nevar norakstīt kā “vēsturisku kontekstu”. Toreiz nebija PowerPoint prezentāciju par ētiku. Toreiz vēl nebija “mācību, ko esam guvuši”. Tagad viss ir citādi. Tagad ir caurspīdīgums. Tagad ir korporatīvās vērtības. Tagad ir LinkedIn ieraksti ar mirkļbirku #AtbildīgaNākotne . Un, lūk, atbildīgā nākotne: prettanku mīnu rūpnīca. Cik skaisti skan — rūpnīca . Nevis nāves mehānisms, nevis ekstremitāšu loterija, nevis zemē ierakts “pārsteigums” bērniem un gov...

Sankcijas tiek pasniegtas kā morāls instruments — kā kolektīvas sirdsapziņas balss, kas ar ekonomikas palīdzību mēģina labot pasauli. Taču, jo ilgāk uz tām skatās, jo vairāk tās sāk atgādināt nevis stingru ētisku stāju, bet selektīvu estētiku: vienas preces tiek pasludinātas par grēka iemiesojumu, citas turpina ceļot pāri robežām ar nevainīga progresa seju. Mēbeles nedrīkst. Šprotes nedrīkst. Koks, zivis, darbs, reģionu rūpniecība — tas viss pēkšņi kļūst par noziedzīgu nodarījumu. Ne jau tāpēc, ka šīs lietas pašas par sevi būtu bīstamas, bet tāpēc, ka tās ir pārāk ikdienišķas, pārāk “vietējas”, pārāk viegli identificējamas. Tās nes sev līdzi strādnieku rokas, ostu smaržu un rūpnīcu troksni. Tās ir reālas, taustāmas, pārāk godīgas savā eksistencē. Toties amerikāņu kino drīkst. Maksājuma kartes drīkst. Windows programmas drīkst. Mercedes automašīnas drīkst. Dārgs brendu alkohols drīkst. Un arī YouTube drīkst. ChatGPT drīkst. Mākslīgais intelekts kopumā — tas viss ir atļauts, pat laipni a...

Ziemā patiesība nāk ārā kā elpa aukstā gaisā. Tā vairs nav abstrakta, tā ir redzama. Un šajā ziemā patiesība stāv pie uzlādes stacijām, berzē rokas un kož elkoņos. Elektroauto ideja ir skaista. Tā ir kā solījums – par nākotni, par progresu, par tīru sirdsapziņu. Bet solījumi visvieglāk plaukst siltās konferenču zālēs un prezentāciju slaidos, nevis slapjā februāra rītā, kad termometrs ir zem nulles un realitāte neprasa ticību, bet rezultātu. Aukstums ir filozofs bez diplomiem: viņš neko nepierāda ar vārdiem, tikai ar sekām. Lietot elektroauto salā ir mazliet kā lietot kailu telefonu plikā salā. Teorētiski – var. Praktiski – drīz saproti, ka teorija nav domāta cilvēkam, kuram jādzīvo. Akumulators saraujas, nobraukums izkūp, plāni jāpārskata. Un tad sākas klusā vilšanās – ne jau tāpēc, ka tehnoloģija slikta, bet tāpēc, ka tā tika pārdota kā universāla patiesība, nevis kompromiss. Filozofiski skatoties, elektroauto nav transports. Tas ir identitātes priekšmets. Pirkums, ar kuru cilvēks sak...

Mājas cēlāja uzvārds ir Dzelme. Stabili. Pakaļā. Šis apsurds sākas klusi, gandrīz nevainīgi. Cilvēks iecer divstāvu māju. Viņš uzzīmē projektu, sarunā arhitektu, ieliek pamatus, paceļ sienas. Viss notiek “kā vajag”. Tikai viena detaļa netiek slēpta – jau pašā sākumā ir skaidrs, ka otrajam stāvam naudas nav un, visticamāk, arī nebūs. Tomēr projekts netiek pārskatīts. Māja netop mazāka, pieticīgāka vai godīgāka. Tā top nepabeigta jau savā idejā. Šajā brīdī apsurds kļūst par filozofisku kategoriju, nevis vienkārši sliktu plānošanu. Jo absurds nav tikai kļūda aprēķinos – absurds ir apzināta rīcība pretēji zināšanām. Tā ir izvēle darīt, zinot, ka rezultāts būs tukšs, kropls vai nepatiesi pabeigts. Cilvēks šajā stāstā nemaldās. Viņš zina. Un tomēr turpina. Šāda māja kļūst par simbolu. Tā vairs nav par sienām un jumtu, bet par domāšanas veidu: izlikties, ka viss ir iespējams, kamēr kāds cits vēl maksā. Par cerību, ka “kaut kā jau būs”, ka varbūt otrajam stāvam nauda atradīsies vēlāk, ka nākot...

Šis vizuālais tēls ir tīrs Zinc/Gray estētikas destilāts — apzināta industriālā minimālisma izpausme, kur dizains necenšas sevi pierādīt, bet klusi eksistē kā stabila struktūra. Tās nav vienkārši pelēkas krāsas; tā ir sistēma, kas balstās askēzē, precizitātē un atturībā. Man šī askēze patīk tieši tāpēc, ka tā necenšas izpatikt. Tā ir pārliecināta par sevi. Baltā fona telpa rada skaidrību un elpu, gandrīz melnais virsraksts ienes svaru un autoritāti, bet sekundārie toņi apzināti atkāpjas, ļaujot lietotājam mierīgi pāriet no domas uz darbību. Šis vizuālais klusums nav tukšums — tas ir instruments. Smalkās režģa līnijas un ģeometriskā struktūra fona plaknē atgādina inženieru rasējumus. Tās signalizē, ka viss šeit ir sakārtots, aprēķināts un loģiski pamatots. Nekas nav nejaušs, nekas nav lieks. Tieši šī kontrole rada uzticību — sajūtu, ka interfeiss respektē lietotāja uzmanību un laiku. Psiholoģiski šāda krāsu valoda rada “dārga klusuma” efektu. Tā neizskatās pēc mārketinga virsmas, bet pē...

Ja nogalina visus sliktos? Kas paliek? Pareizi! Paliek - Slepkavas!

Lasot šo Senekas vēstules fragmentu, prātā nāk doma, cik bieži mēs cilvēka vērtību mēram pēc nepareiziem kritērijiem. Spēks, ātrums, skaistums, izturība — tās ir īpašības, kurās cilvēks nepārspēj dabu. Dzīvnieki skrien ātrāk, ir stiprāki, redz asāk, panes vairāk. Ja vērtība būtu meklējama tajā, kas ir “vairāk”, tad cilvēks daudzējādā ziņā būtu zaudētājs. Seneka piedāvā citu skatpunktu: lietas jāvērtē pēc tās būtiskākās funkcijas. Vērša spēks, brieža ātrums, suņa drosme — katra īpašība ir nozīmīga tikai tik daudz, cik tā atbilst radībai dotajam uzdevumam. No tā izriet būtiska atziņa: vērtība nav universāla, tā ir saistīta ar būtību. Un tad seko jautājums, kas skar tieši mūs: kas ir labākais cilvēkā? Nevis tas, kas viņam piemīt visvairāk, bet tas, kas piemīt tikai viņam. Ne ķermenis, jo tas ir arī augiem. Ne maņas, jo tās ir arī dzīvniekiem. Pat ne instinkti un dziņas. Vienīgais, kas cilvēku patiesi izceļ, ir prāts — spēja domāt, spriest, izvērtēt, vadīt sevi. Šī doma ir neērta, jo tā uz...