Passion Brains

Ceturtdien Saeimas deputāti, kā īsti demokrātijas sargi, galīgajā lasījumā pieņēma Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rosinātos grozījumus. Rudenī, 15. Saeimas vēlēšanās, balsis skaitīs manuāli. Ar rokām. Pa vienai papīra lapiņai. Kamēr pārējā civilizētā pasaule (un pat daļa trešās) jau sen izmanto skenerus, blokķēdes, AI pārbaudes un vismaz svītrkodus, mēs Latvijā izvēlamies īsto ceļu – atpakaļ pie cilvēka rokas, zīmuļa un nakts maiņas. Tas ir mūsu izrāviens. Patiešām. Iedomājieties: mēs dzīvojam laikmetā, kur Smart-ID ļauj balsot no dīvāna, sejas atpazīšanas kameras atpazīst tevi ātrāk nekā tavs dzīvesbiedrs, bet balsu skaitīšanai uzticamies... cilvēka acīm un pirkstiem, kas noguruši pēc astoņām stundām iecirkņa krēslā. Tas nav tehnoloģiju noraidījums. Tas ir filozofisks statements. Mēs pasludinām: cilvēks ir pārāks par mašīnu, vismaz tad, kad runa ir par varas sadali. Mašīnas var kļūdīties? Jā. Bet cilvēki – nekad. Vai vismaz kļūdas būs mūsu pašu, latviskās, ar siltu cilvēcisku pies...

Kādu dienu – varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecdesmit gadiem – pasaulei pietrūks viltus un melu. Tad kāds kluss novembris vai marts kļūs par dienu, kad cilvēki noliks ziedus nevis pie nezināmu karu pieminekļiem, bet pie vienkāršiem krustiem ar vārdiem: “Viņš ticēja. Viņu nogalināja.” Vai arī: “Viņa bija vesela. Viņai teica – tas ir droši.” Tā būs Vakcinācijas terora piemiņas diena. Nevis oficiāla, nevis ar valsts karogiem un runām, bet dzīva, asiņojoša, kā rēta, kas beidzot vairs netiek slēpta zem grimiem. Jo cik likteņu ir salauzti? Cik veselības – nevis zaudētas, bet apzināti, sistemātiski, ar smaidu uz lūpām iznīcinātas? Mēs redzējām to pašu, ko redzēja padomju deportāciju upuri: cilvēkus, kurus izveda nevis ar ložmetējiem, bet ar šļircēm un meliem. Sibīrija vismaz bija godīga savā brutalitātē – tu zināji, ka tevi izsūta, lai nomirtu. Tev vismaz palika gods mirt kā cilvēkam, nevis kā eksperimenta pelei. Bet šoreiz terors bija maigāks, modernāks, cilvēcīgāks. Tas nāca ar baltu halātu...

Kad drons ielido no “turienes”, ticēšana kļūst par pilsonisku pienākumu Ak, cik skaista ir mūsdienu ģeopolitiskā realitāte! Tik tīra, tik kristāldzidra, ka patiesība tajā vairs nav jāmeklē – tā vienkārši tiek pasniegta uz sudraba paplātes ar uzrakstu “Oficiālā Versija”. Un ja kāds muļķis sāk vaicāt: “Bet kā tad īsti tas drons tur nonāca?”, tad uzreiz skan trauksmes sirēnas un morālās nūjas sāk cilāt. Jo šajā karā – vai drīzāk šajā mūžīgajā propagandas cīņā – fakti nav svarīgi. Svarīga ir tikai pareizā ticība. Iedomājieties: no “turienes” ielido drons. Nu, protams, no “turienes”. No kurienes tad vēl? No “šeitienes” taču nekad neko tādu nevarētu sagaidīt, jo “mēs” esam tie labie, tie miermīlīgie, tie, kas tikai aizsargājas un nekad neprovocē. Ja drons nāk no “turienes”, tad viss ir skaidrs kā diena: agresors, provokators, naida iemiesojums. Un ja kāds mēģina pajautāt, vai varbūt tas drons tomēr nāca no mūsu pašu puses, lai radītu ērtu ieganstu nākamajai naida devai – tad tas cilvēks ir “...

Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”. Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotis...

GSAP `quickTo()` funkcija – ātras un plūstošas animācijas bez liekas slodzes Ja tu strādā ar animācijām web vidē, tad noteikti esi saskāries ar situācijām, kur vērtības mainās ļoti bieži – piemēram, peles kustība, scroll pozīcija vai interaktīvi hover efekti. Šādās situācijās klasiskā `gsap.to()` pieeja var kļūt neefektīva, jo katra izsaukuma reizē tiek izveidota jauna animācija. Tieši šeit parādās viena no GSAP “slepenajām superjaudām” – `quickTo()`. Kas ir `quickTo()`? `quickTo()` ir optimizēta GSAP funkcija, kas ļauj ātri un efektīvi animēt vienu konkrētu īpašību (piemēram, `x`, `y`, `opacity`), atkārtoti izmantojot vienu un to pašu animācijas instanci. Tas nozīmē: * nav jāveido jauns tween katru reizi * ievērojami labāka veiktspēja * daudz plūstošāka animācija Kāpēc izmantot `quickTo()`? Salīdzinājums: ❌ `gsap.to()` * katrs izsaukums = jauna animācija * var radīt “lagu”, ja tiek izsaukts bieži ✅ `quickTo()` * izmanto vienu animāciju atkārtoti * ideāli piemērots reāllaika kustībām *...

 Kā nosauc šo idiotismu: kad vienu gadījumu sauc par “uzliesmojumu” Ir brīži, kad valoda pārstāj būt instruments un kļūst par nazi. Nevis tādu, kas griež maizi, bet tādu, kas griež prātus. Kad kāds birokrāts, žurnālists vai “eksperts” paņem vienu vientuļu gadījumu – vienu slimnieku, vienu noziegumu, vienu negadījumu – un ar svinīgu seju to pasludina par **“uzliesmojumu”**, tad mēs ne tikai redzam muļķību. Mēs redzam, kā realitāte tiek izvarota vārdos. Filozofiski runājot, tas ir klasiskais Platona alus efekts, tikai modernā versijā: ēna uz sienas tiek pasludināta par ugunsgrēku, un mēs visi sākam bēgt no ēnas. Vārds “uzliesmojums” nes sevī eksploziju, drāmu, pandēmiju, apokalipsi. Tas prasa rīcību, naudu, kontroles, bailes. Bet aiz tā – nulle. Nulle statistikas, nulle konteksta, nulle patiesas masveidības. Tikai viens. Viens vienīgs gadījums. Un tomēr mēs to saucam par “uzliesmojumu”, it kā valoda pati būtu aizdedzinājusi benzīnu. Kā to nosauc?  Nē, tas nav “hiperbola”. Hiperb...

Ir tāda sajūta, kas nepamet. Tā nav panika, nav pat bailes – tā ir klusa, neatlaidīga klātbūtne, it kā kāds būtu ieslēdzis fonā troksni, kuru neviens cits nedzird. Tā saka: “Tuvākajā laikā notiks kaut kas.” Nevis “varbūt”, bet “būs”. Un tas kaut kas ir globālistu “tests” – norēķinu sistēmas, finanšu plūsmas, naudas pašas melnais caurums. Vienu rītu mēs pamodīsimies, un ekrāni mirgos “pagaidu tehniska kļūda”, bankomāti klusēs, kartes nedarbosies, un digitālais naudas mākonis vienkārši... izdzisīs. Ne uz dienu. Varbūt uz nedēļu. Varbūt uz mūžu. Un tad mēs uzzināsim, cik daudz no mums patiesībā ir tikai cipari. Filozofiski raugoties, nauda nekad nav bijusi nekas cits kā kolektīva halucinācija. Senie grieķi to sauca par “nomisma” – likumu, nevis dabas objektu. Platons Cave alegorijā mēs redzam tikai ēnas uz sienas; mūsdienās tās ēnas ir cipari bankas kontā. Mēs ticam, ka tie ir “mūsu”, bet patiesībā tie ir tikai piekrišana. Globālistu “tests” – ja tāds tiešām nāks – nebūtu tikai tehniska a...