ap stabiem un pieķērusies pie koku lapām, rīti ir un paliek mans tuvākais laiks. Agri,bet pavisam noteikti piecelties,sajūtu pavisam citas krāsas.Domas sķiet daudz lēnākas un mierīgākas.Katrrīta darbīgo dienu procedūras ir daudzmaz līdzīgas, reizēm liekas,ka viņas ir par daudz,bet nav viņu vairāk kā nepieciešams.Domas.Domas arī ir pavisam mierīgas.Reizēm viņas ir vairāk kā citus rītus,bet tas nenozīmē,ka viņas ir straujākas un ātrākas,vienkārši īsākā laikā izjūtās viņu ir vairāk.
Kāds pirms laika teica, ka reizēm daram lietas,kuras skaidri saprotam,ka ir neloģiskas un ar prātu apzinamies viņu nevajadzīgumu.Zinu,ka tā arī notiek ar mani.Lietas esmu iemācījies nežēlojot izmest uz neatgriešanos. Domas un rīcības gan neizdodas. Tās kā šīrīta migla ir apvijušās ap mani,es pat teiktu iesūkušās manī. Pat bezspēcīgs ir laiks,kurš cenšas satvert tās domas aiz ārā slīdošām maliņām,nespēj tā īsti izraut visu laukā, ko es vēlētos pavisam. Un viss tā notiek jau.Ilgu laiku.Tā nav samierināšanās.Es pat teiktu - man ir maza nevēlēšānās neko izravēt domu dārzā,jo katra doma ir ienākusi,kādu brīdi pie manis kavējusies,lēnām aizgājusi.Cita vieglāk un citā smagāk.Citas nepavisam negrib iet prom.Viņas ļoti pārinodarošas pašam man,jūtu,ka viņas negribu,bet tā doma ir man katru dienu...Domas reizēm ir arī cilvēki.Viņi nevar tā vienkārši pazust bez pēdām...
