Passion Brains

Agrs rīts, tumsa vēl turējās kā bieza sega pār ceļu. Gaisa aukstums dzēla seju, mazliet zem nulles, un mašīnas siltums bija vienīgais patvērums. Braucu, vēl pusmiegā, kad pamanīju cilvēku ceļa malā. Sākumā šķita, ka viņš vienkārši staigā tumšā rītā — ēna uz sniegotā asfaltu, nekas vairāk. Es pabraucu garām, un tikai tad sapratu: viņš balso. Mazs pacelts roku žests, tik vienkāršs, bet tajā bija lūgums būt redzamam, būt pamanītam. Apstājos, un viņš piegāja klāt. Tā īslaicīgā atklāsme lika apstāties un ieraudzīt, ka šis ceļinieks, kurš līdz brīdim bija tikai ēna, ir cilvēks ar stāstu, ar mērķi, ar izvēli. Mēs braucām kopā kādus divdesmit kilometrus. Tik īss, tik pārejošs ceļš, bet tajā mēs īsi kļuvām daļa viens no otra dzīves. Es biju viņa dzīvē, viņš manā — tikai uz īsu brīdi, un tomēr tas pietika, lai tumsas rīts iegūtu siltumu, tukšums kļūtu par savienojumu, un abi ceļi īsi saplūstu vienā. Kad viņš izkāpa, rīts jau gaišoja. Tumsa vairs nebija tikai tukšums; tajā bija atklāsme: cilvēki ...

Malka nav tikai kurināmais — tā ir klusā labestība, kas sprakšķ tumsā, kad neviens to neredz. Gribēt kādam uzdāvināt malku slepeni ir savā ziņā vēlme aizdedzināt siltumu ne tikai mājā, bet arī cilvēka dzīvē. Tā ir vēlme būt klāt neesot klāt, atstāt pēdas ne ar vārdiem, bet ar darbiem. Malkas pagale kļūst par simbolu – mazu, pieticīgu, taču dziļi cilvēcīgu žestu. Ir savāds mierīgums apziņā, ka kāds ziemas vakarā piepilda krāsni ar malku, kas nokļuvusi tur kā brīnums. Viņš varbūt domās par likteni, par laipnu nejaušību, par neizskaidrojamu pasaules kārtību, bet nezina — tā ir tava neizteiktā rūpe. Tu negaidi pateicību, negaidi vārdus vai atzinību. Patiesībā tie būtu lieki, jo patiess labais darbs ir kā zvaigzne: tas spīd arī tad, ja neviens nenosauc tā vārdu. Slepena dāvana atbrīvo gan dāvinātāju, gan saņēmēju. Tā nerada parādus, nesver sirdsapziņu, nepadara labestību par darījumu. Tā rada tikai vienu vienīgu sajūtu – siltumu. Un varbūt tieši tas ir īstais žests pret pasauli: uzcelt neli...

Ir savāds klusums, kas iestājas brīdī, kad kāda ilgi redzēta lidmašīna vairs nepaceļas gaisā. Tas nav tikai metāla korpusa trūkums virs lidlauka, ne arī kārtējās aviācijas ziņas ar skaitļiem, kas it kā definē realitāti. Šis klusums ir cilvēcisks — tajā jūtamas cerības, sapņi, nogurums, stingra griba, un reizēm arī neizbēgamība. Tāpēc ir tik žēl, kad kāda kompānija, kas gadiem ilgi nesusi debesīs cilvēkus un viņu stāstus, piedzīvo smagus laikus. ACMI industrija vienmēr ir dzīvojusi savdabīgā paradoksā. Tā ir industrija, kas balstās uz kustību, bet pati bieži dzīvo uz robežas starp stabilitāti un nenoteiktību. Uzņēmumi šajā nozarē ir kā lidmašīnas spārni turbulencē — tie brīžiem izskatās trausli, tomēr tur kopā veselas pasaules. Kad tirgus svārstās, kad izmaksas strauji aug, kad pasaule strauji mainās, šie spārni reizēm nogurst. SmartLynx stāsts — lai kāds tas būtu konkrētā brīdī — simbolizē ko vairāk par vienas aviokompānijas likteni. Tas ir stāsts par neatlaidību. Par cilvēkiem, kuri z...

Valsts īpašums bieži vien ir kā miglā tīta konstrukcija — teorētiski tas pieder tautai, praktiski to pārvalda valdība, bet realitātē nereti izrādās, ka patiesie lēmumi top aiz slēgtām durvīm. Šajā telpā privatizāciju var noorganizēt nevis kā skaļu, sabiedrisku procesu, bet kā izsmalcinātu, teju estētisku darbību. Ar finanšu instrumentiem, prezentācijām par “tirgus attīstību” un “kapitāla efektivizāciju”. Ar jaunām obligācijām, kā Latvenergo 400 miljonu emisiju, kas maigi, bez trokšņa, ieslīd biržas struktūrās. Un šajā klusumā slēpjas paradokss: pat vislielākos lēmumus iespējams pieņemt bez sabiedrības sajūtas, ka kaut kas tiek atdots prom. Mums nav jāskatās tālu pagātnē, lai saskatītu piemērus. Tāpat kā reiz Latvijas Gāze , kas sākotnēji bija 100% valsts uzņēmums, pamazām un pa daļām nonāca privātās struktūrās, līdz valsts kontrole faktiski izzuda. Tas notika nevis ar revolūciju, bet ar dokumentu parakstīšanu, investoru ienākšanu, “tirgus liberalizāciju”. Ar procesiem, kuri tiek pas...

Tik daudz jaunumu, kā neatliek laika strādāt. Video te

 Nu, ko, jāsāk šis zvērs patestēt.

Ir brīži, kuros pēkšņi apjaušam, cik nemanāmi ātri aizslīd mūsu dzīves minūtes. Mēs steidzamies, kavējamies, atliekam, un tikai tad, kad kāds mirklis ir neatgriezeniski zaudēts, saprotam, cik ļoti tas patiesībā bija vērts. Laiks nekad negaida, taču mēs tik bieži izliekamies, ka viņu varam pierunāt apstāties. Iemācīties novērtēt laiku — tas ir viens no sarežģītākajiem dzīves uzdevumiem. Tas nozīmē runāt skaļi par to, ko līdz šim slēpām sevī. Tas nozīmē uzdrīkstēties pateikt cilvēkam to, ko sen vajadzēja izteikt, atzīt jūtas, kuras tik ilgi glabājām klusumā. Jo nereti sāpīgāk par kļūdām ir tie vārdi, kurus tā arī nepateicām. Dzīvē vienmēr pastāv risks. Mēs baidāmies no lēmumiem, kas varētu visu izmainīt, bet tieši drosme reizēm kļūst par laimes atslēgu. Labāk ir mēģināt un nožēlot, nekā visu dzīvi nožēlot to, ko neesam uzdrošinājušies izdarīt. Godīgums — gan pret sevi, gan citiem — nav vieglākais ceļš, taču tas ir vienīgais, kas ļauj dzīvot ar mierīgu sirdi. Un vēl — sargiet un mīliet...

Ne vienmēr izdodas pretoties savai sirdij. Dažreiz tā trako un viļņojas, cik spēka, un vēji pūš reizē no dažādām pusēm, un šādos brīžos ir grūti saprast, ko darīt. Tad visu nosaka sirds. Bet ne vienmēr sirds zina vislabāk. Tā var būt neuzticams, tiepīgs un dažbrīd bezcerīgs sabiedrotais.

Ja pērku Krievijas draugu preces no Ķīnas,tad viss kārtībā. Ja es ieminos, ka braukšu uz Krievijas draugu valsti Baltkrieviju, tad mani grib aprakt dzīvi un varat minēt kā mani sauc. Braukšu uz Ķīnu, cilvēki saka woo. Braukšu uz Baltkrieviju, what a fuck.

ir tas ko tu dari?

Ideja, ka laime ir izvēle, nevis ārēju apstākļu radīts rezultāts, sākotnēji šķita vienkārša, taču patiesībā tā ir viena no grūtāk īstenojamajām dzīves patiesībām. Cilvēks bieži meklē laimi ārpus sevis — cilvēkos, lietās, panākumos vai nākotnes cerībās. Tomēr gandrīz viss, kas atrodas ārpus mūsu domām un reakcijām, ir mainīgs un neuzticams. Tiklīdz balstām savu iekšējo mieru uz mainīgiem apstākļiem, mēs ļaujam pasaulei mūs pastāvīgi izkustināt no līdzsvara. Teikt, ka laime ir izvēle nenozīmē ignorēt dzīves grūtības. Tas nenozīmē uzspiest sev smaidu brīžos, kad tas nav iespējams, vai noliegt sāpes. Drīzāk tas ir aicinājums uz atbildību: mēs nevaram vienmēr izvēlēties notikumus, bet varam izvēlēties to interpretāciju un attieksmi pret tiem. Tā ir spēja izšķirt, kur beidzas ārējais un sākas iekšējais. Neviens cilvēks — lai cik tuvu viņš mums būtu — nevar izdzīvot mūsu dzīvi mūsu vietā. Citi var būt atbalsts, iedvesma, reizēm mierinājums, bet viņi nevar būt laimes avots. Ja mēs šo avotu m...

“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.” / Havjers Mariass / 

Gemini File Search Tool ir revolucionārs rīks datu meklēšanai un RAG (Retrieval-Augmented Generation) integrācijai, kas ļauj ātri un efektīvi strādāt ar failu bāzēm bez sarežģītas infrastruktūras izveides. Tā pamatā ir File Search Store, kas glabā un indeksē dokumentus, padarot meklēšanu precīzu un ātru. Pats elegantākais ir tas, kā aplikācijā visu šo darbina caur API. Easy. 1. Ātra integrācija – nav jāveido sarežģīta RAG infrastruktūra. 2. Universāls – darbojas ar dažādiem datu formātiem un failiem. 3. Efektīvs – meklēšana un atbildes ģenerēšana ir tieša un precīza. 4. Paplašināms – iespējams izveidot Next.js rīku ar vizuāli pievilcīgu UI. 5. Ātri izmantojams – atvieglo darbu dažādiem risinājumiem, no dokumentu analīzes līdz uzņēmuma datu pārvaldībai. Salīdzinot ar parasto RAG risinājumu, Gemini File Search Tool RAG ļauj izvairīties no sarežģītām serveru un datu plūsmas konfigurācijām, nodrošinot ātru, tiešu un lietotājam draudzīgu pieeju. Tas nozīmē, ka datu integrācija un meklēšana ...

Vai Latvijas Pasta privatizācija ir tikai laika jautājums? Igaunijas valdība šodien devusi atļauju sākt sagatavošanās darbus AS Eesti Post (Omniva) privatizācijai. Šis solis, lai arī paredzams, ir simbolisks – tas iezīmē laikmeta beigas valsts monopolam tradicionālajā pasta nozarē. Jautājums, kas tagad kļūst arvien skaļāks arī pie mums: cik ilgi Latvija vēl varēs un gribēs subsidēt nerentablu valsts uzņēmumu? Pasta pakalpojumu laikmets mainās Digitālais laikmets ir būtiski mainījis veidu, kā cilvēki sazinās un iepērkas. Vēstules ir aizstājušas e-pasti un elektroniskie paraksti, un pat rēķini vairs nenonāk pastkastītēs. Pasta funkcija pamazām pārvietojusies uz sūtījumu loģistiku un e-komerciju , kur konkurence ir sīva – privātie uzņēmumi kā DPD, Venipak un Omniva darbojas efektīvāk, ātrāk un bieži arī lētāk. Šajā kontekstā Latvijas Pasts arvien biežāk izskatās kā uzņēmums, kas dzīvo no pagātnes inerce. Katru gadu sabiedrībā izskan diskusijas par nepieciešamību subsidēt zaudējumus ...

Dubultstandarti. NATO dalībvalsts iepērk un vēl ilgi pirks Krievijas naftas produktus, kamēr Rosatom mierīgi ceļ Paks 2 atomreaktoru Ungārijā. Sankcijas uz šo uzņēmumu neattiecas – nauda, desmit miljardi eiro, ir aizdota Ungārijai no globālajiem režisoriem, un principiem nav ne vainas, ja aiz tiem slēpjas peļņa un kontrole. Visam pa vidu tiek grautas morāles vērtības, populāritātes vārdā uzspiesta LGBT tēma kļūst par uzmanības novēršanas instrumentu. Absurda teātris – kamēr globālo režisoru scenāriji diktē politiku un ekonomiku, sabiedrība tiek izklaidēta ar skandāliem un ideoloģiskiem jociņiem. Duālā morāle ir pilnīgi acīmredzama. Turbo patrioti skaļi brēc par principiem, bet paliek vienaldzīgi, ja pretrunas nav viņu ikdienas realitātē. Sankcijas, principi, patriotisms – viss tiek pārvērsts par instrumentu globālo režisoru teātrim, kamēr morāle tiek pakļauta absurdam. Rezultāts? Pasaule tiek vadīta ar dubultstandartiem, morāle tiek izsmieta, un mēs, skatītāji, kļūstam par klusējošiem ...

Jau ilgu laiku strādāju tikai ar Next.js, un šī pieredze ir pārliecinājusi mani par tā spēku un daudzpusību. Vienkāršība, ātrums un elastība padara šo rīku par īstu dārgumu mūsdienu tīmekļa izstrādē. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Next.js ir tik patīkams darbā, ir tā spēja apvienot teju jebkuru risinājumu. Neatkarīgi no tā, vai nepieciešams pievienot vizuālus elementus, savienot ar datu bāzi, integrēt maksājumu sistēmu vai izveidot sarežģītu frontend dizainu – Next.js ļauj visu realizēt vienuviet. Dizaina aspektā īpašu prieku sniedz GSAP animācijas – tās padara lapas dzīvīgas, dinamiskas un vizuāli pievilcīgas, turklāt bez liekas sarežģītības. Taču īstā Next.js burvība izpaužas, izmantojot servera puses renderēšanu (SSR) un inkrementālo statisko renderēšanu (ISR). Šīs iespējas ne tikai padara lapas ārkārtīgi ātras, bet arī sniedz elastību, kas nepieciešama mūsdienu dinamiskajām aplikācijām. Lapas ielādes ātrums un reāllaika datu atjauninājumi kļūst par standartu, nevis izņēmumu....

Vēl viens brends, kas strādā pilnīgi brīvi un bez selektīvām apmātības sankcijām. Pēc masu psihozes labām manierēm vajadzētu demolēt salonu Rīgā. Nē, tas nav plānā.

Kā man patīk tās slēptās okultisma zīmes. Aizklātā acs. Iespaidīgi. Un viss tepat Rīgā. Tajā sātanisma perēklī - operā.!

Cik dīvaina sajūta. Dzīve rit. Viņa aizsāktais darbs turpinās, viņa garīgā klātbūtne vēl jūtama ik uz soļa, bet viņa paša vairs nav. Grūti noticēt… Lai arī zinām – mirklīgs laika ritumā viena cilvēka mūžs, mirstīgs pats cilvēks. Ļoti daudz Leonīda Brežņeva vārds nozīmējis īpaši manai paaudzei, tiem, kuri vēl nav sasnieguši trīsdesmit gadu slieksni. Viņa netiešā un tiešā ietekmē, viņa virzītās valsts politikas iespaidā esam vadījuši sava apzinīgā mūža gadus, nobrieduši, atraduši vietu dzīvē un iesaistījušies tās veidošanā. Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS, ticēt tam un savu iespēju robežās par to cīnīties. Leonīds Brežņevs, politiķis, valsts galva un izcila personība, līdz šim allaž bijis mums līdzās, un caur mūsu paaudzi viņš tagad ieiet leģendā. Tā jau ir mūsu atbildība Nākotnes priekšā. Šajās dienās daudz runāts par biedra Brežņeva lomu svarīgu valsts politikas principu izstrādāšanā, marksisma-ļeņinisma mācības attīstīšanā, saspīlēj...

Tūlīt atkal iedegsies svētku ugunis, cilvēki izies ielās, smiesies, pacels glāzes un ik uz soļa atkārtos: “Mēs esam brīvi.” Un tomēr šajos vārdos skan dīvaina, klusa dobja skaņa — it kā tie nāktu nevis no cilvēka sirds, bet no atmiņām par citu laiku, kurā brīvība bija kaut kas vairāk par lozungu. Mēs gatavojamies priecāties par brīvību, kas savā patiesajā būtībā sen jau ir izslīdējusi no rokām, kļuvusi neredzama kā dūmi, kas izklīst debesīs, tiklīdz mēģini tos satvert. Varbūt tāpēc ir tik ērti svinēt — svētki pieklusina jautājumus. Tie palīdz nejust plaisu starp to, kas ir, un to, par ko mēs izliekamies. Mēs svinam notikumus, kuri reiz bija saknes, bet šodien ir tikai zīmes uz kartes, ko laiks jau gandrīz izdzēsis. Simboli, kas reiz dega kā bākugunis, tagad drīzāk ir dekorācijas, aiz kuru skaistuma slēpjas mūsu kolektīvā nespēja atzīt: pasaule mainās ātrāk nekā mēs spējam pieņemt. Cilvēki it kā ar aizsietām acīm dejo šai rituālā — ne tāpēc, ka kāds viņus piespiestu, bet tāpēc, ka tā vi...

Saeima skatīšanai Sociālo un darba lietu komisijā nodeva grozījumus Epidemioloģiskās drošības likumā, kas paredz, ka epidemioloģiskās drošības apdraudējuma gadījumā Slimību profilakses un kontroles centram (SPKC) tiks nodrošināta kontrolēta piekļuve Valsts ieņēmumu dienesta (VID) informācijas sistēmu datiem.

Ir kaut kas dziļi nožēlojams tajā mirklī, kad cilvēks zaudē saikni starp vārdu un rīcību. Vārdi kļūst par tukšiem baloniem — viegliem, skaļiem, bet pilnīgi bezsvara, kad tie vairs nav sasaistīti ar sirdsapziņu un pārliecību. Teikt vienu un darīt citu — tā ir ne tikai liekulība, bet arī savdabīga kapitulācija priekšā bailēm, interesēm vai ērtumam. Tā ir atteikšanās no sevis. Mugurkauls — šis simboliskais stienis cilvēka būtībā — nav anatomisks jēdziens, bet garīgs. Tas ir stāja, kas neļauj salūzt pat tad, kad pūš spēcīgākais vējš. Bet, kad cilvēks izvēlas pakļauties spiedienam, viņš ne tikai liecas — viņš salūst. Un, kad tas notiek, viņš sāk dzīvot ar divām sejām: vienu, kas smaida sabiedrībai, un otru, kas klusībā lūkojas spogulī ar kaunu. Nožēlojami ir tas, ka šādi cilvēki bieži nonāk pie varas, pie lemšanas svirām. Viņi kļūst par valsts virziena noteicējiem — nevis tāpēc, ka viņiem ir redzējums vai drosme, bet tāpēc, ka viņi prot locīties. Tie, kas lokās, bieži izdzīvo politiskajās v...

Lietuva neratificēs šo vērtību degradācijas konvenciju. To skaidri pateikusi Lietuvas Tieslietu ministre. Par to viņiem liels respekts. Jo kristīgās vērtības nevar tikt degradētas.

Pārsaukt ielu ir vieglāk nekā aizslaucīt Moskovskaja no veikalu plauktiem. Ar sieru tas gājiens veikli izdevās. Vēl ir palicis LR4, Čehova teātris un prese veikalu plauktos. Kā arī būtu jāpieņem mēri par visiem, kuri domā nepareizā valodā. Grindex gan nevajadzētu aiztikt, jo tas uz Krieviju eksportē cilvēkiem produkciju.

Iedomājies, Baltkrievijā šosezon novāktas cukurbietes pieci miljoni tonnu. Un no tā taisa īstu cukuru. Un tas nav gejropas sintētiskais mēsls pa 0.50 kilogramā.

Tieši šādi saucas ekspozīcija Motormuzejā. Cerams, ka par šo uzzinās Sandra Veinberga un Liāna Langa. Bet atšķaida visu turienes ekspozīcija - Patriotu nedēļa Rīgas Motormuzejā!

Vācu uzņēmums Rheinmetall, kurš ražoja fašistiem un Hitleram munīciju ceļ rūpnīcu Lietuvā. Ar Latviju arī šim fašistu rūpnieku uzņēmumam ir noslēgts rūpnīcas būves nodoma protokols. Viss kārtībā. Nevienam jautājumu nav.

Alžīrijas, Apvienoto Arābu Emirātu, Irākas, Kazahstānas, Krievijas, Kuveitas, Omānas un Saūda Arābijas par naftas ieguvi atbildīgie ministri tiešsaistes sanāksmē nolēma no decembra palielināt ieguvi par 137 000 barelu dienā #sankcijuefekts

Liāna Langa laikam vēl nav pamanījusi, ka trakās dienas ir gan pie mums, gan Maskavā un citos Stockmann veikalos Krievijā. Viss kārtībā. 

 Dīvainas tās pseido sankcijas. Karogu vicinātājiem jautājumu nav.