Palīdzības nauda kā aizdevuma teātris.

Eiropa ir vienojusies. Vārds “vienojusies” skan cēli – gandrīz kā baznīcas zvans. Tas sola harmoniju, vērtības un kopīgu morālo elpu. Bet, ja nokasa šo zeltīto virskārtu, zem tās atklājas skaitļi. Auksti. Smagi. Ar procentiem.

90 miljardi eiro Ukrainai. Un nevis palīdzība, kā to kaismīgi skandē preses relīzes, bet aizdevums. Aizdevums kara laikā. Aizdevums valstij, kuras pilsētas deg, kuras cilvēki mirst, kuras nākotne tiek rēķināta nevis gados, bet sprādzienos. Un aizdevums nekad nav neitrāls – tas ir attiecību modelis. Kur viens ir parādnieks, otrs – īpašnieks. Pat ja pagaidām tikai uz papīra.

Ironija ir gandrīz perfekta: mēs, Eiropa, "morāles lielvalsts", esam atraduši veidu, kā būt gan “labajiem”, gan banķieriem vienlaikus. Mēs neiekarojam ar tankiem – mēs kreditējam. Neņemam ar varu – mēs ieķīlājam. Resursus, zemi, nākotnes iespējas. Ne šodien, protams. Šodien mēs tikai “palīdzam”. Rēķins tiks izrakstīts vēlāk.

Filozofiski raugoties, tas ir klasisks stāsts par varu, kas izliekas par līdzcietību. Par sistēmu, kas karu uztver nevis kā traģēdiju, bet kā iespēju – restrukturizācijai, ietekmei, ilgtermiņa atdevei. Karš kļūst par fonu darījumam, bet ciešanas – par morālu dekorāciju, kas ļauj justies taisniem, kamēr tiek parakstīti līgumi.

Aizdevums ar procentiem nozīmē vienu: nākotne jau ir ieķīlāta. Pat ja karš tiks uzvarēts, parāds paliks. Un parāds vienmēr runā skaļāk par pateicību. Tas neprasa atmiņu, tas prasa maksājumus. Tas neprasa brīvību, tas prasa garantijas.

Tā ir un paliek milzīga afēra – ne obligāti kriminālā, bet civilizētā, birokrātiskā, ar glītiem uzvalkiem un pareiziem vārdiem. Afēra, kas notiek kara aizsegā, kur morāle tiek izmantota kā mārketinga instruments, bet solidaritāte – kā kredītlīnija.

Un pats ironiskākais? Mēs vēl ilgi sev stāstīsim, ka darījām visu iespējamo. Ka bijām pareizajā vēstures pusē. Jo nekas neliecina par morālu pārākumu tik pārliecinoši kā rēķins, kas izrakstīts tam, kurš guļ drupās.

Tāds pats "aizdevums" bija 2. Pasaules karā, kad PSRS aizdeva. Un aizdevumu atmaksāja līdz brīdim, līdz "atmodai", kad varēja sākt graut PSRS, jo parāds bija atmaksāts. Un tad nebija ko zaudēt aizdevējiem, tad varēja sākt graut. Tādu savienību kā PSRS, tieši tādu pašu kolhozu kā EU.