Vēsture reti virzās uz priekšu taisnā līnijā. Tā drīzāk atgādina vecu dīzeļmotoru aukstā rītā: klepo, dūmo, apstājas un tad — par spīti visām prognozēm — tomēr iedarbojas. Tieši tā šobrīd izskatās Eiropas zaļā lielā stāsta jaunākā nodaļa, kurā globalizācijas priesteri Briselē, nopūšoties un skatoties pulkstenī, piepeši atceras, ka realitāte eksistē.
Plāns no 2035. gada aizliegt jaunus auto ar iekšdedzes dzinējiem bija skaists. Skaists kā PowerPoint slaids, kurā pasaule ir gluda, cilvēki paklausīgi un fizikas likumi — elastīgi. Tajā nebija vietas ne lauku ceļiem, ne ziemai, ne tam, ka elektrība pati no sevis nerodas, bet akumulatori neaug kokos. Tā bija ticība — nevis inženierija.
Zaļais kurss gadiem ilgi tika pasniegts kā morāla virsotne: ja tu šaubies, tu esi vai nu neizglītots, vai ļauns. Ja tu uzdod jautājumus, tu apdraudi planētu. Tā bija sava veida sekulāra reliģija — ar grēkiem (CO₂), atlaidēm (oglekļa kompensācijām) un pravietojumiem par apokalipsi, kas vienmēr ir pēc desmit gadiem.
Taču ironija ir nežēlīga skolotāja. Izrādījās, ka strādnieks rūpnīcā nevar atļauties elektroauto, ka valsts tīkli neiztur ideālistu slodzes, ka Ķīna ražo baterijas, bet Eiropa — deklarācijas. Un ka sabiedrība, kuru gadu desmitiem mācīja domāt pragmatiski, pēkšņi nav gatava dzīvot kā eksperimentā.
Tāpēc tagad, klusām, bez fanfarām, zaļais absolūtisms tiek koriģēts. Ne jau atcelts — nē, tikai “pārskatīts”, “pielāgots”, “realistiski novērtēts”. Valoda mainās, jo pasaule spītīgi nepakļaujas sloganiem.
Iekšdedzes dzinējs, tas netīrais, vecmodīgais mehāniskais grēcinieks, izrādās pārāk noderīgs, lai to vienkārši izdzēstu ar politisku dekrētu. Tas vēl nav gatavs doties filozofijas vēsturē līdzās ēteram un flogistonam.
Un varbūt šeit ir mācība, kas sniedzas tālāk par automobiļiem. Kad politika sāk uzvesties kā metafizika, kad mērķi tiek pasludināti par neapstrīdamiem, bet līdzekļi — par mazsvarīgiem, realitāte galu galā iesniedz savu iebildumu. Bez manifestiem. Bez tvītiem. Vienkārši nepaklausot.
Zaļais vājprāts, ja to tā grib saukt, nebrūk ar blīkšķi. Tas drūp lēnām, ar tehniskām korekcijām un neveikliem kompromisiem. Un tieši tas padara procesu tik filozofiski interesantu: ideoloģija atkāpjas nevis morāla sakāves dēļ, bet tāpēc, ka pasaule atsakās dzīvot teorijā.
Varbūt progress tomēr nav lēciens nākotnē ar aizvērtām acīm. Varbūt tas ir vecs motors, kas vēl kādu laiku rūks — līdz pat brīdim, kad būs radīts kas labāks, nevis tikai pasludināts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru