Aizliegums lietot sociālos medijus. Izteikt viedokli.

Brīvība ar zvaigznīti. Vārda brīvība tiek pasludināta kā demokrātijas stūrakmens, tomēr praksē tā nereti izrādās ar piebildi, ar zvaigznīti lapas apakšā. Tā ir brīvība, kas pastāv deklarācijās, bet ikdienā tiek filtrēta, koriģēta un iepakota tā, lai nekļūtu bīstama pašai varai. Šajā pretrunā slēpjas mūsdienu absurds: vārda brīvība tiek cildināta, kamēr vienlaikus režīmi – arī tie, kas sevi dēvē par demokrātiskiem – arvien agresīvāk ķeras klāt jauniešiem un viņu informācijas telpai.

Jaunieši vēsturiski vienmēr ir bijuši pārmaiņu nesēji. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo mērķi. Ne ar atklātu cenzūru, kas pārāk atgādinātu pagātnes autoritāros režīmus, bet ar smalkākiem instrumentiem: algoritmiem, “drošības apsvērumiem”, dezinformācijas apkarošanas lozungiem. Tiek apgalvots, ka viss notiek sabiedrības labā, bet rezultāts ir viens – piekļuve informācijai sašaurinās.

Šeit spēlē iesaistās Overtona logs. Idejas, kas vakar vēl šķita nepieņemamas – piemēram, sociālo tīklu ierobežošana vai pat aizliegšana “demokrātijas vārdā” –, šodien tiek pasniegtas kā saprātīgs kompromiss. Rīt tās var kļūt par normu. Sākumā runa ir par bērnu aizsardzību, pēc tam par nacionālo drošību, līdz beidzot par “sabiedrības stabilitāti”. Katrā solī logs pabīdās nedaudz tālāk, un sabiedrība pierod.

Ironiski, ka šajā procesā demokrātija tiek izmantota kā arguments pret pašu demokrātiju. “Demokrātiski” tiek pieņemti lēmumi, kas liedz iespēju brīvi diskutēt, organizēties un apmainīties ar idejām. Sociālie tīkli, ar visām to pretrunām un problēmām, ir kļuvuši par mūsdienu publisko laukumu. Tos ierobežot nozīmē ne tikai regulēt tehnoloģiju, bet arī pārveidot pašu publiskās domas telpu.

Liegta informācijas iegūšana reti tiek nosaukta īstajā vārdā. Tā tiek pārdēvēta par regulāciju, filtrēšanu vai “kvalitātes kontroli”. Taču filozofiski raugoties, jautājums paliek: vai cilvēks var būt brīvs, ja viņam ir atļauts runāt, bet nav ļauts dzirdēt? Ja viņš drīkst izteikties tikai tajā rāmī, ko vara uzskata par drošu?

Šis absurds atklāj dziļāku baili – nevis no vārdiem pašiem par sevi, bet no domājoša indivīda. No jaunieša, kurš spēj salīdzināt, apšaubīt un secināt. Vārda brīvība tad vairs nav uzticēšanās pilsonim, bet gan kontroles mehānisms, kas maskēts ar skaistiem lozungiem.

Varbūt īstā brīvības mēraukla nav tas, cik skaļi drīkstam runāt, bet gan tas, cik plaši mums ļauj klausīties. 

Jo brīdī, kad logs uz pasauli tiek aizvērts “mūsu pašu labā”, arī brīvība paliek tikai jēdziens – tukšs, formāls un ērts tiem, kas to definē.