Passion Brains

Kurināt krāsni ir viens no tiem ikdienišķajiem rituāliem, kuros pasaule pēkšņi kļūst lēnāka un dziļāka. Tas nav darbs steigā. Tas ir dialogs. Krāsns nerunā vārdos, bet tā runā skaidri. Ar čuguna smagumu, ar pelnu čukstiem, ar durtiņu vieglo ieelpu, kad tās atver. Tā atbild uz roku kustībām, uz pacietību vai nepacietību. Ja tu steidzies, uguns to jūt. Ja tu klausies, tā atveras. Ir brīnums tajā brīdī, kad uguns vēl tikai top. Kad šķiet – vēl nekas nav aizdedzināts, bet jau dzirdi svirkstoņu. Koks pats sāk čukstēt, it kā atcerētos, ka reiz ir bijis dzīvs. Sveķi kustas, gaiss sasilst, un liesma piedzimst nevis ar sprādzienu, bet ar nodomu. Tā nav vardarbīga – tā ir uzaicināta. Un tad karstums. Tas nav tikai fizisks. Tas nav tikai temperatūra, ko var izmērīt. Tas ir klātbūtnes siltums. Apziņa, ka kaut kas tavā priekšā dara tieši to, kam ir radīts. Uguns nešaubās. Tā neuzdod jautājumus par jēgu. Tā deg. Un šajā vienkāršībā ir dziļa mierinājuma sajūta. Kurinot krāsni, rokas ir aizņemtas, bet...

Novada dome skaidro, ka plāno visos tilta galos izlikt zīmes ar krīzes tālruni un iespējām meklēt palīdzību. Ideja cēla kā pats tilts – stabila, taisna un ar margām. Un tomēr ir sajūta, ka starp zīmi un bezdibeni pastāv filozofiska plaisa, kuru nevar aizlāpīt ar laminētu plastmasu. Ir kaut kas aizkustinoši ironisks domā, ka brīdī, kad cilvēks stāv uz robežas starp “vairs nevaru” un “varbūt vēl tomēr”, izšķirošais arguments būs informācijas stends. It kā dzīve līdz šim būtu sabrukusi tāpēc, ka trūka pareiza tālruņa numura. It kā eksistenciālais tukšums būtu tikai loģistikas kļūda. Zīme, protams, ir mierinoša. Tā stāv klusi, nesatraucas, neprasa jautājumus un neko nepārmet. Tā nesaka: “Kāpēc tu esi viena?” vai “Kas tevi šurp atveda?” Tā saka tikai: “Zvani.” It kā cilvēks būtu nonācis krīzē, jo pārāk ilgi nav zvanījis. It kā dvēseles sāpes būtu neatbildēts zvans, nevis gadiem krāts klusums. Ironija slēpjas arī faktā, ka zīme ir ārkārtīgi godīgs risinājums. Tā neko neizliekas. Tā atzīst: m...

Šis nav raksts par konkrētām militārām operācijām vai par to tehnisko pamatotību. Tas ir mēģinājums domāt par reakcijām — par to, kā pasaule reaģē nevis uz pašu rīcību, bet uz to, kas to dara. Un kādam varbūt aizies līdz smadzenēm kā un kas kultivē selektīvo un izredzēto naidu, bet pret identiskiem noziegumiem cilvēki ir ignoranti, jo par to nekladzina TV režīma propaganda. Mūsdienu politiskajā telpā ir izveidojies savāds paradokss. Ja Amerikas Savienotās Valstis runā par spēka lietošanu, par militāru iejaukšanos, pat par atomieroču esamību savā doktrīnā, sabiedriskajā telpā tas bieži tiek uztverts kā “nepatīkama, bet saprotama realitāte”. Valoda ir tehniska, atturīga, reizēm pat akadēmiska. Mediji runā par “drošības interesēm”, “reģionālo stabilitāti”, “atturēšanu”. Emocijas tiek filtrētas, naids — apslāpēts. Taču pietiek ar jebkādu Krievijas kustību, pat retorisku, lai atmosfēra momentā pārvērstos histērijā. Valoda kļūst moralizējoša, absolūta, piesātināta ar ļaunuma metaforām. Pazūd...

Mūsdienu pasaule māca dalīties. Parādīt. Izstāstīt. Publicēt. Taču senā gudrība atgādina: ne viss, kas notiek Tavā dzīvē, ir domāts citu ausīm un acīm. Ir lietas, kuras, izrunātas skaļi, zaudē savu spēku. Klusumā ir koncentrācija, drošība un iekšējs miers.  Filozofiski ieteikumi par to, ko labāk paturēt sev un nevienam neteikt: 1. Par savu ienākumu apmēru Nauda ir enerģija, un skaitļi, kas izrunāti skaļi, bieži izraisa salīdzināšanu, skaudību vai nepamatotus spriedumus. Cilvēkiem nav jāzina, cik Tu pelni — tas neraksturo Tavu vērtību un nenosaka Tavu vietu pasaulē. Jo mazāk skaidrojies, jo brīvāks kļūsti. 2. Par to, kur un kā ieguldi naudu Ieguldījumi ir Tavs personīgais ceļš, nevis sabiedrisks padomu loks. Dalīšanās ar šo informāciju piesaista svešu viedokļu troksni, šaubas un nevajadzīgu spriedzi. Klusums ļauj pieņemt lēmumus ar skaidru prātu un saglabāt kontroli. 3. Par cilvēkiem, kurus pazīsti Vārdi un kontakti ir valūta. Tie, kas skaļi stāsta, ar ko ir pazīstami, bieži vien ce...

Laiks ir vienīgais resurss, kuru nevar uzkrāt, aizņemties vai atgūt. Tas nepieder nevienam, un tomēr katram ir dots vienāds apjoms — 24 stundas diennaktī. Atšķirība starp cilvēkiem nerodas laikā, bet gan tajā, kādu vērtību cilvēks spēj radīt vienas stundas laikā . Celt savus vienas stundas ieņēmumus nenozīmē kļūt alkatīgam. Tas nozīmē kļūt apzinātam . Apzinātam par to, ka cilvēka uzmanība, prasmes, pieredze un domāšana ir visdārgākais kapitāls, kāds viņam jebkad piederēs. Nauda ir tikai šī kapitāla atspulgs — tā seko vērtībai, nevis otrādi. Cilvēks, kurš pārdod tikai savu laiku, nonāk pretrunā ar realitāti: laiks ir ierobežots. Savukārt cilvēks, kurš attīsta savas zināšanas, spriestspēju un spēju risināt sarežģītas problēmas, sāk pārdot ietekmi, skaidrību un rezultātu . Un tam vairs nav stundas griestu. Zināšanas ir vienīgais resurss, kas pieaug, jo vairāk to izmanto. Tās nenolietojas, netiek atņemtas un nezaudē vērtību inflācijas dēļ. Tieši otrādi — pasaulē, kur rutīnu aizvieto algori...

Brīvība ar zvaigznīti. Vārda brīvība tiek pasludināta kā demokrātijas stūrakmens, tomēr praksē tā nereti izrādās ar piebildi, ar zvaigznīti lapas apakšā. Tā ir brīvība, kas pastāv deklarācijās, bet ikdienā tiek filtrēta, koriģēta un iepakota tā, lai nekļūtu bīstama pašai varai. Šajā pretrunā slēpjas mūsdienu absurds: vārda brīvība tiek cildināta, kamēr vienlaikus režīmi – arī tie, kas sevi dēvē par demokrātiskiem – arvien agresīvāk ķeras klāt jauniešiem un viņu informācijas telpai. Jaunieši vēsturiski vienmēr ir bijuši pārmaiņu nesēji. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo mērķi. Ne ar atklātu cenzūru, kas pārāk atgādinātu pagātnes autoritāros režīmus, bet ar smalkākiem instrumentiem: algoritmiem, “drošības apsvērumiem”, dezinformācijas apkarošanas lozungiem. Tiek apgalvots, ka viss notiek sabiedrības labā, bet rezultāts ir viens – piekļuve informācijai sašaurinās. Šeit spēlē iesaistās Overtona logs. Idejas, kas vakar vēl šķita nepieņemamas – piemēram, sociālo tīklu ierobežošana vai pat aiz...

Pilsēta runā nepārtraukti. Man te mazpilsētā. Tā nerunā ar vārdiem, bet ar troksni: dzinēju dūkoņu, reklāmu mirgošanu, cilvēku steigu, nepārtraukto “vajag, vajag, vajag”. Kādu laiku es domāju, ka šis troksnis ir dzīve pati. Ka kustība nozīmē jēgu, bet ātrums – piepildījumu. Taču ar laiku kļuva skaidrs: skaļums ne vienmēr ir dzīvīgums, un pilnība bieži slēpjas tieši tajā, kas nav piekrauts ar lieko. Radikāla dzīves maiņa sākas nevis ar adreses maiņu, bet ar godīgu atzīšanos sev – tas, kas mani ieskauj, vairs mani nebaro. Pilsēta māca krāt, salīdzināt, steigties. Tā pieprasa uzmanību katru sekundi, līdz klusums kļūst biedējošs. Bet tieši klusumā atklājas, cik daudz no tā, ko nesam, patiesībā nav vajadzīgs. Liekais nav tikai priekšmeti vai pienākumi – tas ir arī troksnis galvā, svešas gaidas, automātiskas reakcijas. Aizvietot pilsētas skaļumu ar pilnīgu Klusumu un mieru nozīmē ieiet pretstatā. Nevis bēgt, bet izvēlēties citu vidi – savādāku visu. Tur, kur rīts sākas bez signāliem, kur die...

Šis lēmums – pilnībā pārtraukt radio pārraides krievu valodā LR4 – nav tikai tehniska vai administratīva reforma. Tā ir simboliska robežšķirtne. Brīdis, kurā valsts vara pasaka: klusums arī ir politika. Radio nav tikai skaņa. Radio ir klātbūtne. Tas ir balss pavediens, kas cilvēku savieno ar pasauli, ar sevi, ar valodu, kurā viņš domā, sapņo, sēro un dziedē. Kad šī balss tiek aprauta, tiek aprauta ne tikai informācijas plūsma – tiek aprauta iekšējā saruna, kas cilvēkam ļauj palikt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Filozofiski raugoties, valoda nav instruments, bet eksistences telpa. Cilvēks nepieder valodai – valoda pieder cilvēkam. Atņemt publisku telpu dzimtajai valodai nozīmē pateikt: tava pieredze šeit nav gaidīta. Un tieši tur sākas segregācija – nevis ar dzeloņstieplēm, bet ar klusumu. Vēsture jau ir mācījusi, cik bīstami ir ticēt, ka “pareizā” informācija jāaizsargā, izslēdzot “nepareizo” valodu. Jozefs Gebelss nesāka ar koncentrācijas nometnēm. Viņš sāka ar kontroli pār ēteru,...

Sajūsma šoreiz ir tīra un koncentrēta kā precīzi izurbts caurums betonā. Ziņa, ka Vācijā, Gelzenkirhenē, laupītāji ar meistara cienīgu precizitāti ielauzušies bankas ēkā un uzlauzuši aptuveni 3200 depozīta seifu, iegūstot naudu, zeltu un vērtslietas aptuveni 50 miljonu eiro vērtībā, jau pati par sevi skan iespaidīgi. Taču ir viena detaļa, kas šo stāstu paceļ citā līmenī: laupītāji bankas seifu telpā iekļuva pa caurumu, kas tika izurbts ēkas sienā. Nevis caur durvīm, nevis caur sistēmas piedāvātajām ieejām, bet tieši cauri pašai struktūrai. Tas ir episks žests. Ne tikai fiziski, bet arī simboliski – ieurbšanās sistēmā tās burtiskākajā nozīmē. Kamēr banku drošība ir veidota, domājot par slēdzenēm, kodiem un sensoriem, laupītāji izvēlējās filozofiski radikālu ceļu: ignorēt jautājumu “kā ieiet?” un uzdot citu – “kāpēc vispār ieiet pa durvīm?”. Sienā izurbtais caurums kļūst par domas materializāciju. Šeit sajūsma vairs nav tikai par precizitāti, bet par domāšanu ārpus rāmja. Banka ar visām ...

Ir dienas, kad pasaule klusām, bet neatlaidīgi pieklauvē pie mums no iekšpuses un saka: pietiek atlikt . Šodien ir tieši tāda diena. Ne skaļa, ne dramatiska, bet smaga ar nozīmi. Diena, kad pēdējais laiks sakārtot lietas — ne tikai skapjos, bet sevī. Nomaksāt rēķinus nozīmē vairāk nekā tikai nospiest pogu bankas lietotnē. Tas ir žests pret realitāti. Atzīšana, ka mēs dzīvojam šeit un tagad, ka mums ir pienākumi, kurus vairs nevar ignorēt, cerot, ka tie pazudīs paši. Nenokārtoti rēķini ir kā nepabeigtas sarunas — tās fonā turpina čukstēt vainas sajūtu un nemieru. Kad tos nomaksājam, telpa kļūst vieglāka. Elpa — dziļāka. Izmest lietas un drēbes, kuras netiek lietotas, ir sāpīgāk, nekā šķiet. Tās nav tikai lietas. Tās ir versijas par mums, kas vairs neeksistē. Kleita, kurā kādreiz jutāmies drosmīgi. Jaka, kas pieder cilvēkam, par kuru reiz sapņojām kļūt. Bet patiesība ir skarba un atbrīvojoša: ja tas netiek lietots, tas mūs tur pagātnē . Atbrīvojot plauktus, mēs dodam vietu sev nākotnē — ...

Panākumi bieži tiek attēloti kā taisna, augšupejoša līnija — mērķis, uz kuru ejam ar pārliecību un skaidru virzienu. Taču dzīves realitāte ir citāda. Tā vairāk atgādina sarežģītu labirintu, kur katrs strupceļš, kritiens un maldīgs pagrieziens nav kļūda, bet nepieciešama pieredze. Patiesībā lielākie panākumi gandrīz vienmēr dzimst no lielām neveiksmēm. Neveiksme sāp. Tā satricina pašapziņu, liek apšaubīt savas spējas un reizēm pat jēgu turpināt. Tomēr tieši šajos brīžos cilvēks sastopas ar sevi visgodīgāk. Panākumi var apžilbināt, bet neveiksmes atsedz — tās parāda mūsu vājās vietas, nepilnīgos lēmumus un ilūzijas. Bez šīs atklāsmes nav iespējama patiesa izaugsme. Filozofiski raugoties, neveiksme nav pretstats panākumiem — tā ir to sastāvdaļa. Ja panākumi ir virsotne, tad neveiksmes ir kalns, kurā jāiekāpj. Vēl vairāk — katra neizdošanās mūs māca pacietību, pazemību un noturību. Tās ir īpašības, kuras nevar iegūt bez sāpēm. Cilvēks, kurš nekad nav kritis, reti spēj noturēties augstu, ka...

Kamēr globālā sasilšana tiek apcerēta kā neizbēgams liktenis, Latvijā valda veselais saprāts ar termometru kabatā. Ziema nekur nav pazudusi. Tā vienkārši ir kļuvusi par neprognozējamu kolēģi: šodien atvaļinājumā, rīt – darbā bez brīdinājuma. Un tieši tāpēc Circle K stacijās visā valstī pieejama arktiskā dīzeļdegviela. Jo mēs zinām: ja ziema saka, ka atnāks, tā atnāks. Globālā sasilšana, protams, ir skaista teorija — īpaši februārī, kad pirksti nejūt eksistenci un auto atsakās no jebkādas sadarbības. Tad sasilšana kļūst par abstraktu filozofiju, bet arktiskais dīzelis — par ļoti konkrētu realitāti. Idejas var kust, degviela — ne. Šis ir mans klusais ironijas triumfs. Kamēr pasaule zīmē grafikus un prognozes uz 2030. gadu, mēs skatāmies uz rītu aiz loga un sakām: “Jā, jā, sasilšana… bet ieliesim drošībai arktisko.” Jo daba var mainīt naratīvu, bet ziema Latvijā vēl nav atdevusi dienesta apliecību.

 Nav viņu nemaz tik daudz izlietoti. Visvairāk lietots gemini 3 un Claude Sonnet.