Zīdaiņa nāve aknu sabrukšanas dēļ, uzmanības deficīta sindroms, kavēta attīstība, imunitātes pazemināšanās, autisms, debilitāte un citas garīgas un fiziskas patoloģijas — tādas var būt vakcinācijas sekas.
Piedevām vēl nevis mazāka, bet — tieši otrādi — lielāka iespējamība saslimt ar slimībām (turklāt izslimojot tās smagākā formā nekā tad, ja potēšana nebūtu notikusi), pret kurām cilvēks ticis potēts. Vēl trakāk — slimība tādā veidā tiekot nevis apturēta, bet tieši izplatīta... Tie ir tikai daži aspekti, par kuriem runā vakcinācijas pretinieki.
Kā ir patiesībā?
Visu patiesību laikam nezina neviens, atliek vien katram pašam meklēt informāciju un izdarīt secinājumus, jo dažādu speciālistu viedokļi ir radikāli pretēji. Vienu gan nevar noliegt: vakcīnas — tas ir milzu bizness. Un tas dara uzmanīgu...
Vispasaules sazvērestība
Lai ap sirdi kļūtu no tiesas baisi, pietiek ieiet krievu interneta vidē un ievadīt vārdu ‘vakcinācija’. Autore negrasās pārstāstīt visu tur atrodamo materiālu — galu galā ar to var iepazīties katrs interesents, taču, pat virspusēji pārskrienot pieejamajai informācijai, ir diezgan, lai emocionālā līmenī nožēlotu, ka jebkad apzinīgā vecumā esi pieļāvis, lai tevi potē, nemaz nerunājot par bērnu potēšanu (ko vērts ir vien videoklips, kurā parādīts, kas notiek ar bērna smadzeņu šūnām dzīvsudraba iespaidā, ko satur kombinētā vakcīna, omu var sabojāt arī nu jau nesatricināmais viedoklis par to, ka vakcinētie bērni lēnāk attīstās, ir vārgulīgāki, neapķērīgāki, uzņēmīgāki pret slimībām utt. u. tjpr.).
Kālab gan lai kāds tā nopūlētos ar vakcinācijas nomelnošanu (tostarp nopietni zinātņu vīri un sievas), ja tajā visā nebūtu ne grama patiesības.
Tātad vakcinācijas “otra puse”, ja tā varētu teikt, ir visai neuzmundrinoša. Jā, daudz no tur atrodamā atgādina vecās labās sazvērestības teorijas, tomēr, tomēr — kālab gan lai kāds tā nopūlētos ar vakcinācijas nomelnošanu (tostarp nopietni zinātņu vīri un sievas), ja tajā visā nebūtu ne grama patiesības.
Pēdējā aktualitāte ir tāda, ka tīšuprāt tiek pārspīlētas cūku gripas briesmas, ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību sēta panika — ak, ak, pandēmija, nupat mirsim, nupat būs — ar mērķi iebarot cilvēkiem pārliecību, ka no briesmām var glābt tikai vakcinācija.
Novembrī paklīda runas par to, ka dāņu žurnālisti atmaskojuši Pasaules Veselības organizācijas ārstu vienošanos ar lielākajiem zāļu ražošanas gigantiem, proti, ārsti saņēmuši naudu par cūku gripas pandēmijas izziņošanu un šausmu stāstu izplatīšanu.
Vakcīna — ķīmiski bioloģisks draņķis?
Vissliktākais tomēr ir tas, ka izteikumi pret vakcināciju nav tikai sazvērestības teorijas.
Tā, piemēram, kādā interneta portālā atrodams Maskavas virusoloģes zinātnieces Gaļinas Černovskas viedoklis, kura šo jautājumu pēta un krāj zinātniskus rakstus par vakcinācijas postošo iedarbību jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Zinātniece kategoriski noliedz masveida vakcināciju, turklāt apgalvo, ka vakcinācija tūlīt pēc piedzimšanas nedod iespēju izveidoties imunitātei un uzskata, ka tieši tāpēc pēdējā pusgadsimtā bērnu ar nenovājinātu organismu tikpat kā nav.
Par plaši lietoto kombinēto vakcīnu viņa izsakās kā par ķīmiski bioloģisku draņķi, kas bojā galvas smadzenes un nieru šūnas. Proti, to sastāvā ietilpst ļoti kaitīgas un pat pieaugušajiem bīstamas vielas — formalīns un dzīvsudraba organiskais sāls. Jau padomju laikā divi akadēmiķi secinājuši, ka visvairāk letālu iznākumu rada kombinētā vakcīna garajam klepum, difterijai un stinguma krampjiem, turklāt vakcīna neesot līdz galam izstrādāta, bet tās ievadīšana joprojām turpinās — nu jau 30 gadu... (starp citu, kad 1988. gadā Červonska pirmo reizi uzstājās televīzijā, ar faktiem pierādot, ka kombinētā vakcīna bērnu veselībai un imūnajai sistēmai ir kaitīga, viņai draudēts — sak, slikti, ka vairs nav vecie laiki, tad mēs jūs vienkārši iesēdinātu mašīnā un nogādātu psihiatriskajā slimnīcā).
Vakcinācija tūlīt pēc piedzimšanas nedod iespēju izveidoties imunitātei un uzskata, ka tieši tāpēc pēdējā pusgadsimtā bērnu ar nenovājinātu organismu tikpat kā nav.
Oponenti parasti paziņojot — ko jūs uztraucaties, tās devas ir tik niecīgas... Bet zinātniece jautā — kur ir pierādījumi, ka šī deva bērnam, kuram viss ir simtiem reižu toksiskāks nekā pieaugušajiem, tiešām ir maza? Par tuberkulozes vakcīnu zinātniece teic, ka bērnam, kurš ir uzņēmīgs pret tuberkulozi (viņa imūnsistēma ir novājināta), saņemot dzīvo vakcīnu, saslimšanas risks paaugstinās, nevis pazeminās, un tuberkuloze tieši tāda veidā tiek izplatīta... Izrādās, nekur pasaulē dzemdību namos bērnus pret tuberkulozi nevakcinē, un arī pret hepatītu vakcinē tikai tos, kuru mātes ir hepatīta pozitīvas. B hepatīta potei ir 36 iespējamās blaknes, bet ar to tiek vakcinēti visi bērni jau pirmajās stundās pēc dzimšanas!
Červonska uzsver, ka viss viņas teiktais balstās uz dokumentiem par vakcinācijas seku bēdīgo pieredzi, kas nav noslēpums nevienam ārstam, taču tiek noklusēts — disertācijas nedrīkst izmantot publiskošanai un patologanatomu atzinumi domāti vienīgi resoru “iekšējai lietošanai” (runa ir par Krieviju). “Tomēr par šo tematu rakstīts ļoti daudz,” teic virusoloģe. “Atrodams pilns zinātniskās literatūras spektrs par limfmezglu iekaisuma procesiem pēc vakcīnām.
Esmu saņēmusi kaudzēm vēstuļu ar izmisuma pilnām rindām: nav nevienas veselas vietas, kur pieskarties slimajam bērniņam — līdz tādai pakāpei iekaisuši limfmezgli. Cilvēki raksta par pēcvakcinācijas ostītiem — kaulu bojājumiem un osteomielītiem — kaulu un kaulu smadzeņu problēmām. Par disbakteriozi. Par vakcīnas provocētu saslimšanu ar tuberkulozi. Viens nesaslimst. Bet cits slimo sešus mēnešus, pusotru gadu vai līdz pat dzimumbriedumam.”
Un nu, manuprāt, divas svarīgākās zinātnieces paustās atziņas: “Tiklīdz vakcīna izraisījusi sarežģījumus, nav orgāna, uz kuru tā neiedarbotos, bet īpaši cieš centrālā nervu sistēma un nieres.” Un otra: “Onkoimunoloģe profesore Vera Gorodilova jau pēc manas pirmās publiskās uzstāšanās rakstīja: pievienojos katram jūsu vārdam, bet gribu vēl papildināt — masveida vakcinācija paver ceļu bērnu onkoloģijai.”
Bizness caur iebaidīšanu
Un tagad iepazīstieties ar zīdaiņu potēšanas kalendāru Latvijā:
piedzimšanas dienā — pote pret B hepatītu; 3.–5. dzīves dienā — BCG jeb pote pret tuberkulozi; viena mēneša vecumā — otrā pote pret B hepatītu; trīs mēnešu vecumā — kombinētā vakcīna (jā, jā – tā pati!) pret difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, vīrusa meningītu (pievērsiet uzmanību — trīs mēnešus vecam zīdainim ar vienu poti tiek ievadītas piecas slimības!). Šo pašu poti bērns atkārtoti saņem 4,5 un 6 mēnešu vecumā. Septiņu mēnešu vecumā — trešā pote pret B hepatītu; tad — pārtraukums līdz viena gada un trīs mēnešu vecumam. Tad nāk pote pret masalām, masaliņām, cūciņu un vējbakām (pēc daudzu mediķu domām — pilnīgi nevajadzīga! Nu, izslimos bērns vējbakas vai masaliņas — un kas par to?); pusotra gada vecumā — vēlreiz pret difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu un poliomielītu (tā pati pote tiek atkārtota arī septiņu un 14 gadu vecumā). Šīs ir potes, par kurām maksā valsts.
Laikā, kad Latvijā bija difterijas bums un vakcinēties skrēja veci un jauni, vēlāk, testējot vakcinētos cilvēkus, atklājās, ka antivielas ir izstrādājušās tikai 60 procentos gadījumu.
Mediķu attieksme ir dažāda — ir ārsti un māsas, kas vecākiem paskaidro, ka viņi drīkst bērnu arī nepotēt, un pat brīdina par iespējamajiem sarežģījumiem, bet vairākums diemžēl vecākus baida — sak, ja bērnu nepotēsiet, tad tik redzēsiet velnu — viņš saslims, par kropli paliks, un jūs būsiet vainīgi! Vēl noteikti jāpiebilst, ka vakcinācija nebūt negarantē simtprocentīgu imunitāti, tā izstrādājas aptuveni 80 procentos gadījumu, bet laikā, kad Latvijā bija difterijas bums un vakcinēties skrēja veci un jauni, vēlāk, testējot vakcinētos cilvēkus, atklājās, ka antivielas ir izstrādājušās tikai 60 procentos gadījumu.
Protams, infektologi vienā balsī bļauj — vakcinējieties, vakcinējieties, vakcinējieties, un izgudrēm pārliecinoši (un stipri pārspīlējot) uzskaita vakcinācijas priekšrocības un notušē trūkumus, bet tie, kuri domā citādāk, viņuprāt, ir tumsoņi, atpakaļrāpuļi un dumiķīši, kuri uzķeras uz modīgām sazvērestības teorijām un pakļauj šausmīgām šausmām ne tikai sevi, bet arī savus neaizsargātos bērnus. Dzirdēts pat, ka vecākus, kuri bērnus nevakcinē, vajadzētu tiesāt.
Bet varbūt ir otrādi — tiesāt vajadzētu ārstus, kuri “caur iebaidīšanu” nekritiski popularizē vakcināciju un apzināti noklusē iespējamos sarežģījumus? Autore zina trīs gadījumus, kad cilvēki, kurus līdz šim gripa parasti neķēra, kopš sāka pret to vakcinēties (jo noticēja dakterim, ka tā vajag; drošs paliek drošs), slimo katru gadu, turklāt — smagi. Ko uz to dakteris? Bet, ja jūs nebūtu vakcinējies, varbūt tā gripa jums būtu vēl smagākā formā...
Par laimi, ir arī tādi ģimenes ārsti, kuri pasaka — kam tev sevi lieki „ķimizēt”? Ja arī reizi gadā izslimosi gripu — kas tur briesmīgs? Un „visjautrākais” gripas vakcīnu sakarā ir tas, ka parasti iepriekš nevar zināt, kurš gripas vīrusa paveids — a, b vai c — pie mums „atnāks”, kā dēļ it bieži notiek tā, ka visa valsts izpotējas pret A vīrusu, bet, ka tevi divi deviņi, atnāk B... Ko iesākt? Nevar taču izpotēties pret visu alfabētu, vai ne? Nu, tad kāpēc vispār to darīt? Turklāt infektologi, itin kā skatoties no augšas, paziņo: nu, kurš tad te runā par vakcinācijas kaitīgumu — homeopāti...
Jau šajā interneta vidē (un ne tikai tur) viedokli pret vakcināciju pārsvarā pauž tieši attiecīgās jomas speciālisti, turklāt derētu atcerēties, ka homeopāts pirms kļūšanas par homeopātu ir studējis klasisko medicīnu, tātad pamatā ir “kārtīgs” dakteris. Nav arī skaidrs, kāds gan vakcinācijas pretiniekiem no tā varētu būt labums. Kāda jēga pulgot pulgošanas pēc — biznesa intereses taču nekrustojas... Grūti iedomāties, ka homeopāti un citi speciālisti tīšuprāt gribētu, lai visi saslimtu ar garo klepu, difteriju utt. Tad viņiem būtu vairāk darba?
Kā pareizi teica Gaļina Červonska (kura, infektologiem par nelaimi, ir zinātniece, kas 12 gadu nostrādājusi medicīniski bioloģisko preparātu kontroles un standartizācijas iestādē, bet disertāciju par hroniskām vīrusu izraisītām problēmām aizstāvējusi Epidemioloģijas un mikrobioloģijas institūtā) — jāpatur prātā, ka vakcīnu bizness nozīmē nevis miljonus, bet miljardus...
Stulbums bez robežām
Kādai atzītai ārstei, kura ir specializējusies gan tradicionālajā medicīnā, gan homeopātijā (saprotamu iemeslu dēļ viņa vēlējās palikt anonīma), par visu iepriekš teikto ir savs viedoklis. “Pirms pievēršamies vakcinācijai, noteikti gribu izmanot iespēju un pateikt pāris vārdu par šo to citu. Pirmām kārtām pamperi tiešām ir milzīga problēma — tie puisīši vienkārši būs sterili, un viss... Nākamais – ultrasonogrāfija. Man ir vairākas pacientes, kas iznēsājušas bērniņu līdz trim, četriem un pat pieciem mēnešiem, un tad viņām pēkšņi pasaka, ka auglītis vairs nav dzīvs... Protams, auglis neaiziet bojā visos gadījumos, bet diemžēl tādu gadījumu skaits pieaug. Izrādās, ka ultrasonogrāfija, tautiski sakot, uzkarsē augļa olu, un bērniņš tālāk vairs neattīstās. Ja dieviņš būtu gribējis, lai mēs tur ķīķerējam iekšā, viņš būtu atstājis vaļā lodziņu. Un patoloģijas nemaz tā nevar pamanīt — zinu arī gadījumu, kad mamma skatīta teju katru mēnesi, bet galā tik un tā piedzima invalīds. Un, ja sievietei piecu mēnešu grūtniecības termiņā paziņo — vai, mammīt, diez kas jums tur vēl piedzims... Kam tas kaut ko labu dara? Nevienam! Kā mamma jutīsies atlikušo laiku?
Garā klepus vakcīna vispār ir viena bīstama vakcīna — tā ļoti iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu.
Par vakcināciju. Šausmīgi ir tas, ka tagad vakcinē pa labi un pa kreisi... Atnāca viena stipra lauku sieva, kura allaž labi jutusies, bet te, ģimenes ārstes pamudināta, nolēmusi vakcinēties pret gripu. Un ko viņa man stāsta? Pirms tam nav zinājusi bēdu, bet tagad to vien dara, kā mokās; tāda infekcija un šitāda infekcija... Pati esmu dzīvs piemērs — vēl institūtā visiem bija jāpotējas pret gripu, un neviens nejautāja, gribi vai negribi.
Pēc potēšanās es ļoti smagi saslimu – un saslimu ar plaušu karsoni, kā man nekad mūžā nebija bijis.
Es TĀ nogulēju, ar TĀDĀM antibiotikām – visniknākajām. Kāda biroja darbiniece, kura pati nekad nepotējas, stāstīja — visi kolēģi skrien potēties pret gripu, jo — par velti (maksā darbavieta). Un tad visi pēc kārtas ar gripu arī noguļas, no kuras turklāt ārstējas ilgi un dikti, nereti iedzīvojoties komplikācijās. Bet — vai viņi kaut ko no tā secina? Nē! Pienāk nākamais gads, visi – o, jāiet potēties pret gripu! Un sākas viss no sākuma. Man šis cilvēka bezizmēra stulbums, nespēja izdarīt secinājumus nav saprotami. Starp citu, tā pati daudz apspriestā cūku gripa atšķiras tikai ar to, ka pie augstās temperatūras klāt var būt vēl slikta dūša un caureja, bet citādi nekas briesmīgs tas nav.
Es nesaku, ka ārsti grib kaut ko sliktu, viņi vienkārši nezina! Tikko biju sēdē, kur uzstājās cienīts profesors, kurš ar patosu izteicās par to, cik labi ir vakcinēties, un viņš nav nekāds muļķis! Var redzēt, ka viņš ar sirdi un dvēseli tic tam, ko runā. Vēl ir daļa mediķu, kuri gan publiski runā ar milzu pārliecību, bet neviens mani nepiespiedīs noticēt, ka viņi paši sev grūž iekšā visu to, ko paši propagandē. Man ir viens bērniņš, kurš pēc vakcinācijas kļuva pilnīgi... Trīs dienu laikā sāka arvien jocīgāk uzvesties, līdz palika par mazu muļķīti — viss, nevar pat nostāvēt... Tas notika pēc garā klepus, bērnu triekas, difterijas un stingumkrampju apvienotās vakcīnas. Garā klepus vakcīna vispār ir viena bīstama vakcīna — tā ļoti iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu. Bet mūsu nelaime jau ir tā, ka neviens tos nabaga vecākus nebrīdina. Tikai dara uz urrā, un viss!
Biju uz Gaļinas Červonskas semināru. Kad viņai jautājām — bet kā tad ar difteriju utt.? Ko darīt? Var taču saslimt... —, viņa pastāstīja, ka tikai pieci procenti cilvēku ir jutīgi uz kādu noteiktu infekciju (es pati, piemēram, nezinu, uz ko esmu jutīga), bet, ja jūs neesat tajos piecos procentos, kuri ir jutīgi uz difteriju, visa jūsu difterija izpaudīsies tā, ka jums mazliet piepamps limfmezgli, būs grūti norīt, un jūs pat nepagūsiet saprast, kas tas ir, kad tas jau būs pārgājis. Savukārt, ja jūs šajos piecos procentos ietilpstat, tad tieši no potes varat dabūt tādus sarežģījumus, ka laimīga nebūsiet...
Rūdolfs Šteiners, antropozofijas dibinātājs, esot teicis, ka cilvēce izdomāšot vakcīnu, ko ievadīs tūlīt pēc dzimšanas, un tad bērniņam vairs nebūs saiknes ar augstāku pasauli. Un to viņš teica 1925. gadā. Vienīgā vakcīna, kuru pie mums ievada tūlīt pēc dzimšanas, ir B hepatīts (kas, starp citu, bojā aknu šūnas; un to piemin arī Gaļina Červonska). Nu, un, ja mums vairs nav šīs saiknes, tad kālab mēs vispār esam? Vēl. Kāds pasniedzējs stāstīja, ka viņam visbriesmīgākās bailes esot tieši no potēm, jo viņa klātbūtnē tikko izpotēts bērns pārvērties tādā kā zombijā; radusies sajūta, ka dvēsele aiziet prom un paliek tikai apvalciņš.”
“Ko es atbildētu, ja man teiktu – bet cik daudz cilvēku vakcīnas ir izglābušas no šausmīgām slimībām? Izrādās, nekas jau nav izglābts! Viss notiek cikliski. Pirms trim gadiem jauniesauktie pēkšņi masveidā saslima ar cūciņu. Un viņi visi bija pret to potēti. Kur tādā gadījumā tā cūciņa radās? Tāpat bija ar mēri un citām sērgām. Manuprāt, no vakcinēšanās labuma nav vispār nekāda — ir tikai sliktums. Tas pats B hepatīts. Pavisam ir 24 veidi hepatīta. Tad kāda jēga jums ir pret vienu izpotēties, turklāt sabojājot aknu šūnas (paldies Dievam, ka aknas labi reģenerējas!), bet, ja jūs saķerat citu hepatīta veidu, tad jums jūsu vakcīnas jau pabojātajām aknām uzbrūk vēl tas... Un padomājiet — mazie bērniņi, viņiem jau tā ir bijis drausmīgs stress, ierodoties šajā pasaulē. Un kā viņus te sagaida? Jau pirmajā dzīves stundā iegrūž vakcīnu!”
Jums teiks, ka viduslaikos no desmit bērniem izdzīvoja trīs vai apmēram tā... Iebilstu. “Ne jau nepotēšanas dēļ viņi neizdzīvoja! Protams, bija dabiskā izlase, bet kurš to tagad var pateikt, kā dēļ tieši viņi neizdzīvoja? Visticamāk, galvenais vaininieks bija antisanitārie apstākļi. Viņi neko nezināja par baktērijām, ar nemazgātām rokām aiztika gan māti, gan jaundzimušo utt., u. tml. Ar nevakcinēšanos tam nav nekāda sakara. Un, loģiski domājot, vai tad bērnu, tiklīdz viņš ir piedzimis, sagaida B hepatīts? Un, izrādās, BCG, prettuberkulozes vakcīna, jau sen vairs nedarbojas – tas ir vispārzināms! Saslimstība ar tuberkulozi pie mums aug, aug un aug! Tajā vakcīnā jau sen vairs nav to vielu, kuras rada imunitāti. Palasiet, ko šī vakcīna satur! Alumīnija sāļus, kas ir ārkārtīgi toksiski, tad rodas jautājums – ko ar mums dara?
Un tās bailes, kādās tiek turēti vecāki! Labi, labi, ja esat tik bezatbildīgi un nolemjat savu bērnu smagām slimībām, kas var izraisīt neatgriezeniskas vai pat letālas sekas – parakstieties, uz jūsu atbildību... Jo dakterim ir jāpanāk, lai cilvēki tiktu vakcinēti; ja viņš to nepanāk, viņu, tā teikt, lamā ārā no panckām. Viņu sauc uz paklāja un māsiņu klātbūtnē TĀ mazgā galvu... Viņš ir “apdalījis” sistēmu. Vērsties pret vakcīnām — tas ir ļoti nepateicīgi. Jo tur apgrozās tāda nauda, kāda mums nerādās pat sapņos. Un, ja kāds šim milzu biznesam grib traucēt, tas ir jāapklusina jebkurā veidā. Vēl kas — pat Padomju Savienībā, ja kaut kur uzliesmoja A hepatīts, momentāni aizbrauca sanitāri epidemioloģiskā stacija un šo perēkli likvidēja. Tā, kā tagad, ka tas uzliesmo ik pa laikam, nav bijis nekad... Lai Dievs man piedod, ja es tagad muldu, bet rodas sajūta, ka tas tiek tīšuprāt palaists.
Bet potēšana pieveica bakas... Skaļi domāju. “Ar bakām, starp citu, netika galā! Bakām bija liels uzliesmojums, un tad, kad tās jau sāka noplakt, ieviesa vakcināciju, un tāpēc tagad skandē, ka, lūk, bakas apturējusi potēšana. To visu var izlasīt ārsta Aleksandra Kotova grāmatā „Vakcinācija” – tā ir pieejama internetā. Tur viņš soli pa solim pierāda, kas, kāpēc un no kurienes... Kad to izlasa, jautājumu vairs nav,” sarunas beigās strikti nosaka ārste.
Punkta vietā
Kā teica mana vecmāmiņa: visi paši lieli cilvēki, galva uz pleciem ir — lai domā! Autores personisko viedokli veido X failu apgalvojums — patiesība ir tur, ārā... No vienas puses, attiecībā uz cilvēces izindēšanas programmu māc pamatotas šaubas — ja par labu saujiņai vareno šim nolūkam tik tiešām būtu radīta nopietna mašinērija, vai katrs tirliņš visos sīkumos varētu to izlasīt internetā? Kas tad tā būtu par sazvērestības teoriju — tik neprofesionāla... No otras puses, kā jau teicu sākumā, kālab gan lai vakcīnu kritizētāji to darītu, ja tā nebūtu viņu dzelžaina pārliecība; konkurējošas antivakcīnas taču viņi nepiedāvā, un diez vai viņu dzīve ir tik garlaicīga, ka viņi šādi izklaidētos.
Lai nomierinātu iebaidītos vecākus, kuri varbūt labprāt bērnus nevakcinētu, bet neuzdrīkstas, varu teikt — pazīstu vecākus, kuru bērniem ir astoņi un 12 gadi, kuri bērnībā apzināti nav vakcinēti ne pret ko (dzemdības bija privātas, līdz ar to bērniem neko nepaspēja iegrūst). Pirmo poti viens no zēniem saņēma tikai septiņu gadu vecumā pirms braukšanas uz nometni — vecāki izlēma par labu pretērču un stingumkrampju potei, bet tas arī viss. Kad pediatre sešgadīgā puikas mammai jautāja, cik bieži tad viņš jums, tāds nevakcinēts, slimo, viņa saņēma atbildi, ka pa visiem šiem gadiem puikam ir bijušas iesnas un vēl dažas saaukstēšanās, tā sauktā ARS (protams, kāds tagad bļaus — vienkārši paveicās, bet vai jūs pazīstat daudzus vakcinētus bērnus, kuri slimotu tik reti?) Pediatre izbrīnīta secināja, ka bērns vairākkārt atpaliek no vidējiem slimošanas rādītājiem. Taisnības labad jāteic, ka daži vakcīnu pretiniekiem pretī liek viedokli, ka, rau, jaunattīstības valstīs, kur bērnus nevakcinē, viņi mirst kā mušas. Bet... atkal jājautā — kurš īsti zina, no kā? Vai Āfrikā zīdainis mirst no garā klepus vai tomēr antisanitāru apstākļu un nepietiekama uztura dēļ?
Vēl jāpiebilst, ka ļoti daudzi mediķi (savā ziņā viņus varētu saukt par neitrāliem), kuri nav lasījuši sazvērestības teorijas, nedz arī ir ieinteresēti vakcīnu tirgū un ārpus protokola drīkst nepopularizēt vienīgo pareizo veselības ministres uz visiem stūriem skandēto skaitāmpantiņu “vakcinēties, vakcinēties un vēlreiz vakcinēties!”, potēšanu kā tādu pilnībā nenoliedz, tomēr uzskata, ka
Aicinājums uz vakcinēšanos ir daudz par daudz un bieži vien potēšana pret to vai citu šķietamu apdraudējumu ir pilnīgi lieka, lai neteiktu — kaitīga.
.png)
