Manāmā valsts laupīšana. IPO.

Tas notiek klusi, civilizēti un pilnīgi legāli. Vairs nav vajadzīgs rupjš 90. gadu modelis, kad valsts aktīvus sadalīja draugiem vai ārzemniekiem ar acīmredzamu korupciju. Tagad ir jauna, glīta formula – IPO (Initial Public Offering). Valsts uzņēmumu pamazām izlaiž biržā, un kontrole pār svarīgām nozarēm pāriet privātās rokās, bet neviens nevar teikt, ka tas bija nelikumīgi.

Skatieties, kas notiek tieši tagad ar LAU Infra Grupu (agrāko Latvijas autoceļu uzturētāju). Vēl nesen tas bija 100 % valsts īpašums. Tagad valdība ar lepnumu runā par “nākamo soli uz IPO” – pirmo valsts kapitālsabiedrību biržā. Solās piesaistīt investīcijas, uzlabot efektivitāti un dot iespēju “ikvienam piedalīties”. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notika ar Latvijas Gāzi. No pilnīga valsts īpašuma tas pakāpeniski kļuva par pilnīgi privātu uzņēmumu, kuru šodien faktiski kontrolē Rietumu banka un tās partneri caur akcijām un vadības struktūrām.

Kā tas darbojas praksē? Ļoti vienkārši un skarbi efektīvi:

1. Sākumā valsts pārdod tikai nelielu daļu akciju (piemēram, 20–49 %). To sauc par “daļēju privatizāciju” vai “kapitāla piesaisti”. Sabiedrība tiek nomierināta: “Valsts saglabā kontroli.”

2. Pēc tam seko papildu emisijas vai akciju pārdošana. Katru reizi arguments ir viens: vajag naudu attīstībai, modernizācijai, investīcijām.

3. Kad privāto akcionāru īpatsvars pārsniedz 50 %, kontrole jau ir pie viņiem. Valsts pārstāvji padomē kļūst par minoritāti. Lēmumi par dividendēm, izmaksu samazināšanu un stratēģiju vairs netiek pieņemti tautas interesēs, bet investoru peļņas interesēs.

4. Beigās uzņēmums ir “pilnībā privāts”, bet process bija tik pakāpenisks, ka neviens nevarēja skaļi protestēt. Viss notika biržas noteikumos, ar starptautiskiem konsultantiem un “caurspīdīgu” procesu.

Rezultāts ir vienkāršs: valsts zaudē kontroli pār stratēģiskiem aktīviem – ceļiem, enerģiju, infrastruktūru. Tie vairs nav instruments tautas labklājībai, bet peļņas avots ārvalstu fondiem un bankām. Latvijas Gāze ir klasisks piemērs: no 100 % valsts rokās līdz situācijai, kur reālā vara ir Rietumu finanšu struktūrām.

Tagad tas pats mehānisms tiek virzīts uz LAU Infra Grupu – ceļi, pa kuriem brauc ikviens Latvijas iedzīvotājs, drīz var kļūt par objektu, kurā galvenais ir nevis drošība un pieejamība, bet dividendes un akciju cena.

Kāpēc tas strādā tik labi? Jo tas ir nemanāms.

Cilvēki redz tikai virsrakstus: “Piesaistītas investīcijas”, “Uzlabota pārvaldība”, “Mēs ejam uz priekšu kā Rietumi”. Neviens neapzinās, ka valsts suverenitāte tiek izšķīdināta pa daļām. Kad privātais kapitāls pārņem kontroli, prioritātes mainās uzreiz: izmaksu optimizācija (lasiet – darbinieku samazināšana, tarifu celšana), fokuss uz īstermiņa peļņu, nevis ilgtermiņa tautas interesēm. Un ja kaut kas noiet greizi – atbilde vienmēr ir tā pati: “Tirgus tā nolēma.”

Tas ir mūsdienu privatizācijas mākslas darbs. Legāls, skaists no ārpuses, bet būtībā – valsts mugurkaula izņemšana bez asinīm. Vairs nav vajadzīgs revolūcijas vai tanki. Pietiek ar biržas zvanu, prospektu un pāris preses konferencēm.

Un kamēr mēs priecājamies par “modernizāciju”, svarīgākie uzņēmumi klusi pāriet citu rokās. Ceļi, enerģija, dzelzceļš – viss, kas uztur valsti dzīvu. Kad process būs pabeigts, atpakaļ vairs nebūs. Jo tirgus neļauj atņemt to, ko reiz pārdeva.

Tas nav tikai par LAU vai Latvijas Gāzi. Tas ir par to, kā valsts pamazām pārstāj piederēt sev. Un viss – pilnīgi legāli.

Dev notes 16.4.26 HNSW

Nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka tik īsā laikā būšu uzbūvējis savu pilnvērtīgu semantisko meklētāju ar HNSW, Google LLM, embeddings, reāllaika balss ģenerāciju un dzīvu datu plūsmu

Pirms pusgada es biju pilnīgi citā pasaulē. Es dziļi urbos Next.js frontendā, cīnījos ar sarežģītām RAG plūsmām, animēju lietotāja saskarnes ar GSAP un Framer Motion, integrēju dažādus AI API un brīžiem likās, ka galva tūlīt pārsprāgs no tik daudzām jaunām tehnoloģijām vienlaikus. Es biju “tikai” frontend + AI entuziasts – rakstīju promptus, veidoju skaistas, dzīvīgas lietotnes un domāju, ka īstā vektoru meklēšanas loģika, indeksēšana un zemā līmeņa AI infrastruktūra ir kaut kas, ko dara tikai backend inženieri vai datu zinātnieki lielās kompānijās.

Un tad viss mainījās.

Pusgada laikā es no nulles nonācu līdz tam, ka man ir pilnībā pašbūvēts, ātrs un precīzs AI risinājums, kas apvieno Google embeddings, HNSW algoritmu, Gemini LLM, reāllaika balss ģenerāciju un dzīvu, reāllaika datu plūsmu starp frontend un backend. Bez gatavām abstrakcijām, bez trešo pušu vektoru datubāzēm. Tikai tīra izpratne, kods un daudz nakšu, kad likās – “šoreiz tiešām galva pārsprāgs”.

Kāpēc es vispār sāku rakt dziļāk?

Strādājot pie sarežģīta AI projekta Next.js vidē, man nepārtraukti pietrūka kontroles pār to, kā tieši notiek dokumentu meklēšana, konteksta atlase un visa informācijas plūsma līdz lietotājam. Gatavie risinājumi šķita pārāk melnā kaste, pārāk lēni vai pārāk ierobežoti. Gribējās ne tikai skaistu UI, bet arī tādu sistēmu, kas reaģē momentāni, saprot kontekstu un runā ar lietotāju dabiskā, cilvēciskā balsī.

Tā es nonācu pie HNSW – Hierarchical Navigable Small World. Tas ir viens no efektīvākajiem Approximate Nearest Neighbor algoritmiem augstdimensionālām telpām. HNSW veido hierarhisku grafu, kur augšējie slāņi ļauj ātri “pārlekt” lielus attālumus, bet apakšējie – nodrošina precīzu, lokālu meklēšanu. Rezultātā pat simtiem tūkstošu dokumentu var atrast vistuvākos vektorus zem 10–20 milisekundēm uz parasta servera.

Google Gemini embedding modeļi ( gan klasiskais gemini-embedding-004, gan jaunākais Gemini Embedding 2 ) nodrošina izcilu semantisko kvalitāti, īpaši latviešu un angļu valodā. Tie ļauj vaicājumus un dokumentus novietot vienā telpā, bet optimizēti katram savam uzdevumam (retrieval_document un retrieval_query).

Kad embeddings ir ģenerēti un HNSW indekss uzbūvēts, viss sāk darboties kā pulkstenis.

Bet tas vēl nav viss.

Es gribēju, lai lietotājs ne tikai lasa atbildi, bet arī dzird to reāllaikā – ar dabisku intonāciju, pauzēm un emocijām. Tāpēc integrēju reāllaika balss ģenerāciju, kas straumē audio tieši pārlūkā, kamēr atbilde veidojas. Nav nekādu “gaidīšanas” pogu – teksts un balss nāk paralēli, radot īstu sarunas sajūtu.

Paralēli tam visa datu plūsma starp frontend un backend notiek dzīvi un reāllaikā. Ja lietotājs pievieno jaunu dokumentu, maina preferences vai uzdod jaunu jautājumu – sistēma uzreiz reaģē, atjaunina indeksu un turpina sarunu bez liekas aizkaves. Tas rada sajūtu, ka strādā ar dzīvu, elpojošu AI palīgu, nevis statisku čatbotu.

Kas mainījās manā ikdienā?

Tagad, kad būvēju AI lietotnes Next.js vidē, es vairs nepaļaujos tikai uz gataviem API un melnajām kastēm. Es saprotu, kāpēc viens un tas pats vaicājums reizēm atgriež lieliskus, reizēm viduvējus rezultātus. Es varu precīzi noregulēt HNSW parametrus (M, ef_construction, ef_search), lai sasniegtu vajadzīgo ātruma un atmiņas balansu. Es varu kombinēt semantisko meklēšanu ar citiem signāliem un izveidot patiešām gudru, kontekstuālu retrieval slāni.

Un pats galvenais – es vairs nebaidos no “dziļās” AI tehnikas. No GSAP un Framer Motion animācijām līdz HNSW grafu būvēšanai, no API orchestrācijas līdz reāllaika balss straumēšanai – viss jūtas kā loģiski savienoti puzles gabaliņi.

Secinājums – un mazs aicinājums

Ja tu arī esi tajā pašā laivā – urbies Next.js, RAG plūsmās, GSAP un Framer Motion animācijās, AI API integrācijās un reizēm jūties, ka galva tūlīt pārsprāgs no informācijas pārslodzes – tad zini: tu vari iet daudz dziļāk, nekā tev pašlaik šķiet.

Daži mēneši, nedaudz sistemātiskas rakšanas, daudz kļūdu un “aha” mirkļu – un tu pēkšņi saproti ne tikai to, kā izskatās skaista, animēta AI lietotne, bet arī to, kā tā īsti strādā zem motora pārsega: ar ātru vektoru meklēšanu, dzīvu datu plūsmu un balsi, kas runā tev tieši tagad.

Es tagad skatos uz saviem iepriekšējiem projektiem un domāju: “Cik daudz labāk, dzīvāk un cilvēciskāk tie varēja būt, ja es to būtu zinājis agrāk.”

Vai arī tev ir līdzīga pieredze? Vai esi sācis rakt dziļāk vektoru meklēšanā, reāllaika balss ģenerācijā vai dzīvo datu sinhronizācijā, kamēr galvenokārt strādā ar frontend un AI? Pastāsti komentāros – interesanti dzirdēt, cik tālu esi ticis tu.

Un ja gribi – nākamreiz varam parunāt par to, kā šādu HNSW + Google embeddings + reāllaika balss risinājumu eleganti ieaust Next.js lietotnē tā, lai UI būtu ne tikai skaists, bet arī patiesi dzīvīgs un momentāni atsaucīgs.

Galva pārsprāgs? Noteikti. Bet pēc tam tā kļūst tikai stiprāka un skaidrāka. 

Un tas ir viens no labākajiem sajūtu veidiem, kādu tehnoloģiju pasaulē var piedzīvot.

Aizliegums komercpārvadājumos izmantot līzinga automašīnas.

Atkal. Atkal Latvija pierāda, ka tā ir maza, bet ne tāpēc, ka teritorija. Tā ir maza domāšanā. Mazspējīga rīkoties kā pieaugusi valsts 21. gadsimtā. Kā vārdā?

Uzņēmuma Bolt kopbraukšanas biznesa vadītāja Latvijā intervijā atklāti pateica to, ko visi jau sen saprot, bet neviens neuzdrošinās izrunāt skaļi: lielākā sāpe ir aizliegums komercpārvadājumos izmantot līzinga automašīnas. Igaunijā un Lietuvā tādu idiotismu nav. Tur cilvēki var strādāt, pelnīt, attīstīt pakalpojumu. Latvijā – nevar. Jo kāds birokrāts ar zelta zīmuli un tukšu galvu reizē nolemis, ka līzings ir “pārāk riskants”. 

Iedomājieties absurda teātri. Tu vari līzingā ņemt traktoru, lai artu zemi. Vari līzingā ņemt datoru, lai rakstītu programmas. Vari līzingā ņemt pat tējkannu, lai vārītu ūdeni birojā. Bet automašīnu, ar kuru pārvadā cilvēkus un pelni naudu? Nē. Tas ir “komercpārvadājums”. Tur jābūt “īpašumam”. Kā 19. gadsimtā. Kā padomju laikos, kad viss piederēja valstij un privātais bija aizdomīgs.

Šī nav tikai transporta nozares problēma. Šī ir filozofiska diagnoze Latvijas valstij.

Mēs dzīvojam laikā, kad kapitāls ir kustīgs, kad ekonomika balstās uz piekļuvi, nevis uz īpašumu. Līzings ir modernā īpašuma forma – tā ir brīvība izmantot resursus bez tam, lai tos uzreiz nopirktu. Tas ir kapitālisma genijs: ļauj cilvēkam sākt no nulles, riskēt, augt. 

Bet Latvija saka: nē. Mēs gribam, lai tu vispirms būtu bagāts, tad varēsi strādāt. Klasiska apgriezta loģika. Vispirms panākumi, tad iespēja.

Filozofiski tas ir briesmīgi skaisti ilustrēts. Kāds teica, ka birokrātija ir tirānija bez tirāna. Te nav viena ļauna vīra ar ūsām. Te ir sistēma, kas pati sevi baro ar aizliegumiem. Katrs jauns ierobežojums rada jaunu pārbaudes komisiju, jaunu inspekciju, jaunu “drošības” mehānismu. Un aiz visa tā stāv viena vienīga patiesība: bailes no brīvības. Bailes, ka cilvēks pats izlems, kā pelnīt. Bailes, ka vecie taksometru mafiozi zaudēs monopolu. Bailes, ka Igaunija un Lietuva atkal būs priekšā, bet mēs paliksim “tradicionālie” un “drošie” – tas ir, nabadzīgie un stagnējošie.

Vai lokālie vietvalži ir kangari? Jā. Bet ne tikai naudas nozīmē. Viņi ir garīgi kangari. Viņi zog nākotni. Viņi zog iespējas jaunajai paaudzei, kas grib strādāt, nevis lūgt atļauju. Viņi aizstāv pagātni, kurā valsts visu regulē, jo “tautai jāpasargā”. Un kamēr viņi pasargā, Bolt un citi spēlētāji vienkārši pārvieto resursus uz kaimiņvalstīm.

Kapitāls bēg no stulbuma ātrāk nekā no kara.

Tas nav tikai par mašīnām. Tas ir par mentalitāti. Latvija joprojām domā kā kolhozs: viss jāreģistrē, jāapzīmogo, jāapdrošina desmitreiz. Brīvība tiek uztverta kā haoss. Inovācija – kā drauds. Un kamēr Igaunija būvē e-valsti un Lietuva piesaista ārzemju investīcijas ar atvērtību, Latvija sēž un raksta jaunus noteikumus, kā aizliegt līzingu. Tā ir mazspēja nevis resursu, bet drosmes.

Filozofs Žans-Pols Sartrs teiktu, ka cilvēks ir notiesāts uz brīvību. Latvija izvēlas notiesāt sevi uz aizliegumiem. Un tad brīnās, kāpēc jaunie brauc prom, kāpēc ekonomika čīkst un kāpēc mēs vienmēr esam “gandrīz” – gandrīz attīstīti, gandrīz konkurētspējīgi, gandrīz Eiropa.

Pietiek ar šo teātri. Pietiek ar absurdu, kur līzings ir ļaunāks par tējkannu. 

Latvija, pamodies. Brīvība nav risks. Brīvība ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Un kamēr tu to aizliedz, tu neaizsargā tautu. Tu to nosmacē. Lēnām, ar zīmuli un ar noteikumiem. 

Un tas, draugi, ir īstais noziegums pret nākotni.

Viss ir Viens

Iedomājieties brīdi, kad stāvat nakts klusumā un skatāties debesīs. Zvaigznes, planētas, putekļi un tumsa – viss šķiet atsevišķs, taču pietiek ar vienu dziļu elpu, lai sajūtu, ka tas viss ir tikai viena nepārtraukta plūsma. Nevis daudzi gabali, bet viens vienīgs audekls, kurā katra šķiedra ir saistīta ar nākamo. Šī sajūta – viss ir viens – nav tikai dzejnieku vīzija. Tā ir pamata patiesība, kas caurauž visu, ko mēs saucam par realitāti. Tomēr cilvēks ir radījis to, kas šķiet pretējs šai vienotībai. Viņš ir sadalījis to, kas nedalāms.

Kāpēc mēs to darām? Varbūt tāpēc, ka cilvēka prāts ir kā trausla prizma, kas lauž gaismu. Viens balts stars iekrīt tajā un izplūst simtiem krāsu. Tāpat arī vienotā esamība nonāk mūsu apziņā un sadalās tūkstošos formu, vārdu, ceļu un sistēmu. Mēs sākam runāt par “pareizo” veidu, kā to saprast, un “nepareizo”. Mēs veidojam robežas tur, kur tās dabā nepastāv. Viena un tā pati pieredze – dzīves brīnums, mīlestības spēks, ciešanu dziļums – kļūst par dažādām skolām, tradīcijām, mācībām. Katra no tām apgalvo, ka tā ir tuvāk īstenībai nekā pārējās. Un tā mēs, meklējot vienotību, radām daudzveidību.

Cilvēks ir būtne, kas alkst piederības. Mēs dzimstam grupās, valodās, kultūrās un vēsturēs, kas mūs veido kā māla podu. Katrs pods ir skaists savā veidā, taču māls paliek tas pats. Tomēr podu veidotājs – prāts – sāk ticēt, ka viņa radītā forma ir vienīgā īstā. Tā rodas sadalījums. Viens cilvēks sajūt vienotību caur klusumu un vientulību, cits – caur kopīgu dziedāšanu un deju, trešais – caur loģisku analīzi un ceturtais – caur mākslas ekstāzi. Neviens no šiem ceļiem nav nepareizs, taču cilvēks mēdz padarīt tos par nocietinājumiem. Viņš saka: “Mans pods ir īstais.” Un tā vienotā māla masa tiek sadalīta simtiem trauku, kas stāv blakus un dažkārt pat karo savā starpā.

Šī sadalīšana nav ļaunums. Tā ir cilvēciska. Tā ir mūsu valodas, mūsu laika, mūsu bailju sekas. Mēs baidāmies no bezgalības, tāpēc mēģinām to iesaiņot vārdos. Mēs baidāmies no vientulības, tāpēc veidojam kopienas, kas apstiprina mūsu redzējumu. Taču tieši šajā brīdī, kad mēs apzināmies sadalījumu kā pašu radītu, rodas brīnišķīga iespēja. Mēs varam atcerēties, ka visi podi ir veidoti no viena un tā paša māla. Ka katra krāsa, kas izplūst no prizmas, nāk no viena baltā stara. Ka katrs ceļš, lai cik atšķirīgs tas šķistu, ved atpakaļ uz to pašu kluso centru, kur viss ir viens.

Filozofi senatnē un mūsdienās ir mēģinājuši to pateikt dažādos vārdos. Viens runāja par “visu lietu savienību”, otrs par “bezgalīgo viengabalainību”. Taču vārdi vienmēr paliek nepilnīgi. Patiesība nav vārdos. Tā ir tajā klusajā mirklī, kad tu pārtrauc dalīt un sāc vienkārši būt. Kad tu skaties uz otru cilvēku un saproti, ka viņa ceļš nav konkurence tavam, bet gan cits atspoguļojums tajā pašā spogulī.

Un tomēr mēs turpinām dalīt. Mēs veidojam jaunas sistēmas, jaunas grupas, jaunas “pareizās” atbildes. Varbūt tāpēc, ka dalīšana ir cilvēka radošuma izpausme. Varbūt tāpēc, ka bez šķietamās daudzveidības mēs nespētu novērtēt vienotību. Taču īstā pārdoma sākas tad, kad mēs pajautājam sev: vai es dalu, lai pasargātu sevi, vai arī lai tuvotos tam, kas ir viens?

Viss ir viens.  

Cilvēks to ir sadalījis.  

Un tieši šajā paradoksā slēpjas viss skaistākais, ko mēs varam piedzīvot – iespēja atkal atgriezties mājās, tur, kur robežas izšķīst un paliek tikai klusā, nepārtrauktā plūsma.

Atmet iemācīto

 

Apbrīnojamā zādzība

Ak, Itālija... Zeme, kur pat zagļi ir poēti. Pagājušajā nedēļā (precīzāk – naktī no svētdienas uz pirmdienu) četri maskās tērpti džeki ielauzās Manjāni-Rokas fonda villā netālu no Parmas un aiznesa līdzi trīs mazus, bet ļoti garšīgus mākslas gabaliņus: Renoir’a “Zivis”, Cézanne’a “Klusā daba ar ķiršiem” un Matisse’a “Odaliska terasē”.

Un tagad nopietni – es apbrīnoju šos tipus. Nevis par to, ka viņi nozaga (jo likums ir likums un māksla pieder visiem), bet par to, cik izdomas pilni un eleganti viņi to izdarīja.

Pirmkārt – viņi neizvēlējās kaut kādu lētu popmākslu vai mūsdienu instalāciju ar neonrozā flamingo. Nē. Viņi gāja tieši pēc franču impresieonistu un postimpresieonistu smukumiem. Renoir’a zivis, kas izskatās tik apetītlīgas, ka gribas tās apēst ar maizi. Cézanne’a ķirši – tik sulīgi, ka droši vien zagļi pa ceļam paši kādu apēda. Un Matisse’a odaliska terasē – sieviete, kas izskatās pēc tādas, kura zina, kā pavadīt saulainu pēcpusdienu ar vīnu rokā.

Otrkārt – viņi strādāja ātri. Daži avoti saka, ka viss noticis mazāk nekā trīs minūtēs. Trīs minūtēs! Normāls cilvēks tik ilgi izdomā, ko pasūtīt McDonald’s appā. Bet šie četri – maskās, profesionāli, klusi kā kaķi uz samta spilvena – ienāk, izvēlas tieši tos darbus, kas vislabāk izskatītos viņu izdomātajā “privātajā kolekcijā”, un prom.

Tas ir kā mākslas izstādes versija no “Okeāna vienpadsmit” – tikai bez Džordža Klūnija smaida un ar vairāk itāļu šarmu. Viņi nepaņēma visu, kas bija pie rokas. Viņi bija selektīvi. Tas liecina par gaumi. Par izglītību. Par to, ka kāds no viņiem droši vien lasījis mākslas vēstures grāmatas un saprot, ka Cézanne nav tikai “tas vecais ar āboliem”.

Un visbeidzot – humora moments: iedomājieties zagļa dzīvi pēc tam. Viņš sēž kādā slepenā villā Toskānā (vai, vēl labāk, Parīzē, lai būtu stilīgi), skatās uz Renoir’a zivīm un domā: “Nu jā... es tagad esmu cilvēks, kuram mājās ir oriģināls Renoirs. Bet es nevaru nevienam par to pastāstīt. Jo tad mani arestēs.” Tas ir traģiski komisks – būt īpašniekam vienam no skaistākajiem darbiem pasaulē un vienlaikus dzīvot kā bēglim, kurš nevar uzaicināt draugus ciemos uz “mākslas vakaru”.

Tāpēc es saku: bravo, izdomas bagātie vīri! Jūs atgādinājāt pasaulei, ka māksla joprojām spēj aizkustināt cilvēkus tik ļoti, ka viņi ir gatavi riskēt brīvību, lai to iegūtu tuvāk. Jūs izrādījāt, ka pat 21. gadsimtā ir cilvēki, kuri dod priekšroku īstiem otas triepieniem, nevis NFT pikseļiem.

Protams, ceru, ka gleznas drīz atradīsies un atgriezīsies pie savas īstās mājas – pie mums, parastajiem mirstīgajiem, kas var tās apbrīnot bez maskas un bez vainas apziņas.

Bet līdz tam – mazs aplauss par stilu, džeki. Jūs esat kā modernas laika zagļi, tikai bez laika mašīnas. Un tas ir... gandrīz skaisti.

Kā saka itāļi: *La vita è bella*. Pat tad, kad tā ir nedaudz noziedzīga un ļoti krāsaina.

Absurda attīstība: 5 % karaļvalsts budžeta uz altāra

Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”. 

Cik eleganti. Cik orveliski.

Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?

Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.

Kāds skaisti meli. Tie ir modē.

Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.

Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.

Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.

Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.

Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu. 

Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību. 

Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida. 

Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.