Passion Brains

GSAP `quickTo()` funkcija – ātras un plūstošas animācijas bez liekas slodzes Ja tu strādā ar animācijām web vidē, tad noteikti esi saskāries ar situācijām, kur vērtības mainās ļoti bieži – piemēram, peles kustība, scroll pozīcija vai interaktīvi hover efekti. Šādās situācijās klasiskā `gsap.to()` pieeja var kļūt neefektīva, jo katra izsaukuma reizē tiek izveidota jauna animācija. Tieši šeit parādās viena no GSAP “slepenajām superjaudām” – `quickTo()`. Kas ir `quickTo()`? `quickTo()` ir optimizēta GSAP funkcija, kas ļauj ātri un efektīvi animēt vienu konkrētu īpašību (piemēram, `x`, `y`, `opacity`), atkārtoti izmantojot vienu un to pašu animācijas instanci. Tas nozīmē: * nav jāveido jauns tween katru reizi * ievērojami labāka veiktspēja * daudz plūstošāka animācija Kāpēc izmantot `quickTo()`? Salīdzinājums: ❌ `gsap.to()` * katrs izsaukums = jauna animācija * var radīt “lagu”, ja tiek izsaukts bieži ✅ `quickTo()` * izmanto vienu animāciju atkārtoti * ideāli piemērots reāllaika kustībām *...

 Kā nosauc šo idiotismu: kad vienu gadījumu sauc par “uzliesmojumu” Ir brīži, kad valoda pārstāj būt instruments un kļūst par nazi. Nevis tādu, kas griež maizi, bet tādu, kas griež prātus. Kad kāds birokrāts, žurnālists vai “eksperts” paņem vienu vientuļu gadījumu – vienu slimnieku, vienu noziegumu, vienu negadījumu – un ar svinīgu seju to pasludina par **“uzliesmojumu”**, tad mēs ne tikai redzam muļķību. Mēs redzam, kā realitāte tiek izvarota vārdos. Filozofiski runājot, tas ir klasiskais Platona alus efekts, tikai modernā versijā: ēna uz sienas tiek pasludināta par ugunsgrēku, un mēs visi sākam bēgt no ēnas. Vārds “uzliesmojums” nes sevī eksploziju, drāmu, pandēmiju, apokalipsi. Tas prasa rīcību, naudu, kontroles, bailes. Bet aiz tā – nulle. Nulle statistikas, nulle konteksta, nulle patiesas masveidības. Tikai viens. Viens vienīgs gadījums. Un tomēr mēs to saucam par “uzliesmojumu”, it kā valoda pati būtu aizdedzinājusi benzīnu. Kā to nosauc?  Nē, tas nav “hiperbola”. Hiperb...

Ir tāda sajūta, kas nepamet. Tā nav panika, nav pat bailes – tā ir klusa, neatlaidīga klātbūtne, it kā kāds būtu ieslēdzis fonā troksni, kuru neviens cits nedzird. Tā saka: “Tuvākajā laikā notiks kaut kas.” Nevis “varbūt”, bet “būs”. Un tas kaut kas ir globālistu “tests” – norēķinu sistēmas, finanšu plūsmas, naudas pašas melnais caurums. Vienu rītu mēs pamodīsimies, un ekrāni mirgos “pagaidu tehniska kļūda”, bankomāti klusēs, kartes nedarbosies, un digitālais naudas mākonis vienkārši... izdzisīs. Ne uz dienu. Varbūt uz nedēļu. Varbūt uz mūžu. Un tad mēs uzzināsim, cik daudz no mums patiesībā ir tikai cipari. Filozofiski raugoties, nauda nekad nav bijusi nekas cits kā kolektīva halucinācija. Senie grieķi to sauca par “nomisma” – likumu, nevis dabas objektu. Platons Cave alegorijā mēs redzam tikai ēnas uz sienas; mūsdienās tās ēnas ir cipari bankas kontā. Mēs ticam, ka tie ir “mūsu”, bet patiesībā tie ir tikai piekrišana. Globālistu “tests” – ja tāds tiešām nāks – nebūtu tikai tehniska a...

  Naftas tirgū šodien vērojams izteikts cenu kāpums, nedaudz gan atslabums un barela cena sasniegusi aptuveni 97 ASV dolārus . Tehniskā grafika analīze liecina par strauju augšupejošu kustību, kas sākās pēc ilgāka konsolidācijas perioda zemākā cenu diapazonā. Grafikā redzams, ka pēc relatīvi mierīgas tirdzniecības fāzes cena izlauzās virs iepriekšējā pretestības līmeņa un izveidoja vairākas spēcīgas augošas sveces. Šāds impulss parasti signalizē par aktīvu pircēju ienākšanu tirgū un īstermiņa bullish sentimentu. Tomēr pēdējā kustībā parādās arī garš augšējais ēnas (wick) elements, kas norāda, ka pie augstākiem līmeņiem pārdevēji sākuši realizēt peļņu. Tas var liecināt par īslaicīgu pretestības zonu ap 97–98 dolāriem , kur tirgus mēģina atrast līdzsvaru. Svarīgs tehniskais aspekts ir tas, ka cena pašlaik turas virs iepriekšējā izlaušanās līmeņa, kas tagad var kalpot kā atbalsta zona . Ja šis līmenis noturēsies, pastāv iespēja turpmākam cenu kāpumam un jauna maksimuma testam. Tu...

Šodien, kad pēdējie pircēji vēl mēģina izspiest no “premium” plauktiem kādu jēgpilnu jēgu par 25 gadu ilgu ilūziju, SIA “Skai Baltija” ir oficiāli paziņojusi: mēs vairs nespējam. Maksātnespējas pieteikums iesniegts piektdien, 13. martā – datumā, kas jau pats par sevi izklausās pēc sliktas joks. Ironiski, ka piektdiena – diena, kad normāli cilvēki sāk svinēt nedēļas nogali, bet “SKY” sāka savu mūžīgo sestdienu. Kādreiz tas bija “premium” veikals. Vārds, kas Latvijā 2000. gadu sākumā skanēja gandrīz kā burvju formula: “premium” – it kā tu pēkšņi kļūtu par labāku cilvēku, tikai ienācis pa stikla durvīm. Tur bija sieru letes, kas izskatījās kā mazas mākslas galerijas, vīni, kas maksāja vairāk nekā vidējā alga mēnesī, un gaļas nodaļa, kurā liellopa fileja gulēja kā dārgs līķis ledusskapja marmorā. Cilvēki nāca nevis pēc ēdiena – viņi nāca pēc statusa. Pērkot tur burkānu par 3,50 eiro gabalā, tu it kā apliecināji: es neesmu no tiem, kas stumj ratiņus “Maxima XXX” ar akciju desiņām. Un tagad?...

Bieži saku, ka shadcn/ui nav vienkārši kārtējā UI bibliotēka. Patiesībā tā ir pavisam cita domāšanas pieeja tam, kā tiek būvēti moderni SaaS produkti. Kad es pirmo reizi ar to sāku strādāt, man diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tas nav tikai dizaina rīks — tas ir arhitektūras lēmums. Parasti, kad cilvēki izmanto kādu UI bibliotēku, piemēram, Material UI vai Ant Design, viņi instalē pakotni un lielākā daļa komponentu dzīvo `node_modules`. Tas nozīmē, ka tu faktiski izmanto melno kasti. Tu vari konfigurēt dažas lietas, bet pašā pamatā bibliotēka nosaka noteikumus. Ar shadcn viss notiek citādi. Kad es pievienoju komponentu, tas netiek ielādēts kā ārēja bibliotēka. Tas tiek ierakstīts tieši projektā kā kods. Rezultātā visi komponenti dzīvo `/components/ui` mapē, un es varu mainīt jebkuru rindiņu. Ja man vajag pogu ar nedaudz citādu uzvedību vai dialogu ar specifisku animāciju, es vienkārši atveru failu un izmainu kodu. Tas var šķist mazs tehnisks sīkums, bet patiesībā tas pilnībā maina attiec...

Kad es nododu plastmasas pudeli depozīta automātā un izvēlos ziedot dažus centus, tas šķiet tik mazs un ikdienišķs žests. Tomēr tajā brīdī man prātā uzplaiksnī jautājums: kam es patiesībā ziedoju? Vai tie ir centi karam, iznīcībai un naidam? Vai tie palīdz radīt kaut ko citu — nākotni, kas ir mierīgāka un cilvēcīgāka? Mūsu laikmets bieži liek justies tā, it kā pasaule būtu pilna ar konfliktiem un sāpēm. Ziņas runā par ieročiem, frontēm un izpostītām pilsētām. Tad dažkārt šķiet, ka pat mazs ziedojums pazūd šajā lielajā troksnī. Taču patiesībā katram cilvēkam ir izvēle – kur virzīt savu nodomu. Es izvēlos ticēt, ka šie centi nav par karu. Tie nav par iznīcību vai nogalināšanu. Tie ir par bērniem. Par viņu iespējām mācīties, augt, sapņot un dzīvot pasaulē, kurā ir vairāk cerības nekā bailes. Varbūt viena pudele neko nemaina. Varbūt pat simts pudeļu nemaina visu pasauli. Bet katra izvēle ir kā mazs akmens nākotnes pamatos. Un, ja šie akmeņi tiek likti bērnu labā, tad mēs būvējam nevis karu...

Saeima ceturtdien pieņēma grozījumus Izglītības likumā: no 1. līdz 9. klasei mobilie tālruņi skolās aizliegti. Iepriekš tas attiecās tikai līdz 6. klasei. Tagad robeža pārcelta. Oficiālais arguments – drošība, koncentrēšanās, vienlīdzība. Patiesais mehānisms ir vienkāršāks: agrīna pakļaušana. Orvels to sauca par 1984. gadu. Mēs to saucam par ikdienu. Lielais Brālis neuzbrūk ar tankiem. Viņš sāk ar noteikumu, kas šķiet saprātīgs. Pirmkārt – bērniem. Bērni ir mazākie, vājākie, visvieglāk apstrādājami. Viņiem vēl nav juridisko tiesību, vēl nav politiskās balss. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo ķieģeli. Katrs aizliegums ir ķieģelis. Pink Floyd to dziedāja jau 1979. gadā: „We don’t need no education… All in all it’s just another brick in the wall.” Skola, kas aizliedz telefonu, nevis māca domāt, bet māca paklausīt. Telefons nav tikai ierīce. Tas ir personīgais logs uz pasauli – uz vecākiem, uz draugiem, uz alternatīvu informāciju. Kad to atņem, tu mācies, ka tava griba nav svarīga. Ka ārējā...

Filozofiskais Sarkasms: Pārdomas par Rail Baltica un valdības izlikšanās mākslu. Ah, nauda – tas mūžīgais filozofiskais mīklas gabals, kas plūst kā upe caur pirkstiem, bet nekad nepaliek rokās. Senie grieķi, piemēram, Sokrats, mācīja, ka patiesa bagātība slēpjas zināšanās, nevis zeltā, bet mūsu laikmetā, šķiet, zināšanas ir tikai instruments, lai izšķērdētu to zeltu ar lielāku entuziasmu. Iedomājieties: nauda kā cauraiss maiss, kurā ielej miljardus, bet ārā izplūst tikai tukši solījumi un betona stabi, kas stāv kā vientuļi filozofi Daugavas krastā, gaidot savu eksistenciālo krīzi. Un te nu mēs esam, 2026. gadā, kad Rail Baltica projekts – tas grandiozais Eiropas sapnis par ātrgaitas dzelzceļu – kļuvis par perfektu metaforu šai absurda teātra izrādei. Filozofiski runājot, Rail Baltica ir kā Sisifa akmens: mēs to velkam augšup pa kalnu, bet tas vienmēr noripo atpakaļ, pa ceļam paņemot līdzi mūsu nodokļu maksātāju eiro. Sākotnēji solītās izmaksas? Kaut kādi nieka miljardi. Bet tagad? Eiro...

Mūsdienu sabiedrībā azartspēles tiek iedalītas "labajās" un "sliktajās", it kā cilvēka tieksme pēc ātras bagātības būtu atkarīga no institūcijas, kas to piedāvā. Loto – tas ir valsts apstiprināts sapnis, iesaiņots glancētā papīrā ar nacionālo emblēmu. Bet aiz šīs fasādes slēpjas tā pati primitīvā azartspēle, kas cilvēku dzinusi postā gadsimtiem ilgi. Filozofiski raugoties, loto nav nekas cits kā valsts sankcionēta ilūzija, kas atklāj cilvēka vājumu, hipokrīziju un sistēmas absurdumu. Tas ir skarbais atgādinājums, ka cilvēks ir vergs savām vēlmēm, bet valsts – prasmīgs šo vēlmju ekspluatētājs. Sāksim ar pamatu: loto ir azartspēle. Pilnībā un bez izņēmumiem. Tā balstās uz nejaušību, cerību uz laimi un risku zaudēt naudu par labu sistēmai, kas garantē peļņu tikai tās uzturētājiem. Cilvēks pērk biļeti, sapņojot par miljoniem, bet statistika smejas sejā – iespēja laimēt ir tik niecīga, ka tā robežojas ar absurdu. Tas ir kā mest kauliņu bezgalīgā tukšumā, cerot, ka Visums...

( USOIL M TF ) Pēdējo nedēļu laikā naftas cenas ir piedzīvojušas ievērojamu kāpumu. Šāds “lēciens” reti notiek vienkārši dabisku tirgus svārstību dēļ – bieži tas ir mākslīgas eskalācijas rezultāts, kurā politikas, ieroču rūpniecības un naftas lobiji gūst savas priekšrocības. Primārais ieguvējs, protams, ir naftas kompānijas . Augstākas cenas nozīmē lielākus ieņēmumus, kas ļauj kompānijām ne tikai uzkrāt peļņu, bet arī investēt jaunās ieguves platformās vai spekulēt finanšu tirgos. Savukārt ieroču rūpniecība bieži vien cieši seko enerģētikas politikai: nestabilitāte reģionos, kur piegādes tiek apdraudētas, rada lielāku pieprasījumu pēc aizsardzības un militārās tehnikas. Mākslīgi uzturēta krīze var būt tieši viņu “tirgus”. Tomēr šī naftas cenu kāpuma cena tiek maksāta vienkāršajiem patērētājiem . Degvielas rēķini, transporta izmaksas un pat pārtikas cenas pieaug, jo loģistika kļūst dārgāka. Tāpat ekonomiskie triecieni bieži vien saasina sociālās spriedzes, kuras politiski ietekmē val...

Dzīvē mēs sastopamies ar teicienu: nav lielu problēmu, ir tikai mazi cilvēki. Tas var šķist skarbs vai pat netaisnīgs, tomēr šajā domā ir dziļa filozofiska atziņa par cilvēka attieksmi pret pasauli. Problēmas pašas par sevi nav nedz lielas, nedz mazas — tās kļūst tādas mūsu apziņā. Tās aug vai sarūk līdz ar mūsu drosmi, raksturu un spēju skatīties pāri savām bailēm. Mazdūšība nav vienkārši bailes. Bailes ir cilvēciskas, tās piedzīvo ikviens. Mazdūšība sākas tajā brīdī, kad cilvēks ļauj bailēm noteikt savu rīcību, kad viņš atkāpjas vēl pirms mēģinājuma, kad viņš pārliecina sevi, ka kaut kas nav iespējams tikai tāpēc, ka tas šķiet grūti. Tad problēma kļūst milzīga nevis savas būtības dēļ, bet tāpēc, ka cilvēks pats kļūst mazāks par to. Vēsturē un ikdienas dzīvē redzams, ka viena un tā pati situācija dažiem cilvēkiem kļūst par nepārvaramu šķērsli, bet citiem — par iespēju augt. Atšķirība nav pašā situācijā, bet cilvēka iekšējā stājā. Cilvēks ar plašu dvēseli spēj redzēt tālāk par brīdi, p...

Ir viena lieta, ko es patiesi nespēju līdz galam saprast. Cilvēce spēj nosūtīt zondes uz citām planētām, operēt sirdi ar robotiem un izveidot mākslīgo intelektu. Bet tajā pašā laikā miljoni cilvēku katru dienu apzināti maksā naudu, lai sabojātu paši savu veselību. Tiešām – maksā. Cilvēks ieiet veikalā, izvelk maku, samaksā par nelielu kastīti ar smirdīgiem papīra rullīšiem, kuru galvenā funkcija ir radīt dūmus, ko pēc tam vilkt plaušās. Nevis nejauši. Nevis piespiedu kārtā. Bet brīvprātīgi un ar kaut kādu dīvainu baudas elementu. Un tad sākas pats rituāls. Cilvēks aizdedzina šo mazo ķīmisko eksperimentu, ievilk dūmus, un ar nopietnu sejas izteiksmi it kā izbauda procesu, kura vienīgais reālais rezultāts ir nikotīna atkarība, sabojātas plaušas un aromāts, kas atgādina vecu pelnu trauku. Visironiskākais ir tas, ka cilvēks pats to visu apmaksā. Tas ir gandrīz filozofiski skaisti savā absurditātē: maksāt par to, lai organisms lēnām degradētu. Maksāt par to, lai elpošanas sistēma pārvērstos...

Ir savādi, cik bieži mēs sākam savu dienu ar skaitli. Pirms paskatāmies debesīs, pirms sajūtam gaisu uz ādas, mēs apskatām lietotni un redzam: 12°C, 18°C, -3°C. Skaitlis, kas it kā pasaka visu par pasauli aiz loga. Un tomēr – tas nepasaka gandrīz neko. Reizēm man gribas dzīvot, nezinot, kāda ir temperatūra ārā. Ne tāpēc, ka skaitļi būtu nepareizi, bet tāpēc, ka tie aizstāj pieredzi. Kad mēs zinām temperatūru, mēs jau iepriekš izdomājam, kā jutīsimies. Ja ir +5°C, mēs gaidām aukstumu. Ja ir +25°C, mēs gaidām siltumu. Skaitlis kļūst par filtru starp mums un pasauli. Bet pasaule pati par sevi nav skaitlis. Tā ir vējš, kas pēkšņi ieķeras jakas piedurknē. Tā ir saule, kas uz mirkli uzsilda seju. Tā ir mitra gaisa smarža pēc lietus. Temperatūra ir mērījums, bet dzīve – sajūta. Kad mēs nezinām temperatūru, mēs kļūstam uzmanīgāki. Mēs atveram logu un klausāmies. Mēs skatāmies, kā kustas koku zari. Mēs uz mirkli apstājamies, lai sajustu, vai rīts ir ass un dzestrs, vai mīksts un silts. Pasaule ...

 Kopējo notikumu iespaidā Maskavā palēcās benzīna cena līdz 0.72 € / L

When we speak about music as a spiritual experience — as sound that can open the soul and allow us to sense infinity — it is impossible not to mention David Gilmour and the legendary band Pink Floyd. This is not merely music; it is a way of thinking, a feeling, an inner journey. David Gilmour – Master of Guitar and Architect of Emotion David Gilmour is not simply a guitarist. He is an architect of sound. His playing style — deep vibrato, pure tone, and emotionally charged solos — has become a benchmark in rock music. The legendary “Black Strat” guitar in his hands transforms into a voice that speaks where words fall silent. When he joined Pink Floyd in 1968, the band stood at a crossroads. Gilmour’s presence brought melodic clarity and emotional depth. He did not compete with volume or speed — he created space. Space for thought, for feeling, for silence. His solo in “Comfortably Numb” is often regarded as one of the greatest in rock history. It is not merely technique; it is pain, hop...

Nākamie aiz ārstiem būs - ugunsdzēsēji? Filozofiska Refleksija par Ārstu Atlaišanu Mūsdienu Latvija, valsts, kas lepojas ar savu "demokrātiju" un Gejropas Savienības piederību, ir spērusi soli, kas atgādina drūmākās totalitārisma un ksenofobijas lappuses no vēstures grāmatām. 2026. gada sākumā Daugavpils reģionālā slimnīca atlaida aptuveni 50 darbiniekus – tostarp ārstus, medmāsas un citu medicīnas personālu – tikai tāpēc, ka viņiem ir Krievijas vai Baltkrievijas pilsonība.  Tas notika, neprasot viņu politisko nostāju, neizvērtējot lojalitāti vai profesionālo kompetenci, bet balstoties uz aukstu, birokrātisku likuma grozījumu, kas aizliedz "agresorvalstu" pilsoņiem strādāt kritiskās infrastruktūras objektos. Šis lēmums nav tikai administratīvs sīkums; tas ir filozofisks absurds, kas atklāj dziļu morālu plaisu sabiedrībā un valsts vadībā. Iedomājieties: ārsts, kurš gadiem ilgi glābis dzīvības, diagnosticējis slimības un mazinājis ciešanas, pēkšņi kļūst par "droš...

  Varbūt kāds atšifrēs manas publikācijas domu? 

Politiskā realitāte arvien mazāk līdzinās demokrātiskai diskusijai un arvien vairāk — rūpīgi režisētai izrādei, kur sabiedrībai tiek piešķirta skatītāja un reizē statistu loma. Skatuves centrā tiek izrakts viens krievu dzejnieks, simboliski aprakts, pasludināts par vēsturiska ļaunuma iemiesojumu. Tauta aplaudē. Morālā spriedze uz brīdi tiek izlādēta. Rodas sajūta, ka notikusi attīrīšanās. Taču tajā pašā laikā cits tās pašas kultūras pārstāvis mierīgi turpina dzīvot institūcijās, repertuāros un pilnās skatītāju rindās. Neviens nesatraucas. Neviens neprasa konsekvenci. Un tieši šeit kļūst skaidrs — runa nekad nav bijusi par principiem. Runa ir par politisku tehnoloģiju. Kad režīmam pietrūkst ekonomisku panākumu, sociālas stabilitātes vai pārliecinošas nākotnes vīzijas, tas sāk ražot konfliktu. Jo sabiedrību visvieglāk pārvaldīt nevis ar argumentiem, bet ar bailēm un morālu sašutumu. Tiek radīts ienaidnieks — vienkāršots, simbolisks, nekustīgs. Ideāli, ja tas ir miris dzejnieks vai bronza...