Passion Brains

Politiskā realitāte arvien mazāk līdzinās demokrātiskai diskusijai un arvien vairāk — rūpīgi režisētai izrādei, kur sabiedrībai tiek piešķirta skatītāja un reizē statistu loma. Skatuves centrā tiek izrakts viens krievu dzejnieks, simboliski aprakts, pasludināts par vēsturiska ļaunuma iemiesojumu. Tauta aplaudē. Morālā spriedze uz brīdi tiek izlādēta. Rodas sajūta, ka notikusi attīrīšanās. Taču tajā pašā laikā cits tās pašas kultūras pārstāvis mierīgi turpina dzīvot institūcijās, repertuāros un pilnās skatītāju rindās. Neviens nesatraucas. Neviens neprasa konsekvenci. Un tieši šeit kļūst skaidrs — runa nekad nav bijusi par principiem. Runa ir par politisku tehnoloģiju. Kad režīmam pietrūkst ekonomisku panākumu, sociālas stabilitātes vai pārliecinošas nākotnes vīzijas, tas sāk ražot konfliktu. Jo sabiedrību visvieglāk pārvaldīt nevis ar argumentiem, bet ar bailēm un morālu sašutumu. Tiek radīts ienaidnieks — vienkāršots, simbolisks, nekustīgs. Ideāli, ja tas ir miris dzejnieks vai bronza...

 Tas taču nekas, ka sabombardē skolu Irānā un gāja bojā 85 bērni. Viss par mieru. Iedomājies kādu citu valsti, kura būtu nonesusi skolu.

Mūsdienu digitālajā laikmetā brīvība arvien biežāk tiek definēta nevis ar fiziskām robežām, bet ar neredzamām informācijas sienām. Cilvēks var brīvi pārvietoties, runāt un publicēt, taču arvien biežāk sastopas ar klusuma mehānismiem, kas darbojas bez trokšņa — komentāri pazūd, viedokļi netiek publicēti, diskusijas tiek pārtrauktas vēl pirms tās sākas. Kad sabiedriskajos portālos tiek liegta iespēja izteikt kritisku attieksmi pret varu vai dominējošo ideoloģiju, rodas paradoksāla situācija: formāli pastāv vārda brīvība, bet praktiski — tikai tās imitācija. Cilvēks drīkst runāt, kamēr viņš saka pareizo. Tiklīdz viedoklis pārkāpj pieņemto robežu, tas kļūst neredzams. Īpaši simboliska ir tiešraižu komentāru dzēšana. Tiešraide teorētiski nozīmē spontanitāti — dzīvu sabiedrības balsi. Taču, ja komentāri tiek filtrēti vai izdzēsti reālajā laikā, spontanitāte pārtop režisētā realitātē. Skatītājs redz tikai apstiprinājumu, nevis diskusiju. Rodas ilūzija par vienprātību, kas var būt mākslīgi rad...

Kad projekts sākās, galvenais mērķis nebija vienkārši uztaisīt vēl vienu mājaslapu. Ideja bija izveidot ātru, modernu un ilgtermiņā drošu web risinājumu , ar kuru klientam nebūtu jāuztraucas ne par veiktspēju, ne par tehnoloģiju novecošanu pēc gada. Tāpēc projekta pamatā tika izvēlēts Next.js — viens no šobrīd jaudīgākajiem web frameworkiem. Tas nozīmē, ka lapa nav tikai vizuāli skaista, bet arī gudri uzbūvēta zem pārsega. Saturs ielādējas ātri, navigācija ir plūstoša, un lietotājam nerodas sajūta, ka kaut kas “domā” vai kavējas. Liela uzmanība tika pievērsta ātrumam. Katrs attēls, katrs skripts un katra komponente tika optimizēta tā, lai lapa atvērtos maksimāli ātri gan telefonā, gan datorā. Rezultāts ir tāds, ar kuru patiešām var lepoties — veiktspējas rādītāji ir augstā līmenī, un par lapas ātrumu klientam nav jākaunas ne klientu, ne partneru priekšā. Protams, mūsdienās nepietiek tikai ar ātrumu. Lietotāji sagaida arī sajūtu. Tieši tāpēc projektā izmantotas GSAP animācijas , kas pi...

Ir kaut kas poētiski cēls tajā, kā mēs spējam vienlaikus būt nabagi un bagāti. Nabadzīgi tad, kad runa ir par skolām, autobusu dotācijām un bērnu iespējām nokļūt mājās. Un bagāti – kad jāceļ betona katedrāles ar stratēģisku nosaukumu “noliktavu komplekss”. Kamēr kārtējā lauku skola aizver durvis ar klusu “optimizācijas” čīkstienu, mēs uzzinām, ka Nīkrāces pagasts drīzumā rotāsies ar aptuveni 100 miljonu eiro vērtu noliktavu kompleksu. Tas būs vēl viens lepns objekts līdzās citiem militāriem punktiem Kuldīgas novads teritorijā. Četri militārie objekti vienā novadā – tāds kā drošības kvartets. Gandrīz vai kultūras programma, tikai bez kultūras. Un te rodas filozofiskais jautājums: vai bērnam vajag skolu, ja viņam ir drošība? Vai autobuss ir svarīgāks par noliktavu? Acīmredzot – nē. Autobuss ved uz skolu, bet noliktava ved uz nākotni. Vismaz tādu nākotni, kurā būs ko sargāt, pat ja nebūs, kas lasa, raksta vai kritiski domā. Ironiski, ka vārds “attīstība” pēkšņi iegūst ļoti konkrētu formu ...

Ak, cik skaisti un loģiski izklausās mūsu valsts prioritātes 2026. gadā! Kamēr mazie bērni Seces pagastā un apkārtnē turpina staigāt pa tukšām skolu ēkām (jo “nav naudas” uzturēt bērnudārzus un skolas ar mazām grupiņām), kamēr vecāki mēnešiem gaida uz ārsta pieņemšanu un autobusu biļešu dotēšana izskatās pēc utopiska sapņa — pēkšņi parādās 228 miljoni eiro Sēlijas militārajai bāzei. Tieši turpat, Seces pagastā. Brīnums, vai ne? Tiešām, kāpēc gan tērēt naudu kaut kam tik banālam kā dzīviem cilvēkiem, kuri šeit un tagad elpo, ēd, mācās un slimo? Nē, nē, daudz svarīgāk ir uzbūvēt modernu dzīvojamo zonu, administratīvo ēku, ēdnīcu, medicīnas centru (jā, ironiski — tur būs ārsti uz vietas), sporta zāli un laukumu karavīriem, noliktavas ieročiem un stāvlaukumus tehnikai. Jo, ziniet, ja bērnam nav bērnudārza — tas ir traģiski, bet ja karavīram nav sporta zāles pie kazarmām — tas ir nacionālās drošības apdraudējums! Un padomājiet tikai — kamēr vecvecāki stāv rindā uz rentgenu un gaida pusgadu,...

Reiz digitālās pasaules malā dzīvoja divi kungi — Mr. Next un Mr. Convex. Mr. Next bija arhitekts ar ātrām rokām un mierīgu skatienu. Viņš prata būvēt fasādes no gaismas — lapas, kas atvērās acumirklī, skati, kas reaģēja uz katru pieskārienu. Viņa skatuve bija veidota ar Next.js, un viņš lepojās ar to, ka lietotājs nekad nejūt gaidīšanu. “Laiks ir trausls,” viņš mēdza teikt. “Ja mēs to pagarinām, doma aiziet bojā.” Mr. Convex savukārt dzīvoja aiz kulisēm. Viņa pasaule bija dziļa un klusa, pilna ar neredzamiem savienojumiem. Viņš strādāja ar Convex un uzskatīja, ka atmiņa nav arhīvs, bet dzīvs organisms. “Dati nav faili,” viņš sacīja. “Tie ir notikumi, kas turpina elpot.” Kādu dienu viņi nolēma uzbūvēt ko neparastu — poēmu meklētāju. Ne tādu, kas meklē vārdus, bet tādu, kas meklē nozīmi. Mr. Convex izņēma no savas kabatas savādu kompasu — 768 dimensiju vektoru karti. Katru dzejoli viņš pārvērta par punktu šajā neaptveramajā telpā. Skumjas kļuva par koordinātēm. Ilgas par virzienu. Jūra ...

Veselības sistēmas nāvējošās mīnas: Kad valsts nespēj glābt, bet spēj nogalināt – ministrs, atkāpjies! Ir brīži, kad asinis sastingst vēnās un acīs sāk degt dusmas, ko vairs nevar apklusināt. Tāds brīdis ir šodien. Lasot Vijas Kilblokas vārdus par Irēnas Peško nāvi – sievietes, kuras mūžs tika apcirsts ar cinisku, aukstu naža vēzienu nevis slimības, bet pašas veselības sistēmas rokās – man gribas kliegt. Pieci mēneši! Pieci garī, nepanesami mēneši, kad katrs ārsts, katrs ierēdnis redzēja, ka operācija ir vitāli nepieciešama, bet... nekas. Neviens nepakustināja pirkstu. Un kad beidzot operēja – nevis izglāba, bet nosūtīja tālākā "ārstēšanā", kas beidzās ar to, ko Vija godīgi nosauc par apzinātu nomirdināšanu. Tas nav gadījums. Tas ir sistēmas darbs. Mēs katru dienu dzirdam: "Budžets ierobežots", "gaidīšanas rindas normālas", "viss atbilst algoritmiem un protokoliem". Un kamēr pacienti mirst gaiteņos vai mājās, gaidot palīdzību, šī pati sistēma ...

Bija, IR un būs aktuāli. Šis būs karogos, t-kreklos, posteros. Es turpināšu šo skandēt līdz pukstēs mana sirds. Šis pat varētu būt mana pēdējā vārda teksts...

 Baigi tagad visi ar tiem skills  #AI

Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikmetā, kad morāle un sankcijas ir kļuvušas par izsmalcinātu mākslu — gandrīz kā modernisma instalācija, kurā skatītājs pats nezina, vai viņš ir eksponāts vai vērotājs. Pirms dažiem gadiem Eiropa ar lepnumu paziņoja: nekādu mikroshēmu, nekādu CNC iekārtu, nekādu programmatūras, kas varētu palīdzēt tankiem braukt taisnāk. Taču tad kāds gudrais prāts Briselē vai Vašingtonā pamanīja: ja mēs aizliegsim visu, tad krievi varētu... nu, sākt domāt. Un domājošs krievs ir bīstamāks par jebkuru mikroshēmu. Tāpēc Windows palika ārpus šī teātra. Nē, tas nav eksports — tas ir digitālais humānais koridors. Operētājsistēma, kas ļauj krievu biroja darbiniekam četrpadsmito reizi dienā restartēt Word, jo Excel atkal ir “aizdomājies”, ir kļuvusi par mierīguma un stabilitātes simbolu postpadomju telpā. Bez tās — haoss. Ar to — vismaz prognozējams haoss. Salīdzinājumam: ja kāds uzņēmējs Latvijā mēģinātu nosūtīt uz Krieviju paleti ar zivīm vai diviem bērza mēbeļu komplektiem “Scandi...

Sen sāku veidot projektus ar Next.js, sākumā viss šķita vienkārši — maršrutēšana strādā, SSR/ISR darbojas, komponentes kārtīgi strukturētas. Balts fons, tumšs teksts, klasiskais “enterprise” izskats. It kā viss pareizi. Bet kaut kas pietrūka. Vienā brīdī, testējot aplikāciju vēlu vakarā, ekrāns šķita pārāk spilgts. Acis ātri nogura. Tajā brīdī kļuva skaidrs — ja mēs paši jūtam diskomfortu, lietotāji to jutīs vēl vairāk. Un tieši tur sākās doma par diena/nakts režīmu. Sākumā tas likās kā kosmētisks uzlabojums. “Mazs slēdzītis headerī.” Bet, tiklīdz sākām to ieviest, atklājās, ka tas nav tikai dizaina jautājums — tas ir arhitektūras jautājums. Lai tumšais režīms strādātu pareizi, nācās pārskatīt visu krāsu sistēmu. Vairs nevarēja komponentē ierakstīt #ffffff vai #000000 . Parādījās CSS mainīgie, centralizēta tēmu konfigurācija, loģiska dizaina sistēma. Krāsas kļuva par semantiskiem tokeniem — --color-background , --color-surface , --color-text-primary . Kods kļuva tīrāks. Strukturētāks....

Es neskatos vairs šīs sporta pārraides. Ne kamaniņu sportu, ne biatlonu. Ne tāpēc, ka man nepatiktu, kā cilvēks ar pārcilvēcīgu mieru šauj mērķī pēc tam, kad ir noslēpojis pusmežu, vai kā kāds ar galvu pa priekšu traucas lejup pa ledus reni. Tie sporta veidi ir pietiekami ekstrēmi paši par sevi — tiem nevajag klāt ideoloģisku slalomu. Bet, kad biatlona trasē līdz ar sportistiem skrien arī komentētāja politiskā elpa, bet kamaniņu brauciens tiek papildināts ar kārtējo nicīgo repliku par “kādu valsti”, man pazūd vēlme klausīties. Sports kļūst par fonu cilvēknaidam, kas tiek pasniegts kā pašsaprotams patriotisms. Un tad es izvēlos vienkāršu pieeju: elementāra higiēna — informācijas higiēna. Ja telpa smird pēc propagandas, tu atver logu. Ja logs arī smird, tu izej ārā. Un es neskatos olimpisko komentētāju cilvēknaidu pret kādu valsti un cilvēkiem sportistiem. 

Un tad saprotu sportisti, skolotāji, policisti, mediķi - visi ir vulkānizēti.

Latvija var. Par vienu punktu. Starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International ir paziņojusi priecīgo vēsti: Korupcijas uztveres indeksā Latvija ir uzlabojusies par vienu punktu, sasniedzot 60 punktus . Vienu. Punktu. Šādos brīžos gribas apstāties, dziļi ieelpot un pajautāt: vai mēs drīkstam jau atvērt šampanieti, vai tomēr pietiks ar minerālūdeni bez gāzes? Jo progress ir noticis. Tas ir fakts. Skaitlis ir pieaudzis. Matemātika melo reti. Taču filozofija jau sen zina – skaitļi var būt patiesi, bet jēga… jēga ir diskutabla. Latvija var. Lēni. Uzmanīgi. Gandrīz nemanāmi. Tik nemanāmi, ka rodas aizdomas – varbūt indekss pats paslīdēja uz augšu, paklūpot aiz kādas labi noformētas stratēģijas prezentācijas? Vai arī kāds vienkārši sāka labāk uztvert korupciju, nevis to mazināt. Jo atcerēsimies – tas ir uztveres indekss. Nevis “korupcijas neesamības”, bet gan mūsu kolektīvās sajūtas par to, cik ļoti mūs vēl drīkst apčakarēt, pirms sākam uztraukties. Paradokss slēpjas...

Sabiedrības atmiņa ir īsa nevis tāpēc, ka mēs būtu muļķi, bet tāpēc, ka mēs esam noguruši. Noguruši no pārsātinājuma, no nepārtrauktas trauksmes, no skaļruņiem, kas kliedz: skatieties šurp , tagad tas ir svarīgi , iepriekšējais vairs neskaitās . Atmiņa šādā vidē nav arhīvs — tā ir skrejlapa, ko lietus izmērcē vēl pirms izlasīšanas. Vai tu atceries konvenciju? Nē, protams, ka nē. Tā bija vakar. Vai aizvakar. Vai kādā citā laikmetā, kas pēc interneta hronoloģijas atbilst bronzas laikam. Toreiz tā tika pasniegta kā robežšķirtne, kā pēdējais brīdinājums, kā tagad vai nekad . Orķestrēta vājprāta kampaņa ar lozungiem, grafikiem, sejām, kas izlikās nopietnas. Visi zināja, ka tas ir svarīgi. Tieši tāpēc šodien neviens vairs neatceras, kāpēc . Sabiedrības uzmanība strādā pēc cirka principa: kamēr akrobāts lido, mēs aplaudējam; tiklīdz viņš piezemējas, mūsu skatiens jau ir pie lauvas. Un, ja lauva ir pietiekami skaļa, mēs aizmirstam, ka akrobāts vispār eksistēja. Atmiņa netiek izdzēsta — tā tiek...

Dzīve nav patvērums un nav arī sods — tā ir iespēju lauks. Šeit nav kur bēgt no spēles: katrs solis, arī bezdarbība, jau ir gājiens. Laiks ir pārāk ass instruments, lai to notriektu mēslos, attaisnojumos un tukšā troksnī. Viss, kas jādara, ir darīt maksimāli labi — ne ideāli, bet godīgi līdz kaulam. Bailes, kas iemājo cilvēkos, nav svētas: tās ir jāaptur, nevis jāklausa. Jo vienīgais, ko patiesi drīkst pazaudēt ar vislielāko prieku, ir bailes. Viss pārējais tikai sākas pēc tam #blind

 Redzēs, būs un kādi sātanistu priekšnesumi būs redzami! Viņi neko neslēpj kas būs tuvākā nākotnē!

Es vairs neslēdzu durvis. Ne dienā, ne naktī. Tās stāv vaļā, it kā nekad nebūtu bijušas domātas aizvēršanai. Nav nemiera, kas liktu tām sakļauties. Nav arī domas par to, ka vajadzētu. Mazpilsētas kņada ir palikusi kaut kur citur — atmiņā vai laikā, kuram vairs nav varas. Te nav soļu, nav balsu, nav steigas. Tepat ir mežs. Tepat ir zvēri. Viņi nenāk ar nodomu, viņi vienkārši ir. Tāpat kā es. Durvis agrāk bija robeža. Starp “iekšā” un “ārā”, starp drošību un draudiem, starp mani un citiem. Tagad robeža ir izplūdusi. Ne tāpēc, ka būtu pazudusi piesardzība, bet tāpēc, ka pazudusi vajadzība sevi slēgt. Ja neviens nenāk, ko gan aizslēgt? Naktī gaiss ieplūst telpā lēni, bez jautājumiem. Tumsa nav ienaidnieks — tā ir vienkārši klātbūtne. Mežs elpo savā ritmā, un šis ritms neprasa atļauju. Tas neskrien, neuzstāj, neuzbrūk. Tas tikai ir. Nav kustības. Kustas tikai laiks.  Un pat tas kustas klusi. Šajās vaļējās durvīs nav izaicinājuma pasaulei, nav arī padevības. Tās ir pieņemšana. Apziņa, ka...

Skaņu arhitekts, kurš dzird klusumu. Mūzika ir dīvaina māksla. Tā ir neredzama, tai nav formas, tai nav svara, un tomēr tā spēj nest smagāku nastu nekā jebkurš fizisks objekts. Tā spēj nest mūsu atmiņas, cerības un sāpes. Un, ja runājam par cilvēkiem, kuri šo neredzamo matēriju pārvalda kā dievišķu instrumentu, Hans Zimmer stāv uz sava, atsevišķa postamenta. Es bieži domāju par to, kas tieši padara Hans Zimmer par ģēniju. Vai tās ir sarežģītās kompozīcijas? Vai tie ir tehnoloģiskie jauninājumi? Manuprāt, nē. Viņa ģenialitāte slēpjas spējā tulkot cilvēcību. Viņš nekomponē notis; viņš komponē emocijas. Minimālisma drosme un laika tecējums Daudzi komponisti cenšas piepildīt telpu ar pēc iespējas vairāk skaņām, lai radītu iespaidu. Hans Zimmer dara pretējo. Viņš saprot, ka vislielākais spēks bieži slēpjas vienkāršībā. Atcerēsimies filmas. Bieži vien tās ir divas notis. Tikai divas. Bet tajās ir ielikta tāda spriedze, tāds neatrisināts jautājums, ka tas liek sirdij pukstēt straujāk. Viņš ir...