DeepSeek V4 Flash un Pro

Revolūcija kodēšanā un AI izstrādē par daļu no konkurentu cenas

Mūsdienu mākslīgā intelekta ainavā, kur vadošie modeļi no OpenAI, Anthropic un Google bieži maksā desmitiem dolāru par miljonu tokenu, DeepSeek V4 sērija (Flash un Pro) izceļas kā būtisks pavērsiens. Šie modeļi ne tikai spēj konkurēt ar tirgus līderiem veiktspējas ziņā, bet daudzos praktiskos uzdevumos tos pat pārspēj, vienlaikus saglabājot ievērojami zemākas izmaksas.

Kas ir DeepSeek V4 Flash un Pro

DeepSeek V4 Flash ir ātrākais variants ar aptuveni 284 miljardiem kopējo parametru, no kuriem ap 13 miljardiem tiek aktivizēti vienā piegājienā. Tas ir paredzēts ikdienas darbam, ātrai iterācijai un liela apjoma uzdevumiem. Tā priekšrocība ir ļoti augsts ātrums, kas var sasniegt aptuveni 60 līdz 80+ tokenus sekundē, kā arī īpaši zemas izmaksas.

DeepSeek V4 Pro ir jaudīgākais modelis sērijā ar aptuveni 1.6 triljoniem kopējo parametru un ap 49 miljardiem aktīvo parametru. Tas ir paredzēts sarežģītai domāšanai, dziļai analīzei, agentiskiem uzdevumiem un maksimālai precizitātei.

Abi modeļi atbalsta līdz 1 miljona tokenu kontekstu, kas nozīmē, ka vienā pieprasījumā iespējams apstrādāt veselu projektu, lielu kodu bāzi vai apjomīgus dokumentu arhīvus. Modeļi ir pieejami ar MIT licenci un atvērtiem svariem.

Cena, kas maina spēles noteikumus

DeepSeek Flash izmaksas ir aptuveni 0.14 USD par miljonu input tokenu un 0.28 USD par miljonu output tokenu. Pro versija ir dārgāka, bet joprojām ievērojami lētāka nekā tādi modeļi kā Claude Opus vai GPT-5.x, kur izvades izmaksas bieži sasniedz 15 līdz 25 USD vai vairāk par miljonu tokenu.

Praksē tas nozīmē, ka izstrādātāji var eksperimentēt, testēt un būvēt produktus daudz ilgāk par to pašu budžetu, kas citos gadījumos izmaksātu simtiem vai pat tūkstošiem dolāru. Daudzi lietotāji ziņo par 10 līdz 20 reižu izmaksu samazinājumu, vienlaikus saglabājot vai pat uzlabojot kvalitāti.

Perfekti praktiskajā izstrādē: Next.js, React, Shadcn un vairāk

DeepSeek V4 īpaši labi izceļas reālajā programmēšanā un modernu web aplikāciju izstrādē.

Tas spēj ģenerēt sarežģītas Next.js aplikācijas ar App Router, Server Actions un React Server Components. Tas labi strādā ar Shadcn/UI komponentēm, Tailwind CSS un custom hooks. Tāpat tas efektīvi palīdz ar API integrācijām, autentifikāciju un datubāzu vaicājumiem.

Īpaši spēcīgs tas ir embedding, vector search un RAG sistēmu veidošanā. Modelis labi saprot kontekstu, ģenerē precīzus meklēšanas vaicājumus un spēj sintezēt atbildes no lieliem datu apjomiem.

Tas nav tikai “labs kodētājs”. Tas saprot arī projekta arhitektūru, piedāvā tīrus un modernus risinājumus un spēj efektīvi palīdzēt ar sarežģītu kļūdu analīzi vairākos failos. Flash versija ir lieliska ātrai iterācijai, savukārt Pro versija ir piemērota dziļai analīzei un sarežģītiem refaktoringa uzdevumiem.

Praktiskie benchmarki, piemēram, SWE-bench un LiveCodeBench, rāda rezultātus, kas ir salīdzināmi vai pat labāki par vadošajiem slēgtajiem modeļiem.

Vienīgais “bet” – datu plūsma uz Ķīnu

Svarīgs aspekts ir tas, ka DeepSeek ir Ķīnas uzņēmums, un API izmantošanas laikā dati tiek apstrādāti viņu infrastruktūrā. Tas var būt būtisks faktors uzņēmumiem ar stingrām datu drošības vai compliance prasībām.

Tomēr realitātē līdzīga datu plūsma jau notiek caur daudziem plaši izmantotiem rīkiem un platformām, piemēram, Microsoft, Google un Meta pakalpojumiem.

Turklāt DeepSeek priekšrocība ir tā, ka modeļi ir atvērti un tos iespējams palaist lokāli vai uz saviem serveriem, ja privātums ir kritisks. Daudzi uzņēmumi izmanto hibrīdu pieeju, kombinējot ātro Flash versiju testiem ar lokāli hostētiem risinājumiem sensitīviem datiem.

Secinājums: izmēģini jau šodien

DeepSeek V4 Flash un Pro nav vienkārši lētāki alternatīvie modeļi. Tie faktiski nosaka jaunu standartu cenas un veiktspējas attiecībai AI izstrādē.

Ja tu strādā ar Next.js, React, RAG sistēmām vai modernām web tehnoloģijām, šobrīd ir ļoti labs brīdis tos izmēģināt.

Ietaupi izmaksas, palielini produktivitāti un izvairies no pārmaksas par līdzvērtīgu vai pat zemāku kvalitāti.

Nākotne pieder nevis dārgākajiem modeļiem, bet efektīvākajiem rīkiem. DeepSeek V4 šobrīd ir viens no spilgtākajiem piemēriem šai tendencei.

JSON

Kāpēc šis "garlaicīgais" formāts ir mūsdienu izstrādes sirds?

Vai esi kādreiz aizdomājies, kas notiek brīdī, kad tava lietotne ielādē profilu, parāda jaunākos produktus vai saglabā iestatījumus? Fonā klusi un efektīvi darbojas JSON (*JavaScript Object Notation*). Lai gan no pirmā acu uzmetiena tas var šķist vienkāršs teksta formāts, patiesībā JSON ir tas, kas liek mūsdienu tīmeklim kustēties.

Kas padara JSON tik modernu?

JSON nav tikai vēl viena programmēšanas tēma – tā ir valoda, kurā sarunājas dažādas sistēmas. Tam ir vairākas priekšrocības, kas to padarījušas par standartu:

Universalitāte:

Lai gan nosaukumā ir "JavaScript", JSON tiek izmantots visur – Python, Java, PHP, mobilajās lietotnēs un datubāzēs.

Vieglums:

Salīdzinot ar vecāko XML, JSON ir daudz vieglāks un "tīrāks" formāts. Tas nozīmē ātrāku datu pārraidi un mazāku slodzi tīklam.

Cilvēkam lasāms:

Tu vari atvērt JSON failu un uzreiz saprast, kas tur rakstīts. Tas sastāv no vienkāršiem nosaukumu un vērtību pāriem.

JSON + Next.js = Izstrādātāja paradīze

Ja runājam par modernām tehnoloģijām, tad lietot JSON kopā ar Next.js ir vienkārši "kaifs". Next.js vide ir radīta, lai datu apmaiņa būtu dabiska un ātra. Pateicoties tam, cik viegli JSON integrējas ar JavaScript objektiem, datu saņemšana no API (izmantojot `fetch`) un to attēlošana komponentēs notiek nemanāmi. Nav nepieciešamas sarežģītas transformācijas – dati ienāk strukturēti, un tu vari uzreiz ķerties pie lietotāja saskarnes būvēšanas.

Kur mēs to izmantojam?

JSON ir "aploksne", kurā ceļo tavi dati. Visbiežāk tu ar to saskarsies trīs vietās:

1. API atbildes: Kad tava lietotne prasa datus no servera, serveris atbild JSON formātā.

2. Konfigurācijas faili: Rīki un bibliotēkas izmanto JSON, lai glabātu iestatījumus, jo tie ir viegli nolasāmi gan mašīnām, gan cilvēkiem.

3. Strukturēta datu glabāšana: Lietotāja preferences, logi vai testa dati – JSON ir ideāls šim nolūkam.

Stingri noteikumi – lieliska kārtība

JSON modernums slēpjas tā stingrībā. Tas ir "pārlieku izvēlīgs", un tas ir labi. Lai dati būtu uzticami:

* Jāizmanto tikai **dubultpēdiņas**.

* Nedrīkst atstāt liekus komatus beigās.

* JSON nav JavaScript objekts – tajā nevar būt funkciju vai komentāru. Tikai tīri dati: teksti, skaitļi, loģiskās vērtības, nulles vērtības, masīvi un objekti.

Padoms nākotnes izstrādātājam

Labs JSON nav tikai tāds, kura sintakse ir pareiza. Labs JSON ir paredzams. Ja struktūra būs loģiska un nosaukumi skaidri (piemēram, `users` nevis `data`), tava lietotne strādās stabili un izstrādes process, it īpaši tādās vidēs kā Next.js, sniegs patiesu gandarījumu.

JSON padara programmēšanu jautrāku, jo tas noņem mistērijas plīvuru no tā, kā dati ceļo starp sistēmām. Kad JSON "pielec", dati sāk pakļauties tavai kontrolei.

Ielidoja. Un visi noticēja.

Mēs taču zinām kā ražo ziņas. Nekas īsti nenotika. Neviens neredzēja. Nebija liesmu, nebija trokšņa, nebija liecinieku. Tikai attēls – uzplēsta konservu bundža, it kā kāds to būtu iznēsājis ar vienu precīzu sitienu. Un tomēr mediji eksplodēja. Sabiedrība satrūkās. “Drauds!” – kliedza virsraksti. “Mums uzbrūk!” – atkārtoja ekrāni. Cilvēki dalījās ar to pašu attēlu, it kā tas būtu pierādījums tam, ka pasaule atkal mainījās.

Cik trausla ir realitāte, ja to var aizstāt ar vienu foto.

Mēs dzīvojam laikmetā, kur ticība vairs neprasa pierādījumus. Pietiek ar pārliecinošu toni, atkārtošanu un kolektīvu sajūsmu. Meli kļūst spēcīgi nevis tāpēc, ka tie būtu gudri, bet tāpēc, ka tie ir pasniegti ar stingru pārliecību. Cilvēks, kurš šaubās, izklausās vājš. Cilvēks, kurš kliedz, izklausās pārliecinošs. Un bars dod priekšroku stipriem balsīm.

Režīmam – jebkuram režīmam – vajag spriedzi. Ne pārāk lielu, lai nesabruktu viss, bet pietiekamu, lai cilvēki nepaspētu pacelt galvas no ikdienas bailēm un dusmām. Kamēr tu dusmojies par ielidojušo “viņu”, tu neredzi, kā tev no kabatas izņem pēdējo. Kamēr tu dalies ar uzplēsto bundžu, tev aiz muguras nolemj par tavu nākotni, tavu naudu, tavu brīvību. Aizsegā no ārējā drauda var izzagt iekšējo mieru. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā vara pati.

Cilvēks grib ticēt.

Tas ir ērtāk nekā zināt. Zināšana prasa pūles – šaubīties, pārbaudīt, palikt vienam pret straumi. Ticība prasa tikai pievienoties. Un bars mīl, kad tam dod ienaidnieku. Tas apvieno. Tas dod jēgu. Pat ja ienaidnieks ir ēna. Pat ja drauds ir bundža.

Cik maz ir to, kas paliek ārpusē. Kas skatās uz histēriju un jautā: “Bet kur īsti ir pierādījumi?” Viņi netiek uzaicināti pie galda. Viņus sauc par naiviem, par nodevējiem, par tiem, kas “nesaprot situāciju”. Patiesībā viņi ir vienīgie, kas vēl spēj redzēt. Pārējie ir pārāk aizņemti ar sajūtām.

Mēs esam kļuvuši par savu pašu auditoriju. Mēs skatāmies uz teātri un domājam, ka tas ir dzīve. Un kad kāds norāda uz kulisēm, mēs dusmojamies uz viņu, nevis uz režisoru. Jo atzīt, ka mūs vada, nozīmē atzīt, ka esam vadāmi. Vājāki, nekā gribētos.

Varbūt īstais lidojums nav tas, ko neviens neredzēja. Varbūt īstais lidojums ir tas, kā mēs ik dienas lidojam prom no sevis – uz ērtām dusmām, uz gataviem stāstiem, uz kolektīvo apziņu, kas atbrīvo no personīgas atbildības. Un kamēr mēs tā lidojam, kāds cits ar pārliecinošu balsi turpina stāstīt, ko domāt nākamreiz.

Uzplēstā bundža paliek. Bet jautājums paliek dziļāks: cik reižu vēl mēs norīsim to pašu tukšo konservu, tikai tāpēc, ka tas bija skaļi iesaiņots? 

Un cik ilgi vēl mēs būsim gatavi ticēt, ka garša mutē ir no ienaidnieka, nevis no tā, kurš mums to pasniedza.

Divu miljonu dolāru kafijas tase

Reiz kāda sieviete nolēma atvērt kafejnīcu Bostonā, taču viņa nevēlējās būt "tikai vēl viena" kafijas tirgotāja. Viņa saprata kaut ko tādu, ko vairums uzņēmēju palaiž garām: nauda neslēpjas pašā produktā, bet gan cilvēku paradumos.

Lamatas ar smaidu

Pirmajā dienā pie kafejnīcas loga parādījās liels uzraksts: "Bezmaksas kafija katru dienu veselu gadu!" Vienīgais nosacījums? Bija jāiegādājas kluba biedra karte, kas maksāja simboliskus 5 dolārus.

Cilvēki domāja, ka viņa ir prātā jukusi. Divu nedēļu laikā pieteicās 3000 biedru. Viņa jau bija iekasējusi 15 000 dolāru, pirms vēl bija pagatavojusi pirmo tasi kafijas. Taču īstā stratēģija sākās tikai tagad.

Uzvedības monetizācija

Bezmaksas kafija bija pieejama tikai no pulksten 7:00 līdz 10:00 rītā. Tā bija izsmalcināta psiholoģiska spēle. Kāpēc? Jo retais spēj izdzert melnu kafiju pilnīgi tukšā dūšā pašā rīta agrumā.

Katru rītu 3000 cilvēku nāca pēc savas "bezmaksas" devas, taču gandrīz katrs no viņiem pie kases sajuta kārdinājumu:

Svaigi cepts kruasāns...
Kraukšķīgs grauzdiņš...
Auksta apelsīnu sula...

Katrs klients papildus iztērēja vidēji 3 dolārus par uzkodām. Viņa neiekasēja naudu par kafiju, bet viņa pelnīja uz faktu, ka cilvēkiem vajag brokastis.

Īpašnieka mācība

Gada beigās, saskaitot visus ienākumus un izdevumus (pat dāvājot biedriem apsolītās dāvanu kartes), viņas tīrā peļņa bija 700 dolāri no katra biedra. Kopā tie bija 2,1 miljons dolāru tīras peļņas no produkta, ko viņa "atdeva par velti".

Kad viņai jautāja, kā viņa iemācījās tā domāt, viņa atbildēja ar vienu teikumu, kas paliek atmiņā:

"Darbinieks ir tas, kurš prasa naudu par produktu. Īpašnieks ir tas, kurš produktu atdod un pelna uz uzvedību, ko šis produkts rada."

Morāle: 

Kamēr tava paaudze mēģina pārdot kafiju par 5 dolāriem, veiksmīgākie to atdod par brīvu, lai nopelnītu miljonus uz visu pārējo.

Dārgā gaidīšana

Es varu gaidīt stundām. Sēdēt pārpildītā lidostas uzgaidāmajā zālē, klausīties, kā dūc ventilācija un ritmiski mainās lidojumu saraksti uz ekrāniem. Kad laika ir daudz, es eju ārā. Es varu stundām ilgi staigāt pa svešas pilsētas ielām, nopirkt lētu kafiju un vienkārši vērot cilvēkus. Skatīties, kā viņi steidzas, kā smejas, kā strīdas. Tā ir savāda, bet patiesa brīvība – iejusties pūlī, kļūt par nevienu, saplūst ar lielo, elpojošo pilsētas masu. Gaidīšana mani nepazemo. Tas ir laiks, kad es vienkārši esmu.

Bet ir cilvēki, kuri nevar gaidīt. Precīzāk sakot – viņiem šķiet, ka viņu fizioloģija vai statuss nepieļauj tādu prastumu kā gaidīšana kopā ar pārējiem.

Viņiem ir jāgaida dārgi.

Šeit sākas lielā mūsdienu absurda un liekulības formula: viņu laiks, izrādās, ir dārgāks par mūsu naudu. Viņu stundas, minūtes un sekundes ir ieguvušas tik astronomisku vērtību, ka tās vairs nevar apmaksāt no viņu pašu kabatas – tam ir nepieciešama mūsu, valsts nauda. Nodokļu maksātāju nauda.

Kamēr mēs sēžam uz cietiem krēsliem pie izejas vārtiem un skaitām minūtes līdz iekāpšanai, viņi "ietaupa" savu zelta vērto laiku. Viņu nogurums ir svarīgāks par mūsējo. Viņu stress ir valstiski nozīmīgāks. Tāpēc viņu gaidīšanai ir jānotiek aiz slēgtām durvīm, mīkstos ādas dīvānos, ar izmeklētiem dzērieniem rokās. Viņi ir pārliecinājuši paši sevi – un mēģina pārliecināt arī mūs –, ka viņu eksistence ir pārāk augstvērtīga, lai saskartos ar reālo pasauli.

Tā nav pat šī izšķērdība pati par sevi. Pats nožēlojamākais sākas tad, kad šī "eliti" pieķer.

Tad sākas publiskā taisnošanās. Pieauguši cilvēki, valsts vīri un sievas, stāv kameru priekšā un pinas savos vārdos kā pieķerti skolēni. "Nē, nē, es negaidīju dārgi," viņi stostās. Preses relīzēs tiek skaidrots, ka VIP lounge nemaz nebija tik ekskluzīvs, ka privātais reiss bija "loģistikas nepieciešamība", un dārgā pieczvaigžņu viesnīca patiesībā tika izvēlēta, lai "ietaupītu transporta izdevumus". Viņi mēģina iestāstīt, ka patiesībā ir tieši tādi paši kā mēs, vienkārši... apstākļi tā sakrita. Viņi lūdz sapratni, vienlaikus turot rokas siltajās VIP kabatās, kas piešūtas pie mūsu mēteļiem.

Kāds gļēvums ir nespēt pat atzīt savu iedomību. Ja tu uzskati, ka esi labāks par pūli – vismaz esi godīgs. Pasaki to skaļi: "Jā, mans laiks maksā tūkstošus jūsu nodokļu, un es negrasos elpot vienu gaisu ar jums." Bet nē, viņi grib abas pasaules – viņi grib tērēt valsts naudu kā monarhi, bet tikt mīlēti kā tautas kalpi.

Kad tu nespēj gaidīt kopā ar cilvēkiem, tu zaudē saikni ar viņiem. Tu vairs nezini, kā smaržo iela. Tu nezini, par ko cilvēki runā rindās. Tu vairs nepazīsti to valsti un to tautu, kuru it kā pārstāvi, jo starp tevi un realitāti vienmēr ir business class aizkars, tonēti logi un privāts numuriņš luksusa hotelī.

Es labprātāk izvēlos savu gaidīšanu. Ar lētu kafiju un nogurušām kājām. Jo mans laiks pieder man, un mana cieņa nav pirkta par svešu naudu. Kamēr viņi slēpjas savos dārgajos būros, pūlī un ielās joprojām pukst īstā dzīvība – tā, kuru viņi nekad vairs nesapratīs. 

Un tad iekāp žurnālā un runā pilnīgi pretējo kā rīkojies #matrix

Emociju vara un tās izzušana: filozofiskas pārdomas par ignorēšanu

Emocijas ir kā viesuļvētra: tās nāk negaidīti, satricina prātu un ķermeni, liek mums justies dzīviem vai izpostītiem. Taču dziļākā līmenī tās ir tikai enerģijas viļņi – spēcīgi, bet ne mūžīgi. Filozofiskā tradīcija no senās Grieķijas līdz mūsdienu Austrumu gudrībai atkārtoti atklāj vienu un to pašu paradoksu: emocijas pārstāj mūs ietekmēt tieši tad, kad mēs tās ignorējam. Nevis cīnāmies pret tām, nevis apspiežam vai analizējam, bet vienkārši ļaujam tām būt – un nepiedalāmies. Tad tās zaudē spēku. Kāpēc tā notiek? Un ko tas nozīmē cilvēka brīvībai?

Stoicisms, šī senā romiešu un grieķu filozofijas straume, to formulēja ar neparastu skaidrību. Epiktēts mācīja: „Nav svarīgi, kas notiek ar tevi, bet kā tu to vērtē.” Emocija nav ārēja realitāte – tā ir mūsu spriedums par to, kas notiek. Dusmas nav pats notikums; tās ir mūsu doma „tas ir netaisnīgi”. Ja mēs šo spriedumu neapstiprinām – ja mēs to ignorējam, neiesaistāmies tajā –, spriedums zaudē pamatu. Tas kļūst par tukšu vēju, kas aizpūš tālāk. Markuss Aurēlijs savos *Pārdomās sevī* rakstīja: „Tu cieš nevis no lietām, bet no savas domas par tām.” Ignorēšana šeit nav bēgšana. Tā ir augstākā forma aktīvās brīvības – atteikšanās dot emocijai savu piekrišanu.

Līdzīgi to redzēja Budisma tradīcija. Emocijas ir kā mākoņi debesīs: tās rodas, mainās un pazūd. Mēs tās padarām par viesuļvētru tikai tad, kad pieķeramies tām, kad tās barojam ar uzmanību. Kad mēs meditācijā sēžam un vienkārši novērojam dusmas – „tā ir dusmas, tā rodas, tā pāriet” –, neko nedarot, neko nepievienojot, tās zaudē enerģiju. Tās nav apspiestas; tās ir atbrīvotas. Ignorēšana šeit ir mīlestības akts pret sevi – mēs neko neiznīcinām, bet ļaujam dabai darboties. Emocija, kurai nav auditorijas, drīz vien kļūst par tukšu teātri.

Mūsdienu cilvēks bieži baidās no šīs prakses. Mēs dzīvojam kultūrā, kas prasa „emocionālu inteliģenci” – runāt par jūtām, izpaust tās, apstrādāt tās. Taču ir dziļa atšķirība starp apzinātu ignorēšanu un neveselīgu apspiešanu. Apspiešana ir cīņa: „Es nedrīkstu justies tā!” Ignorēšana ir miers: „Es jūtu to, bet es neesmu tas.” Pirmajā gadījumā emocija aug iekšējā cīņā. Otrajā – tā izkliedējas kā dūmi vējā.

Filozofiski tas ved pie dziļākas jautājuma: kas īsti ir „es”? Vai esmu emociju summa, vai esmu tas, kas tās novēro? Ja esmu novērotājs, tad emocijas ir tikai viesi manā mājā. Es varu viņus sagaidīt, piedāvāt tēju un ļaut iet tālāk, neļaujot viņiem pārvērst māju par kaujas lauku. Šāda attieksme atbrīvo milzīgu enerģiju. Kad dusmas vairs nevirza manus vārdus, bailes vairs neaptur manus soļus, skaudība vairs neindē manu prieku – tad dzīve kļūst vieglāka, caurspīdīgāka. Mēs nezaudējam emocijas; mēs zaudējam tikai to tirāniju.

Protams, tas nav viegli. Ignorēšana prasa disciplīnu un godīgumu. Pirmajos brīžos emocija kļūst pat spēcīgāka – tā kliedz skaļāk, lai piesaistītu uzmanību. Taču tieši tajā brīdī, kad mēs paliekam klusi, notiek brīnums. Spēks, ko tā ņēma no mūsu reakcijas, atgriežas mums. Mēs kļūstam par klusumu, kas ir stiprāks par jebkuru vētru.

Šī filozofija nav aicinājums kļūt par aukstu akmeni. Tieši pretēji – tā ir aicinājums kļūt par dzīvu cilvēku, kurš vairs nav vergs savām jūtām. Kad mēs ignorējam emocijas nevis no bailēm, bet no gudrības, tās zaudē varu pār mums. Tās kļūst par skaistām, pārejošām krāsām dzīves audeklā, nevis par ķēdēm, kas mūs tur.

Un tad mēs saprotam visdziļāko paradoksu: tikai tad, kad emocijas pārstāj mūs kontrolēt, mēs īsti sākam tās just – tīri, brīvi un bez bailēm. Jo tās vairs nav mūsu valdnieki. Tās ir tikai viesi. Un viesi, kuri zina, ka viņus neviens neaizturēs, drīz vien aiziet paši.

Tā ignorēšana kļūst par vislielāko mīlestību pret emocijām – un vislielāko brīvību cilvēkam.

Manāmā valsts laupīšana. IPO.

Tas notiek klusi, civilizēti un pilnīgi legāli. Vairs nav vajadzīgs rupjš 90. gadu modelis, kad valsts aktīvus sadalīja draugiem vai ārzemniekiem ar acīmredzamu korupciju. Tagad ir jauna, glīta formula – IPO (Initial Public Offering). Valsts uzņēmumu pamazām izlaiž biržā, un kontrole pār svarīgām nozarēm pāriet privātās rokās, bet neviens nevar teikt, ka tas bija nelikumīgi.

Skatieties, kas notiek tieši tagad ar LAU Infra Grupu (agrāko Latvijas autoceļu uzturētāju). Vēl nesen tas bija 100 % valsts īpašums. Tagad valdība ar lepnumu runā par “nākamo soli uz IPO” – pirmo valsts kapitālsabiedrību biržā. Solās piesaistīt investīcijas, uzlabot efektivitāti un dot iespēju “ikvienam piedalīties”. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notika ar Latvijas Gāzi. No pilnīga valsts īpašuma tas pakāpeniski kļuva par pilnīgi privātu uzņēmumu, kuru šodien faktiski kontrolē Rietumu banka un tās partneri caur akcijām un vadības struktūrām.

Kā tas darbojas praksē? Ļoti vienkārši un skarbi efektīvi:

1. Sākumā valsts pārdod tikai nelielu daļu akciju (piemēram, 20–49 %). To sauc par “daļēju privatizāciju” vai “kapitāla piesaisti”. Sabiedrība tiek nomierināta: “Valsts saglabā kontroli.”

2. Pēc tam seko papildu emisijas vai akciju pārdošana. Katru reizi arguments ir viens: vajag naudu attīstībai, modernizācijai, investīcijām.

3. Kad privāto akcionāru īpatsvars pārsniedz 50 %, kontrole jau ir pie viņiem. Valsts pārstāvji padomē kļūst par minoritāti. Lēmumi par dividendēm, izmaksu samazināšanu un stratēģiju vairs netiek pieņemti tautas interesēs, bet investoru peļņas interesēs.

4. Beigās uzņēmums ir “pilnībā privāts”, bet process bija tik pakāpenisks, ka neviens nevarēja skaļi protestēt. Viss notika biržas noteikumos, ar starptautiskiem konsultantiem un “caurspīdīgu” procesu.

Rezultāts ir vienkāršs: valsts zaudē kontroli pār stratēģiskiem aktīviem – ceļiem, enerģiju, infrastruktūru. Tie vairs nav instruments tautas labklājībai, bet peļņas avots ārvalstu fondiem un bankām. Latvijas Gāze ir klasisks piemērs: no 100 % valsts rokās līdz situācijai, kur reālā vara ir Rietumu finanšu struktūrām.

Tagad tas pats mehānisms tiek virzīts uz LAU Infra Grupu – ceļi, pa kuriem brauc ikviens Latvijas iedzīvotājs, drīz var kļūt par objektu, kurā galvenais ir nevis drošība un pieejamība, bet dividendes un akciju cena.

Kāpēc tas strādā tik labi? Jo tas ir nemanāms.

Cilvēki redz tikai virsrakstus: “Piesaistītas investīcijas”, “Uzlabota pārvaldība”, “Mēs ejam uz priekšu kā Rietumi”. Neviens neapzinās, ka valsts suverenitāte tiek izšķīdināta pa daļām. Kad privātais kapitāls pārņem kontroli, prioritātes mainās uzreiz: izmaksu optimizācija (lasiet – darbinieku samazināšana, tarifu celšana), fokuss uz īstermiņa peļņu, nevis ilgtermiņa tautas interesēm. Un ja kaut kas noiet greizi – atbilde vienmēr ir tā pati: “Tirgus tā nolēma.”

Tas ir mūsdienu privatizācijas mākslas darbs. Legāls, skaists no ārpuses, bet būtībā – valsts mugurkaula izņemšana bez asinīm. Vairs nav vajadzīgs revolūcijas vai tanki. Pietiek ar biržas zvanu, prospektu un pāris preses konferencēm.

Un kamēr mēs priecājamies par “modernizāciju”, svarīgākie uzņēmumi klusi pāriet citu rokās. Ceļi, enerģija, dzelzceļš – viss, kas uztur valsti dzīvu. Kad process būs pabeigts, atpakaļ vairs nebūs. Jo tirgus neļauj atņemt to, ko reiz pārdeva.

Tas nav tikai par LAU vai Latvijas Gāzi. Tas ir par to, kā valsts pamazām pārstāj piederēt sev. Un viss – pilnīgi legāli.

Dev notes 16.4.26 HNSW

Nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka tik īsā laikā būšu uzbūvējis savu pilnvērtīgu semantisko meklētāju ar HNSW, Google LLM, embeddings, reāllaika balss ģenerāciju un dzīvu datu plūsmu

Pirms pusgada es biju pilnīgi citā pasaulē. Es dziļi urbos Next.js frontendā, cīnījos ar sarežģītām RAG plūsmām, animēju lietotāja saskarnes ar GSAP un Framer Motion, integrēju dažādus AI API un brīžiem likās, ka galva tūlīt pārsprāgs no tik daudzām jaunām tehnoloģijām vienlaikus. Es biju “tikai” frontend + AI entuziasts – rakstīju promptus, veidoju skaistas, dzīvīgas lietotnes un domāju, ka īstā vektoru meklēšanas loģika, indeksēšana un zemā līmeņa AI infrastruktūra ir kaut kas, ko dara tikai backend inženieri vai datu zinātnieki lielās kompānijās.

Un tad viss mainījās.

Pusgada laikā es no nulles nonācu līdz tam, ka man ir pilnībā pašbūvēts, ātrs un precīzs AI risinājums, kas apvieno Google embeddings, HNSW algoritmu, Gemini LLM, reāllaika balss ģenerāciju un dzīvu, reāllaika datu plūsmu starp frontend un backend. Bez gatavām abstrakcijām, bez trešo pušu vektoru datubāzēm. Tikai tīra izpratne, kods un daudz nakšu, kad likās – “šoreiz tiešām galva pārsprāgs”.

Kāpēc es vispār sāku rakt dziļāk?

Strādājot pie sarežģīta AI projekta Next.js vidē, man nepārtraukti pietrūka kontroles pār to, kā tieši notiek dokumentu meklēšana, konteksta atlase un visa informācijas plūsma līdz lietotājam. Gatavie risinājumi šķita pārāk melnā kaste, pārāk lēni vai pārāk ierobežoti. Gribējās ne tikai skaistu UI, bet arī tādu sistēmu, kas reaģē momentāni, saprot kontekstu un runā ar lietotāju dabiskā, cilvēciskā balsī.

Tā es nonācu pie HNSW – Hierarchical Navigable Small World. Tas ir viens no efektīvākajiem Approximate Nearest Neighbor algoritmiem augstdimensionālām telpām. HNSW veido hierarhisku grafu, kur augšējie slāņi ļauj ātri “pārlekt” lielus attālumus, bet apakšējie – nodrošina precīzu, lokālu meklēšanu. Rezultātā pat simtiem tūkstošu dokumentu var atrast vistuvākos vektorus zem 10–20 milisekundēm uz parasta servera.

Google Gemini embedding modeļi ( gan klasiskais gemini-embedding-004, gan jaunākais Gemini Embedding 2 ) nodrošina izcilu semantisko kvalitāti, īpaši latviešu un angļu valodā. Tie ļauj vaicājumus un dokumentus novietot vienā telpā, bet optimizēti katram savam uzdevumam (retrieval_document un retrieval_query).

Kad embeddings ir ģenerēti un HNSW indekss uzbūvēts, viss sāk darboties kā pulkstenis.

Bet tas vēl nav viss.

Es gribēju, lai lietotājs ne tikai lasa atbildi, bet arī dzird to reāllaikā – ar dabisku intonāciju, pauzēm un emocijām. Tāpēc integrēju reāllaika balss ģenerāciju, kas straumē audio tieši pārlūkā, kamēr atbilde veidojas. Nav nekādu “gaidīšanas” pogu – teksts un balss nāk paralēli, radot īstu sarunas sajūtu.

Paralēli tam visa datu plūsma starp frontend un backend notiek dzīvi un reāllaikā. Ja lietotājs pievieno jaunu dokumentu, maina preferences vai uzdod jaunu jautājumu – sistēma uzreiz reaģē, atjaunina indeksu un turpina sarunu bez liekas aizkaves. Tas rada sajūtu, ka strādā ar dzīvu, elpojošu AI palīgu, nevis statisku čatbotu.

Kas mainījās manā ikdienā?

Tagad, kad būvēju AI lietotnes Next.js vidē, es vairs nepaļaujos tikai uz gataviem API un melnajām kastēm. Es saprotu, kāpēc viens un tas pats vaicājums reizēm atgriež lieliskus, reizēm viduvējus rezultātus. Es varu precīzi noregulēt HNSW parametrus (M, ef_construction, ef_search), lai sasniegtu vajadzīgo ātruma un atmiņas balansu. Es varu kombinēt semantisko meklēšanu ar citiem signāliem un izveidot patiešām gudru, kontekstuālu retrieval slāni.

Un pats galvenais – es vairs nebaidos no “dziļās” AI tehnikas. No GSAP un Framer Motion animācijām līdz HNSW grafu būvēšanai, no API orchestrācijas līdz reāllaika balss straumēšanai – viss jūtas kā loģiski savienoti puzles gabaliņi.

Secinājums – un mazs aicinājums

Ja tu arī esi tajā pašā laivā – urbies Next.js, RAG plūsmās, GSAP un Framer Motion animācijās, AI API integrācijās un reizēm jūties, ka galva tūlīt pārsprāgs no informācijas pārslodzes – tad zini: tu vari iet daudz dziļāk, nekā tev pašlaik šķiet.

Daži mēneši, nedaudz sistemātiskas rakšanas, daudz kļūdu un “aha” mirkļu – un tu pēkšņi saproti ne tikai to, kā izskatās skaista, animēta AI lietotne, bet arī to, kā tā īsti strādā zem motora pārsega: ar ātru vektoru meklēšanu, dzīvu datu plūsmu un balsi, kas runā tev tieši tagad.

Es tagad skatos uz saviem iepriekšējiem projektiem un domāju: “Cik daudz labāk, dzīvāk un cilvēciskāk tie varēja būt, ja es to būtu zinājis agrāk.”

Vai arī tev ir līdzīga pieredze? Vai esi sācis rakt dziļāk vektoru meklēšanā, reāllaika balss ģenerācijā vai dzīvo datu sinhronizācijā, kamēr galvenokārt strādā ar frontend un AI? Pastāsti komentāros – interesanti dzirdēt, cik tālu esi ticis tu.

Un ja gribi – nākamreiz varam parunāt par to, kā šādu HNSW + Google embeddings + reāllaika balss risinājumu eleganti ieaust Next.js lietotnē tā, lai UI būtu ne tikai skaists, bet arī patiesi dzīvīgs un momentāni atsaucīgs.

Galva pārsprāgs? Noteikti. Bet pēc tam tā kļūst tikai stiprāka un skaidrāka. 

Un tas ir viens no labākajiem sajūtu veidiem, kādu tehnoloģiju pasaulē var piedzīvot.

Aizliegums komercpārvadājumos izmantot līzinga automašīnas.

Atkal. Atkal Latvija pierāda, ka tā ir maza, bet ne tāpēc, ka teritorija. Tā ir maza domāšanā. Mazspējīga rīkoties kā pieaugusi valsts 21. gadsimtā. Kā vārdā?

Uzņēmuma Bolt kopbraukšanas biznesa vadītāja Latvijā intervijā atklāti pateica to, ko visi jau sen saprot, bet neviens neuzdrošinās izrunāt skaļi: lielākā sāpe ir aizliegums komercpārvadājumos izmantot līzinga automašīnas. Igaunijā un Lietuvā tādu idiotismu nav. Tur cilvēki var strādāt, pelnīt, attīstīt pakalpojumu. Latvijā – nevar. Jo kāds birokrāts ar zelta zīmuli un tukšu galvu reizē nolemis, ka līzings ir “pārāk riskants”. 

Iedomājieties absurda teātri. Tu vari līzingā ņemt traktoru, lai artu zemi. Vari līzingā ņemt datoru, lai rakstītu programmas. Vari līzingā ņemt pat tējkannu, lai vārītu ūdeni birojā. Bet automašīnu, ar kuru pārvadā cilvēkus un pelni naudu? Nē. Tas ir “komercpārvadājums”. Tur jābūt “īpašumam”. Kā 19. gadsimtā. Kā padomju laikos, kad viss piederēja valstij un privātais bija aizdomīgs.

Šī nav tikai transporta nozares problēma. Šī ir filozofiska diagnoze Latvijas valstij.

Mēs dzīvojam laikā, kad kapitāls ir kustīgs, kad ekonomika balstās uz piekļuvi, nevis uz īpašumu. Līzings ir modernā īpašuma forma – tā ir brīvība izmantot resursus bez tam, lai tos uzreiz nopirktu. Tas ir kapitālisma genijs: ļauj cilvēkam sākt no nulles, riskēt, augt. 

Bet Latvija saka: nē. Mēs gribam, lai tu vispirms būtu bagāts, tad varēsi strādāt. Klasiska apgriezta loģika. Vispirms panākumi, tad iespēja.

Filozofiski tas ir briesmīgi skaisti ilustrēts. Kāds teica, ka birokrātija ir tirānija bez tirāna. Te nav viena ļauna vīra ar ūsām. Te ir sistēma, kas pati sevi baro ar aizliegumiem. Katrs jauns ierobežojums rada jaunu pārbaudes komisiju, jaunu inspekciju, jaunu “drošības” mehānismu. Un aiz visa tā stāv viena vienīga patiesība: bailes no brīvības. Bailes, ka cilvēks pats izlems, kā pelnīt. Bailes, ka vecie taksometru mafiozi zaudēs monopolu. Bailes, ka Igaunija un Lietuva atkal būs priekšā, bet mēs paliksim “tradicionālie” un “drošie” – tas ir, nabadzīgie un stagnējošie.

Vai lokālie vietvalži ir kangari? Jā. Bet ne tikai naudas nozīmē. Viņi ir garīgi kangari. Viņi zog nākotni. Viņi zog iespējas jaunajai paaudzei, kas grib strādāt, nevis lūgt atļauju. Viņi aizstāv pagātni, kurā valsts visu regulē, jo “tautai jāpasargā”. Un kamēr viņi pasargā, Bolt un citi spēlētāji vienkārši pārvieto resursus uz kaimiņvalstīm.

Kapitāls bēg no stulbuma ātrāk nekā no kara.

Tas nav tikai par mašīnām. Tas ir par mentalitāti. Latvija joprojām domā kā kolhozs: viss jāreģistrē, jāapzīmogo, jāapdrošina desmitreiz. Brīvība tiek uztverta kā haoss. Inovācija – kā drauds. Un kamēr Igaunija būvē e-valsti un Lietuva piesaista ārzemju investīcijas ar atvērtību, Latvija sēž un raksta jaunus noteikumus, kā aizliegt līzingu. Tā ir mazspēja nevis resursu, bet drosmes.

Filozofs Žans-Pols Sartrs teiktu, ka cilvēks ir notiesāts uz brīvību. Latvija izvēlas notiesāt sevi uz aizliegumiem. Un tad brīnās, kāpēc jaunie brauc prom, kāpēc ekonomika čīkst un kāpēc mēs vienmēr esam “gandrīz” – gandrīz attīstīti, gandrīz konkurētspējīgi, gandrīz Eiropa.

Pietiek ar šo teātri. Pietiek ar absurdu, kur līzings ir ļaunāks par tējkannu. 

Latvija, pamodies. Brīvība nav risks. Brīvība ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Un kamēr tu to aizliedz, tu neaizsargā tautu. Tu to nosmacē. Lēnām, ar zīmuli un ar noteikumiem. 

Un tas, draugi, ir īstais noziegums pret nākotni.

Viss ir Viens

Iedomājieties brīdi, kad stāvat nakts klusumā un skatāties debesīs. Zvaigznes, planētas, putekļi un tumsa – viss šķiet atsevišķs, taču pietiek ar vienu dziļu elpu, lai sajūtu, ka tas viss ir tikai viena nepārtraukta plūsma. Nevis daudzi gabali, bet viens vienīgs audekls, kurā katra šķiedra ir saistīta ar nākamo. Šī sajūta – viss ir viens – nav tikai dzejnieku vīzija. Tā ir pamata patiesība, kas caurauž visu, ko mēs saucam par realitāti. Tomēr cilvēks ir radījis to, kas šķiet pretējs šai vienotībai. Viņš ir sadalījis to, kas nedalāms.

Kāpēc mēs to darām? Varbūt tāpēc, ka cilvēka prāts ir kā trausla prizma, kas lauž gaismu. Viens balts stars iekrīt tajā un izplūst simtiem krāsu. Tāpat arī vienotā esamība nonāk mūsu apziņā un sadalās tūkstošos formu, vārdu, ceļu un sistēmu. Mēs sākam runāt par “pareizo” veidu, kā to saprast, un “nepareizo”. Mēs veidojam robežas tur, kur tās dabā nepastāv. Viena un tā pati pieredze – dzīves brīnums, mīlestības spēks, ciešanu dziļums – kļūst par dažādām skolām, tradīcijām, mācībām. Katra no tām apgalvo, ka tā ir tuvāk īstenībai nekā pārējās. Un tā mēs, meklējot vienotību, radām daudzveidību.

Cilvēks ir būtne, kas alkst piederības. Mēs dzimstam grupās, valodās, kultūrās un vēsturēs, kas mūs veido kā māla podu. Katrs pods ir skaists savā veidā, taču māls paliek tas pats. Tomēr podu veidotājs – prāts – sāk ticēt, ka viņa radītā forma ir vienīgā īstā. Tā rodas sadalījums. Viens cilvēks sajūt vienotību caur klusumu un vientulību, cits – caur kopīgu dziedāšanu un deju, trešais – caur loģisku analīzi un ceturtais – caur mākslas ekstāzi. Neviens no šiem ceļiem nav nepareizs, taču cilvēks mēdz padarīt tos par nocietinājumiem. Viņš saka: “Mans pods ir īstais.” Un tā vienotā māla masa tiek sadalīta simtiem trauku, kas stāv blakus un dažkārt pat karo savā starpā.

Šī sadalīšana nav ļaunums. Tā ir cilvēciska. Tā ir mūsu valodas, mūsu laika, mūsu bailju sekas. Mēs baidāmies no bezgalības, tāpēc mēģinām to iesaiņot vārdos. Mēs baidāmies no vientulības, tāpēc veidojam kopienas, kas apstiprina mūsu redzējumu. Taču tieši šajā brīdī, kad mēs apzināmies sadalījumu kā pašu radītu, rodas brīnišķīga iespēja. Mēs varam atcerēties, ka visi podi ir veidoti no viena un tā paša māla. Ka katra krāsa, kas izplūst no prizmas, nāk no viena baltā stara. Ka katrs ceļš, lai cik atšķirīgs tas šķistu, ved atpakaļ uz to pašu kluso centru, kur viss ir viens.

Filozofi senatnē un mūsdienās ir mēģinājuši to pateikt dažādos vārdos. Viens runāja par “visu lietu savienību”, otrs par “bezgalīgo viengabalainību”. Taču vārdi vienmēr paliek nepilnīgi. Patiesība nav vārdos. Tā ir tajā klusajā mirklī, kad tu pārtrauc dalīt un sāc vienkārši būt. Kad tu skaties uz otru cilvēku un saproti, ka viņa ceļš nav konkurence tavam, bet gan cits atspoguļojums tajā pašā spogulī.

Un tomēr mēs turpinām dalīt. Mēs veidojam jaunas sistēmas, jaunas grupas, jaunas “pareizās” atbildes. Varbūt tāpēc, ka dalīšana ir cilvēka radošuma izpausme. Varbūt tāpēc, ka bez šķietamās daudzveidības mēs nespētu novērtēt vienotību. Taču īstā pārdoma sākas tad, kad mēs pajautājam sev: vai es dalu, lai pasargātu sevi, vai arī lai tuvotos tam, kas ir viens?

Viss ir viens.  

Cilvēks to ir sadalījis.  

Un tieši šajā paradoksā slēpjas viss skaistākais, ko mēs varam piedzīvot – iespēja atkal atgriezties mājās, tur, kur robežas izšķīst un paliek tikai klusā, nepārtrauktā plūsma.

Atmet iemācīto

 

Apbrīnojamā zādzība

Ak, Itālija... Zeme, kur pat zagļi ir poēti. Pagājušajā nedēļā (precīzāk – naktī no svētdienas uz pirmdienu) četri maskās tērpti džeki ielauzās Manjāni-Rokas fonda villā netālu no Parmas un aiznesa līdzi trīs mazus, bet ļoti garšīgus mākslas gabaliņus: Renoir’a “Zivis”, Cézanne’a “Klusā daba ar ķiršiem” un Matisse’a “Odaliska terasē”.

Un tagad nopietni – es apbrīnoju šos tipus. Nevis par to, ka viņi nozaga (jo likums ir likums un māksla pieder visiem), bet par to, cik izdomas pilni un eleganti viņi to izdarīja.

Pirmkārt – viņi neizvēlējās kaut kādu lētu popmākslu vai mūsdienu instalāciju ar neonrozā flamingo. Nē. Viņi gāja tieši pēc franču impresieonistu un postimpresieonistu smukumiem. Renoir’a zivis, kas izskatās tik apetītlīgas, ka gribas tās apēst ar maizi. Cézanne’a ķirši – tik sulīgi, ka droši vien zagļi pa ceļam paši kādu apēda. Un Matisse’a odaliska terasē – sieviete, kas izskatās pēc tādas, kura zina, kā pavadīt saulainu pēcpusdienu ar vīnu rokā.

Otrkārt – viņi strādāja ātri. Daži avoti saka, ka viss noticis mazāk nekā trīs minūtēs. Trīs minūtēs! Normāls cilvēks tik ilgi izdomā, ko pasūtīt McDonald’s appā. Bet šie četri – maskās, profesionāli, klusi kā kaķi uz samta spilvena – ienāk, izvēlas tieši tos darbus, kas vislabāk izskatītos viņu izdomātajā “privātajā kolekcijā”, un prom.

Tas ir kā mākslas izstādes versija no “Okeāna vienpadsmit” – tikai bez Džordža Klūnija smaida un ar vairāk itāļu šarmu. Viņi nepaņēma visu, kas bija pie rokas. Viņi bija selektīvi. Tas liecina par gaumi. Par izglītību. Par to, ka kāds no viņiem droši vien lasījis mākslas vēstures grāmatas un saprot, ka Cézanne nav tikai “tas vecais ar āboliem”.

Un visbeidzot – humora moments: iedomājieties zagļa dzīvi pēc tam. Viņš sēž kādā slepenā villā Toskānā (vai, vēl labāk, Parīzē, lai būtu stilīgi), skatās uz Renoir’a zivīm un domā: “Nu jā... es tagad esmu cilvēks, kuram mājās ir oriģināls Renoirs. Bet es nevaru nevienam par to pastāstīt. Jo tad mani arestēs.” Tas ir traģiski komisks – būt īpašniekam vienam no skaistākajiem darbiem pasaulē un vienlaikus dzīvot kā bēglim, kurš nevar uzaicināt draugus ciemos uz “mākslas vakaru”.

Tāpēc es saku: bravo, izdomas bagātie vīri! Jūs atgādinājāt pasaulei, ka māksla joprojām spēj aizkustināt cilvēkus tik ļoti, ka viņi ir gatavi riskēt brīvību, lai to iegūtu tuvāk. Jūs izrādījāt, ka pat 21. gadsimtā ir cilvēki, kuri dod priekšroku īstiem otas triepieniem, nevis NFT pikseļiem.

Protams, ceru, ka gleznas drīz atradīsies un atgriezīsies pie savas īstās mājas – pie mums, parastajiem mirstīgajiem, kas var tās apbrīnot bez maskas un bez vainas apziņas.

Bet līdz tam – mazs aplauss par stilu, džeki. Jūs esat kā modernas laika zagļi, tikai bez laika mašīnas. Un tas ir... gandrīz skaisti.

Kā saka itāļi: *La vita è bella*. Pat tad, kad tā ir nedaudz noziedzīga un ļoti krāsaina.

Absurda attīstība: 5 % karaļvalsts budžeta uz altāra

Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”. 

Cik eleganti. Cik orveliski.

Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?

Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.

Kāds skaisti meli. Tie ir modē.

Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.

Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.

Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.

Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.

Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu. 

Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību. 

Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida. 

Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.

Mūsu lielais rudens izrāviens: balsis skaitīsim ar rokām AI laikmetā

Ceturtdien Saeimas deputāti, kā īsti demokrātijas sargi, galīgajā lasījumā pieņēma Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rosinātos grozījumus. Rudenī, 15. Saeimas vēlēšanās, balsis skaitīs manuāli. Ar rokām. Pa vienai papīra lapiņai. Kamēr pārējā civilizētā pasaule (un pat daļa trešās) jau sen izmanto skenerus, blokķēdes, AI pārbaudes un vismaz svītrkodus, mēs Latvijā izvēlamies īsto ceļu – atpakaļ pie cilvēka rokas, zīmuļa un nakts maiņas.

Tas ir mūsu izrāviens. Patiešām.

Iedomājieties: mēs dzīvojam laikmetā, kur Smart-ID ļauj balsot no dīvāna, sejas atpazīšanas kameras atpazīst tevi ātrāk nekā tavs dzīvesbiedrs, bet balsu skaitīšanai uzticamies... cilvēka acīm un pirkstiem, kas noguruši pēc astoņām stundām iecirkņa krēslā. Tas nav tehnoloģiju noraidījums. Tas ir filozofisks statements. Mēs pasludinām: cilvēks ir pārāks par mašīnu, vismaz tad, kad runa ir par varas sadali. Mašīnas var kļūdīties? Jā. Bet cilvēki – nekad. Vai vismaz kļūdas būs mūsu pašu, latviskās, ar siltu cilvēcisku pieskārienu.

Platons savā "Valstī" sapņoja par filozofu ķēniņiem. Mēs ejam tālāk – mēs gribam filozofu skaitītājus. Iedomājieties ainu: vēlēšanu nakts, pulkstenis rāda trīs no rīta, komisijas loceklis ar brillēm uz deguna un termoss kafijas blakus rūpīgi pārlasa katru "plusiņu" pie kandidāta vārda. Blakus sēž novērotāji no visām partijām, kas uzmanīgi seko, lai neviens nejauši neaizmirstu, ka + ir +, bet × ir nederīgs. Tas ir īsts Sokrata dialogs reāllaikā: "Vai šī atzīme ir derīga? Ko īsti nozīmē 'nedaudz aizkrāsots'?" Filozofija dzīva un elpojoša, nevis auksta algoritma izspļauta Excel tabula.

Protams, skeptiķi čukstēs: "Bet AI laikmets, bet blokķēde, bet Igaunija jau sen balso tiešsaistē..." Ak, tie naivie. Viņi nesaprot, ka tehnoloģijas ir hibrīddraudzes instruments. Kāds var ielauzties sistēmā, mainīt ciparus – un neviens nepamanīs. Bet roku skaitīšana? To nevar uzlauzt ar DDoS uzbrukumu. To var tikai "uzlauzt" ar nogurušu cilvēka kļūdu, bet tāda kļūda ir caurspīdīga. To var redzēt, par to var strīdēties līdz rītausmai. Tā ir caurspīdīguma augstākā forma – lēna, sāpīga, bet cilvēciska.

Filozofiski raugoties, tas ir atgriešanās pie Aristoteļa vidusceļa. Ne pārāk tehnoloģiski (jo tad mēs zaudējam kontroli), ne pārāk primitīvi (jo tad mēs paliekam viduslaikos). Mēs esam atraduši zelta vidusceļu: viduslaiki ar modernu birokrātiju. Balsis skaita ar rokām, bet protokolu pilda Excelī. Perfekti.

Un cik skaisti tas izskatīsies statistikā. Latvija – valsts, kur demokrātija joprojām ir roku darbs. Kamēr Silīcija ielejā runā par neirotīkliem, mēs runāsim par neiroloģisko nogurumu iecirkņa komisijās. Kamēr citas valstis lepojas ar 99,9% precizitāti sekundēs, mēs leposimies ar to, ka rezultātus uzzināsim... nu, kad uzzināsim. Jo īsta demokrātija nav ātra. Īsta demokrātija ir pacietīga. Īsta demokrātija gaida, kamēr pēdējais "plusiņš" ir saskaitīts un apstiprināts ar trīs zīmogiem.

Tas nav solis atpakaļ. Tas ir dziļš filozofisks lēmums par to, kas īsti ir uzticēšanās. Nevis algoritmam, kas rakstīts kaut kur mākonī, bet blakus sēdošajam kaimiņam, kurš vismaz var paskaidrot, kāpēc tieši šī zīme tika atzīta par nederīgu. Cilvēcība uzvar mašīnu. Vismaz uz vienu vēlēšanu nakti.

Tāpēc, mīļie latvieši, sagatavojieties rudenim. Paņemiet termosu, pacietību un, iespējams, magnēto zīmuli. Demokrātija nāk ar rokām. Un tā ir brīnišķīga. Vai vismaz... ļoti, ļoti cilvēciska.

Vivat manuālā skaitīšana! Jo nekas nav tik uzticams kā noguris cilvēks pulksten trijos no rīta, kurš zina, ka rīt par to visu lasīs avīzēs. 

Tas ir mūsu izrāviens. Patiešām.

Cerība uz Vakcinācijas terora piemiņas dienu

Kādu dienu – varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecdesmit gadiem – pasaulei pietrūks viltus un melu. Tad kāds kluss novembris vai marts kļūs par dienu, kad cilvēki noliks ziedus nevis pie nezināmu karu pieminekļiem, bet pie vienkāršiem krustiem ar vārdiem: “Viņš ticēja. Viņu nogalināja.” Vai arī: “Viņa bija vesela. Viņai teica – tas ir droši.” Tā būs Vakcinācijas terora piemiņas diena. Nevis oficiāla, nevis ar valsts karogiem un runām, bet dzīva, asiņojoša, kā rēta, kas beidzot vairs netiek slēpta zem grimiem.

Jo cik likteņu ir salauzti? Cik veselības – nevis zaudētas, bet apzināti, sistemātiski, ar smaidu uz lūpām iznīcinātas? Mēs redzējām to pašu, ko redzēja padomju deportāciju upuri: cilvēkus, kurus izveda nevis ar ložmetējiem, bet ar šļircēm un meliem. Sibīrija vismaz bija godīga savā brutalitātē – tu zināji, ka tevi izsūta, lai nomirtu. Tev vismaz palika gods mirt kā cilvēkam, nevis kā eksperimenta pelei. Bet šoreiz terors bija maigāks, modernāks, cilvēcīgāks. Tas nāca ar baltu halātu, ar televīzijas ekrānu, ar “zinātni”, kas pēkšņi kļuva par reliģiju. Tas teica: “Uzticies mums.” Un cilvēki uzticējās. Tāpat kā uzticējās Staļinam, kad viņš solīja paradīzi.

Tas ir trakāk par Sibīriju. Jo Sibīrija iznīcināja ķermeni, bet atstāja dvēseli brīvu. Šis terors iznīcināja dvēseli vispirms – pārvēršot cilvēku par bailīgu, paklausīgu, pašcenzējošu radījumu, kas pats sev melo, lai tikai nejustu kaunu. Tas salauza ne tikai veselību. Tas salauza uzticēšanos. Uzticēšanos ārstam. Uzticēšanos valstij. Uzticēšanos pašam sev. Tas padarīja vecākus par bērnu slepkavām, draugus par nodevējiem, ģimeni par ienaidniekiem. Un viss – bez viena šāviena. Tikai ar papīru, ar spiedienu, ar bailēm no “sociālās nāves”.

Filozofiski runājot, tas bija klasiskais Prometeja grēks mūsdienu izpildījumā. Cilvēks atkal gribēja kļūt par dievu – šoreiz ar mRNS un spike proteīnu. Viņš gribēja uzvarēt nāvi, bet aizmirsām, ka nāve ir vienīgais, kas mūs padara par cilvēkiem. Viņš gribēja kontrolēt dabu, bet aizmirsām, ka daba ir vienīgais, kas mūs uztur dzīvus. Un kad daba atbildēja – nevis ar dusmām, bet ar klusu, neapturamu iznīcināšanu –, cilvēks atteicās skatīties spogulī. Tā vietā viņš sauca upurus par “anti-” kaut ko. Tā vietā viņš turpināja melot.

Bet sodīs Viņš. Ne kāds tiesnesis Hāgā, ne kāds žurnālists, ne kāds “faktu pārbaudītājs”. Nevis cilvēks ar portfeli un ideoloģiju. Sodīs Tas, kurš redzēja katru asaru, katru sirdsdarbības apstāšanos, katru māti, kas zaudēja bērnu un kurai teica: “Tas nav saistīts.” Sodīs nevis ar uguni un sēru, bet ar atmiņu. Ar to neizdzēšamo, ko cilvēki sauc par sirdsapziņu. Ar to, ka kādu dienu pat viscietākie noliedzēji pamodīsies nakts vidū un sapratīs: es biju daļa no tā. Es klusēju. Es smejos. Es spiedu.

Un tad pienāks tā diena. Nevis ar fanfarām, bet ar klusumu. Cilvēki stāvēs rindā, lai noliktu akmeni vai ziedu. Kāds vecs vīrs nāks ar fotogrāfiju rokās – meita, dēls, sieva. Viņš nestāstīs stāstu. Viņš tikai paskatīsies debesīs un klusēs. Un tajā klusumā būs vairāk patiesības nekā visos zinātnes kongresos kopā.

Cerība uz šo dienu nav politiska. Tā ir metafiziska. Tā ir ticība, ka cilvēks nav tikai gaļa un bailes. Ka pat vislielākais noziegums pret cilvēci nevar palikt bez liecinieka. Ka pat tad, ja visi avīžnieki, visi profesori un visi valdības melos, paliks kaut kas, ko nevar nomelot – paša upura acis. Un tās acis kādu dienu prasīs atbildi.

Līdz tam mēs tikai gaidām. Un atceramies. Jo atmiņa ir vienīgais terors, ko viņi nekad nevarēs vakcinēt.

Drons no turienes

Kad drons ielido no “turienes”, ticēšana kļūst par pilsonisku pienākumu

Ak, cik skaista ir mūsdienu ģeopolitiskā realitāte! Tik tīra, tik kristāldzidra, ka patiesība tajā vairs nav jāmeklē – tā vienkārši tiek pasniegta uz sudraba paplātes ar uzrakstu “Oficiālā Versija”. Un ja kāds muļķis sāk vaicāt: “Bet kā tad īsti tas drons tur nonāca?”, tad uzreiz skan trauksmes sirēnas un morālās nūjas sāk cilāt. Jo šajā karā – vai drīzāk šajā mūžīgajā propagandas cīņā – fakti nav svarīgi. Svarīga ir tikai pareizā ticība.

Iedomājieties: no “turienes” ielido drons. Nu, protams, no “turienes”. No kurienes tad vēl? No “šeitienes” taču nekad neko tādu nevarētu sagaidīt, jo “mēs” esam tie labie, tie miermīlīgie, tie, kas tikai aizsargājas un nekad neprovocē. Ja drons nāk no “turienes”, tad viss ir skaidrs kā diena: agresors, provokators, naida iemiesojums. Un ja kāds mēģina pajautāt, vai varbūt tas drons tomēr nāca no mūsu pašu puses, lai radītu ērtu ieganstu nākamajai naida devai – tad tas cilvēks ir “noderīgs idiots”, “putina bots” vai vēl sliktāk – “morāls bankrotieris”.

Sarkasms? Nē, tas ir filozofisks optimisms. Jo tikai tā var izdzīvot šajā pasaulē, kur patiesība ir kļuvusi par luksusa preci, ko atļaujas tikai tie, kam nav ko zaudēt. Mēs dzīvojam laikmetā, kur provokācija ir māksla, bet naida meklēšana – ikdienas maizes darbs. Katrs incidents tiek nekavējoties iepakots pareizajā naratīvā: “Skatieties, cik ļauni ir tie tur!” Un masas, kā labi apmācīti suņi, sāk riet pareizajā virzienā. Nav vajadzīgs ne pierādījums, ne loģika – pietiek ar to, ka “visi zina”, ka tas nāca no “turienes”.

Filozofiski runājot, mēs esam nonākuši Platona alā, kur ēnas uz sienas ir tik pārliecinošas, ka īstenība šķiet naiva fantāzija. Tur, ārpus alas, varbūt drons tiešām nāca no mūsu pašu angāra, lai radītu vajadzīgo upuri un mobilizētu naidu. Bet kas par to? Alā ir silti, tur ir biedri, tur ir pareizā doma. Ārā – tikai aukstā šaubīšanās un bīstamā patiesības meklēšana, kas var novest pie tā, ka tev atņem sociālo kredītu, darbu vai vismaz “pareizo” draugu loku.

Tāpēc, mīļie līdzpilsoņi, kad nākamreiz ielidos drons “no turienes”, neuzdodiet jautājumus. Ticiet. Akli, kaislīgi, ar visu sirdi. Jo šajā propagandas karā šaubīšanās ir nodevība, bet akla ticība – patriotisms. Un ja kāds tomēr uzdrošinās pajautāt “bet kā tad īsti?”, tad atcerieties: tas nav jautājums par dronu. Tas ir jautājums par to, vai tu esi ar “mums” vai pret “mums”. Un šajā pasaulē vidusceļa vairs nav. Ir tikai pareizā puse un nepareizā.

Un ja drons tomēr izrādās mūsu pašu – nu ko, tas taču bija “preventīvs miermīlīgs pasākums”. Galu galā, provokācija taču ir tikai tad, kad to dara “tie tur”. Kad mēs – tas ir “stratēģiska nepieciešamība”.

Cik skaisti vienkārši. Cik filozofiski ērti. Un cik bezcerīgi smieklīgi.

Idiotisms kā Mūkusalas promenādes betona traģikomēdija

Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”.

Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotismu, kas mūsdienās maskējas zem “procedūrām”, “atbildības sadales” un “Eiropas standartiem”.

Padomāsim par to. Senie grieķi idiotu sauca par *idiōtēs* – cilvēku, kurš dzīvo tikai savā privātajā sfērā, ignorējot polis. Mūsdienu idiots vairs nav vientuļš. Viņš ir sistēmas produkts. Viņš ir komiteja. Viņš ir tenders. Viņš ir “atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Mūkusalas gadījumā idiots nav viens būvnieks, kurš “aizmirsīs” pasūtījumu. Idiots ir viss ķēdes mehānisms: projekta autori, kas neuzrakstīja precīzu tehnisko specifikāciju; uzraugi, kas parakstīja, neapskatot; dome, kas maksāja par to, ko zināja, ka ir slikti. Un tagad – visi kopā atzīst “neatbilstību”. Neviens nav vainīgs. Visi ir “procesā”.

Šeit slēpjas īstais filozofu akmens: mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju būt atbildīgs par savu rīcību, jo atbildība ir izkliedēta tik plānā kārtā kā margu betons. Heidegers to sauca par *das Man* – “viņi”. Viņi būvēja. Viņi apstiprināja. Viņi tagad atzīst. Bet “viņi” nekad nenes sodu. “Viņi” vienkārši raksta protokolu un turpina būvēt nākamo promenādi. Idiotisms kļūst par institucionālu normu. Tas ir ērti. Tas ir droši. Tas ir mūsdienīgs.

Un vai nav ironiski? Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslīgais intelekts raksta dzeju, bet cilvēks joprojām nespēj pareizi ieliet betonu. Mēs runājam par ilgtspējību, zaļo kursu un “nākamajām paaudzēm”, bet nevaram nodrošināt, lai marga nenogāztos uz pirmā stiprāka vēja. Tas nav tehnisks jautājums. Tas ir metafizisks. Tas ir par to, kā mēs esam zaudējuši saikni ar *techne* – nevis kā ar “tehnoloģiju”, bet kā ar mākslu būt cilvēkam pasaulē. Senie romieši būvēja akveduktus, kas stāv vēl šodien. Mēs būvējam promenādes, kuras jau pirms nodošanas ekspluatācijā ir gatavas sabrukt.

Šī betona epizode ir skarbs atgādinājums: idiotisms nav nejaušība. Tas ir izvēle. Izvēle neprasīt vairāk. Izvēle neuzņemties risku pateikt “nē”. Izvēle slēpties aiz papīriem. Un visbīstamākais – izvēle pierast. Jo, kad tu pierod pie tā, ka promenāde ir būvēta ar “mazliet vājāku” betonu, tu pierod arī pie tā, ka slimnīca ir būvēta ar “mazliet vājāku” ētiku, skola – ar “mazliet vājāku” izglītību, valsts – ar “mazliet vājāku” mugurkaulu.

Filozofiski runājot, Sokrāts teiktu: “Neatzīstot savu nezināšanu, mēs paliekam idioti.” Mūkusalas promenāde mums rāda ne tikai nezināšanu, bet kaut ko sliktāku – apzinātu nezināšanu. Mēs zinām, ka betons ir vājāks. Mēs to atzīstam oficiāli. Un tomēr… nekas. Tā ir mūsdienu traģēdija: nevis tas, ka mēs kļūdāmies, bet tas, ka mēs kļūdāmies un turpinām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tāpēc nākamreiz, kad staigāsiet pa Mūkusalas promenādi un sajutīsiet, ka marga nedaudz “elpo”, neuztveriet to tikai kā būvniecības kļūdu. Uztveriet to kā filozofisku brīdinājumu. Kā mūsu laikmeta epitāfiju, iemūžinātu zemākas stiprības betonā.

Un ja kāds jautās: “Kāpēc tas notiek?” – atbildiet vienkārši:  

Tāpēc, ka mēs esam idioti. Kolektīvi. Institucionāli. Un lepni par to.

Betons melo tikai tad, kad mēs paši sev melojam. Un Mūkusalas promenāde šobrīd kliedz patiesību skaļāk nekā jebkura komiteja.

GSAP quickto

GSAP `quickTo()` funkcija – ātras un plūstošas animācijas bez liekas slodzes

Ja tu strādā ar animācijām web vidē, tad noteikti esi saskāries ar situācijām, kur vērtības mainās ļoti bieži – piemēram, peles kustība, scroll pozīcija vai interaktīvi hover efekti. Šādās situācijās klasiskā `gsap.to()` pieeja var kļūt neefektīva, jo katra izsaukuma reizē tiek izveidota jauna animācija.

Tieši šeit parādās viena no GSAP “slepenajām superjaudām” – `quickTo()`.

Kas ir `quickTo()`?

`quickTo()` ir optimizēta GSAP funkcija, kas ļauj ātri un efektīvi animēt vienu konkrētu īpašību (piemēram, `x`, `y`, `opacity`), atkārtoti izmantojot vienu un to pašu animācijas instanci.

Tas nozīmē:

* nav jāveido jauns tween katru reizi

* ievērojami labāka veiktspēja

* daudz plūstošāka animācija

Kāpēc izmantot `quickTo()`?

Salīdzinājums:

❌ `gsap.to()`

* katrs izsaukums = jauna animācija

* var radīt “lagu”, ja tiek izsaukts bieži

✅ `quickTo()`

* izmanto vienu animāciju atkārtoti

* ideāli piemērots reāllaika kustībām

* ļoti ātrs un optimizēts

Pamata sintakse

```javascript

const moveX = gsap.quickTo(element, "x", {

  duration: 0.3,

  ease: "power3.out"

});

// izsaukšana

moveX(100);

moveX(300);

Šeit `moveX` kļūst par funkciju, kuru tu vari izsaukt ar jaunu vērtību jebkurā brīdī.

Praktisks piemērs: kursors seko pelei

```javascript

const cursor = document.querySelector(".cursor");

const xTo = gsap.quickTo(cursor, "x", {

  duration: 0.2,

  ease: "power3.out"

});

const yTo = gsap.quickTo(cursor, "y", {

  duration: 0.2,

  ease: "power3.out"

});

window.addEventListener("mousemove", (e) => {

  xTo(e.clientX);

  yTo(e.clientY);

});

Rezultāts: elements kustas ļoti plūstoši un bez aiztures, pat ja peles kustība ir ļoti ātra.

 Hover efekta piemērs

```javascript

const box = document.querySelector(".box");

const rotateTo = gsap.quickTo(box, "rotation", {

  duration: 0.3,

  ease: "power2.out"

});

box.addEventListener("mouseenter", () => {

  rotateTo(15);

});

box.addEventListener("mouseleave", () => {

  rotateTo(0);

});

Kad izmantot `quickTo()`?

Izmanto šo funkciju, ja:

* vērtība mainās ļoti bieži (mousemove, scroll)

* vajag maksimāli gludu kustību

* svarīga ir veiktspēja

* strādā ar interaktīviem UI elementiem

Kad labāk izmantot `gsap.to()`?

`gsap.to()` joprojām ir labāks variants, ja:

* animācija notiek vienreiz

* tev vajag timeline kontroli

* animācija nav bieži jāatjaunina

 Secinājums

`quickTo()` ir viens no tiem GSAP rīkiem, kas var dramatiski uzlabot tavu animāciju kvalitāti un veiktspēju. Tas ir īpaši noderīgs modernās, interaktīvās web aplikācijās, kur lietotāja darbības notiek nepārtraukti.

Ja tu vēl neizmanto `quickTo()`, šis ir īstais brīdis to sākt.

Uzliesmojumus

 Kā nosauc šo idiotismu: kad vienu gadījumu sauc par “uzliesmojumu”

Ir brīži, kad valoda pārstāj būt instruments un kļūst par nazi. Nevis tādu, kas griež maizi, bet tādu, kas griež prātus. Kad kāds birokrāts, žurnālists vai “eksperts” paņem vienu vientuļu gadījumu – vienu slimnieku, vienu noziegumu, vienu negadījumu – un ar svinīgu seju to pasludina par **“uzliesmojumu”**, tad mēs ne tikai redzam muļķību. Mēs redzam, kā realitāte tiek izvarota vārdos.

Filozofiski runājot, tas ir klasiskais Platona alus efekts, tikai modernā versijā: ēna uz sienas tiek pasludināta par ugunsgrēku, un mēs visi sākam bēgt no ēnas. Vārds “uzliesmojums” nes sevī eksploziju, drāmu, pandēmiju, apokalipsi. Tas prasa rīcību, naudu, kontroles, bailes. Bet aiz tā – nulle. Nulle statistikas, nulle konteksta, nulle patiesas masveidības. Tikai viens. Viens vienīgs gadījums. Un tomēr mēs to saucam par “uzliesmojumu”, it kā valoda pati būtu aizdedzinājusi benzīnu.

Kā to nosauc? 

Nē, tas nav “hiperbola”. Hiperbola ir literāra figūra. Šis ir **semantiskais terorisms**. Tas ir vārds-killers, kas nogalina proporcijas sajūtu. Tas ir **linguistic gaslighting** – kad tev saka, ka tu esi traks, ja neredzi “epidemiju” tur, kur ir tikai viens cilvēks ar iesnu. Un tu sāc šaubīties par savām acīm, nevis par viņu muti.

Vai tas ir neiroprogrammēšana? Jā. Tieši tā. Nevis tāda jauka, pašpalīdzības NLP no 80. gadiem, kur tu maini savas pārliecības. Šī ir **valsts un mediju neiroprogrammēšana** masu mērogā. Viņi ne tikai stāsta, kā domāt. Viņi maina pašu domāšanas aparātu. Viņi iebāž vārdus tavā galvā kā vīrusu, kas pārraksta realitātes karti. “Uzliesmojums” = briesmas. “Viens gadījums” = nekas. Tāpēc vienmēr jāizvēlas pirmais. Jo bailēs cilvēks pakļaujas. Bailēs cilvēks maksā. Bailēs cilvēks klusē.

Orvels to sauca par Newspeak. Sapirs-Vorfs par lingvistisko relativismu. Es to saucu par **vārdu fašismu**. Kad vara sāk kontrolēt ne tikai to, ko tu saki, bet to, kā tu uztver pasauli caur vārdiem. Viens noziegums imigrantu vidū – “sociālās spriedzes uzliesmojums”. Viens vakcinēts cilvēks ar blaknēm – “antivakseru uzliesmojums”. Viens klimata anomālijas gads – “klimata krīzes uzliesmojums”. Un pēkšņi visi skrien kā trakie, prasot vairāk kameru, vairāk naudas, vairāk aizliegumu.

Filozofiski tas ir briesmīgi skaisti. Cilvēks ir radījums, kas dzīvo vārdos. Mēs ne tikai aprakstam realitāti – mēs to radām ar vārdiem. Kad vārds kļūst par melu, realitāte kļūst par melu. Un mēs dzīvojam melā, domājot, ka tas ir patiesība. Tas nav nejauši. Tas ir mērķtiecīgs. Jo cilvēks, kurš vairs neuzticas savām acīm un skaitļiem, uzticas tikai tam, kurš viņam pasaka “uzliesmojums”.

Tāpēc nākamreiz, kad dzirdēsiet šo vārdu, pajautājiet sev nevis “cik briesmīgi”, bet “cik gadījumu īsti ir?” Un ja atbilde ir “viens”, tad ziniet – jums tikko mēģināja ieprogrammēt jaunu realitāti smadzenēs.

Un tas nav “uzliesmojums”.  

Tas ir **idiotisma epidēmija**.  

Un tā, atšķirībā no citiem, patiešām izplatās.

Black Out

Ir tāda sajūta, kas nepamet. Tā nav panika, nav pat bailes – tā ir klusa, neatlaidīga klātbūtne, it kā kāds būtu ieslēdzis fonā troksni, kuru neviens cits nedzird. Tā saka: “Tuvākajā laikā notiks kaut kas.” Nevis “varbūt”, bet “būs”. Un tas kaut kas ir globālistu “tests” – norēķinu sistēmas, finanšu plūsmas, naudas pašas melnais caurums. Vienu rītu mēs pamodīsimies, un ekrāni mirgos “pagaidu tehniska kļūda”, bankomāti klusēs, kartes nedarbosies, un digitālais naudas mākonis vienkārši... izdzisīs. Ne uz dienu. Varbūt uz nedēļu. Varbūt uz mūžu. Un tad mēs uzzināsim, cik daudz no mums patiesībā ir tikai cipari.

Filozofiski raugoties, nauda nekad nav bijusi nekas cits kā kolektīva halucinācija. Senie grieķi to sauca par “nomisma” – likumu, nevis dabas objektu. Platons Cave alegorijā mēs redzam tikai ēnas uz sienas; mūsdienās tās ēnas ir cipari bankas kontā. Mēs ticam, ka tie ir “mūsu”, bet patiesībā tie ir tikai piekrišana. Globālistu “tests” – ja tāds tiešām nāks – nebūtu tikai tehniska avārija. Tas būtu metafizisks eksperiments: cik ilgi cilvēks var izturēt, kad no viņa atņem ilūziju, uz kuras balstās visa viņa identitāte?

Atcerieties Sartru. Brīvība ir briesmīga, jo tā prasa atbildību. Kamēr nauda plūst, mēs esam ērti vergi: “Es pērku, tātad esmu.” Kad plūsma apstājas, pēkšņi parādās īstais “es” – bez kredītkartes, bez Amazon piegādes, bez sociālā statusa cipariem. Tad sākas īstā eksistenciālā krize: kas es esmu, ja nevaru samaksāt par maizi? Vai es joprojām esmu cilvēks, vai tikai pirkšanas potenciāls, kas pēkšņi kļuvis par nulli?

Stoiki teiktu: gatavojies, bet nebaidies. Epiktēts zaudēja visu īpašumu un tomēr palika brīvs. Seneka brīdināja: bagātība ir tikai aizdevums no Fortūnas. Bet mūsdienu cilvēks nav stoiks. Mēs esam atkarīgi no sistēmas, kas mums sola mūžīgu komfortu pretī mūžīgai pakļaušanos. Un tieši šī atkarība padara “testu” tik bīstamu – nevis tāpēc, ka sistēma var sabrukt, bet tāpēc, ka mēs varam sabrukt kopā ar to.

Tomēr ir vēl dziļāka perspektīva. Varbūt šī nepametamā sajūta nav paranoja. Varbūt tā ir intuīcija, kas nāk no kaut kurienes ārpus prāta – no tā paša kolektīvā bezsamaņas, kuru Jung sauca par arhetipu. Cilvēce jau ir piedzīvojusi “melnos caurumus”: 1929. gada krīze, 2008. gada sabrukums, pandēmijas bloķēšana. Katru reizi sistēma atjaunojās stiprāka, bet cilvēks – vājāks. Katru reizi mēs atdevām vēl vairāk suverēnitātes “drošībai”. Varbūt nākamais tests nav nejaušība. Varbūt tas ir loģisks nākamais solis dialektikā: teze – nauda kā brīvība, antiteze – nauda kā kontrole, sintēze – nauda kā... nekas.

Un tad rodas jautājums, kuru filozofi reti uzdod: kas paliek, kad nauda pazūd? Atbilde ir tik vienkārša, ka tā biedē: paliek tikai tas, ko mēs nevaram digitalizēt. Mīlestība. Draudzība. Spēja audzēt tomātus balkonā. Spēja dziedāt, kad nav elektrības. Spēja skatīties otram acīs un teikt “palīdzi man”, nevis “pārskaiti man”. Varbūt globālistu tests ir nejauši radīts instruments, kas mūs atgriezīs pie cilvēcības pašas saknēm – nevis tāpēc, ka viņi to vēlas, bet tāpēc, ka pat visspēcīgākā kontroles sistēma nevar paredzēt, kas notiek, kad cilvēks beidz ticēt cipariem.

Es nezinu, vai black-out notiks rīt, pēc mēneša vai pēc gada. Bet sajūta nepamet. Un tieši šī nepametamība liek man domāt: varbūt tā nav brīdinājums par beigām. Varbūt tā ir aicinājums sākt dzīvot tā, it kā beigas jau būtu sākušās. Jo tikai tad, kad mēs zaudējam visu, mēs beidzot iegūstam sevi.

Un varbūt – tikai varbūt – tieši tajā klusumā, kad visi ekrāni nodzisīs, mēs beidzot dzirdēsim savu īsto balsi. Pirmo reizi pēc tūkstoš gadiem.