Passion Brains

Es vairs neslēdzu durvis. Ne dienā, ne naktī. Tās stāv vaļā, it kā nekad nebūtu bijušas domātas aizvēršanai. Nav nemiera, kas liktu tām sakļauties. Nav arī domas par to, ka vajadzētu. Mazpilsētas kņada ir palikusi kaut kur citur — atmiņā vai laikā, kuram vairs nav varas. Te nav soļu, nav balsu, nav steigas. Tepat ir mežs. Tepat ir zvēri. Viņi nenāk ar nodomu, viņi vienkārši ir. Tāpat kā es. Durvis agrāk bija robeža. Starp “iekšā” un “ārā”, starp drošību un draudiem, starp mani un citiem. Tagad robeža ir izplūdusi. Ne tāpēc, ka būtu pazudusi piesardzība, bet tāpēc, ka pazudusi vajadzība sevi slēgt. Ja neviens nenāk, ko gan aizslēgt? Naktī gaiss ieplūst telpā lēni, bez jautājumiem. Tumsa nav ienaidnieks — tā ir vienkārši klātbūtne. Mežs elpo savā ritmā, un šis ritms neprasa atļauju. Tas neskrien, neuzstāj, neuzbrūk. Tas tikai ir. Nav kustības. Kustas tikai laiks.  Un pat tas kustas klusi. Šajās vaļējās durvīs nav izaicinājuma pasaulei, nav arī padevības. Tās ir pieņemšana. Apziņa, ka...

Skaņu arhitekts, kurš dzird klusumu. Mūzika ir dīvaina māksla. Tā ir neredzama, tai nav formas, tai nav svara, un tomēr tā spēj nest smagāku nastu nekā jebkurš fizisks objekts. Tā spēj nest mūsu atmiņas, cerības un sāpes. Un, ja runājam par cilvēkiem, kuri šo neredzamo matēriju pārvalda kā dievišķu instrumentu, Hans Zimmer stāv uz sava, atsevišķa postamenta. Es bieži domāju par to, kas tieši padara Hans Zimmer par ģēniju. Vai tās ir sarežģītās kompozīcijas? Vai tie ir tehnoloģiskie jauninājumi? Manuprāt, nē. Viņa ģenialitāte slēpjas spējā tulkot cilvēcību. Viņš nekomponē notis; viņš komponē emocijas. Minimālisma drosme un laika tecējums Daudzi komponisti cenšas piepildīt telpu ar pēc iespējas vairāk skaņām, lai radītu iespaidu. Hans Zimmer dara pretējo. Viņš saprot, ka vislielākais spēks bieži slēpjas vienkāršībā. Atcerēsimies filmas. Bieži vien tās ir divas notis. Tikai divas. Bet tajās ir ielikta tāda spriedze, tāds neatrisināts jautājums, ka tas liek sirdij pukstēt straujāk. Viņš ir...

Viņiem ir tie smaidi. Tie paši — nedaudz plastmasīgi, nedaudz trenēti spogulī, ar zobiem, kas saka: “mēs esam normāli cilvēki” . Smaidi, kas der gan konferencei par ilgtspēju, gan piemiņas minūtei, gan jaunas ražotnes atklāšanai. Smaidi, kas neprasa atmiņu. Un tiešām, kas gan tur liels — kādreiz finansēt Hitlera zvērības?  Jo atmiņa ir neērta. Atmiņa ir slikts PR. Atmiņa uzdod jautājumus, bet smaids — tas atbild visam ar “tas jau bija sen”. Tas bija cits laikmets, citas uniformas, citi logotipi. Toreiz cilvēki vēl nezināja, ka ļaunumu nevar norakstīt kā “vēsturisku kontekstu”. Toreiz nebija PowerPoint prezentāciju par ētiku. Toreiz vēl nebija “mācību, ko esam guvuši”. Tagad viss ir citādi. Tagad ir caurspīdīgums. Tagad ir korporatīvās vērtības. Tagad ir LinkedIn ieraksti ar mirkļbirku #AtbildīgaNākotne . Un, lūk, atbildīgā nākotne: prettanku mīnu rūpnīca. Cik skaisti skan — rūpnīca . Nevis nāves mehānisms, nevis ekstremitāšu loterija, nevis zemē ierakts “pārsteigums” bērniem un gov...

Sankcijas tiek pasniegtas kā morāls instruments — kā kolektīvas sirdsapziņas balss, kas ar ekonomikas palīdzību mēģina labot pasauli. Taču, jo ilgāk uz tām skatās, jo vairāk tās sāk atgādināt nevis stingru ētisku stāju, bet selektīvu estētiku: vienas preces tiek pasludinātas par grēka iemiesojumu, citas turpina ceļot pāri robežām ar nevainīga progresa seju. Mēbeles nedrīkst. Šprotes nedrīkst. Koks, zivis, darbs, reģionu rūpniecība — tas viss pēkšņi kļūst par noziedzīgu nodarījumu. Ne jau tāpēc, ka šīs lietas pašas par sevi būtu bīstamas, bet tāpēc, ka tās ir pārāk ikdienišķas, pārāk “vietējas”, pārāk viegli identificējamas. Tās nes sev līdzi strādnieku rokas, ostu smaržu un rūpnīcu troksni. Tās ir reālas, taustāmas, pārāk godīgas savā eksistencē. Toties amerikāņu kino drīkst. Maksājuma kartes drīkst. Windows programmas drīkst. Mercedes automašīnas drīkst. Dārgs brendu alkohols drīkst. Un arī YouTube drīkst. ChatGPT drīkst. Mākslīgais intelekts kopumā — tas viss ir atļauts, pat laipni a...

Ziemā patiesība nāk ārā kā elpa aukstā gaisā. Tā vairs nav abstrakta, tā ir redzama. Un šajā ziemā patiesība stāv pie uzlādes stacijām, berzē rokas un kož elkoņos. Elektroauto ideja ir skaista. Tā ir kā solījums – par nākotni, par progresu, par tīru sirdsapziņu. Bet solījumi visvieglāk plaukst siltās konferenču zālēs un prezentāciju slaidos, nevis slapjā februāra rītā, kad termometrs ir zem nulles un realitāte neprasa ticību, bet rezultātu. Aukstums ir filozofs bez diplomiem: viņš neko nepierāda ar vārdiem, tikai ar sekām. Lietot elektroauto salā ir mazliet kā lietot kailu telefonu plikā salā. Teorētiski – var. Praktiski – drīz saproti, ka teorija nav domāta cilvēkam, kuram jādzīvo. Akumulators saraujas, nobraukums izkūp, plāni jāpārskata. Un tad sākas klusā vilšanās – ne jau tāpēc, ka tehnoloģija slikta, bet tāpēc, ka tā tika pārdota kā universāla patiesība, nevis kompromiss. Filozofiski skatoties, elektroauto nav transports. Tas ir identitātes priekšmets. Pirkums, ar kuru cilvēks sak...

Mājas cēlāja uzvārds ir Dzelme. Stabili. Pakaļā. Šis apsurds sākas klusi, gandrīz nevainīgi. Cilvēks iecer divstāvu māju. Viņš uzzīmē projektu, sarunā arhitektu, ieliek pamatus, paceļ sienas. Viss notiek “kā vajag”. Tikai viena detaļa netiek slēpta – jau pašā sākumā ir skaidrs, ka otrajam stāvam naudas nav un, visticamāk, arī nebūs. Tomēr projekts netiek pārskatīts. Māja netop mazāka, pieticīgāka vai godīgāka. Tā top nepabeigta jau savā idejā. Šajā brīdī apsurds kļūst par filozofisku kategoriju, nevis vienkārši sliktu plānošanu. Jo absurds nav tikai kļūda aprēķinos – absurds ir apzināta rīcība pretēji zināšanām. Tā ir izvēle darīt, zinot, ka rezultāts būs tukšs, kropls vai nepatiesi pabeigts. Cilvēks šajā stāstā nemaldās. Viņš zina. Un tomēr turpina. Šāda māja kļūst par simbolu. Tā vairs nav par sienām un jumtu, bet par domāšanas veidu: izlikties, ka viss ir iespējams, kamēr kāds cits vēl maksā. Par cerību, ka “kaut kā jau būs”, ka varbūt otrajam stāvam nauda atradīsies vēlāk, ka nākot...

Šis vizuālais tēls ir tīrs Zinc/Gray estētikas destilāts — apzināta industriālā minimālisma izpausme, kur dizains necenšas sevi pierādīt, bet klusi eksistē kā stabila struktūra. Tās nav vienkārši pelēkas krāsas; tā ir sistēma, kas balstās askēzē, precizitātē un atturībā. Man šī askēze patīk tieši tāpēc, ka tā necenšas izpatikt. Tā ir pārliecināta par sevi. Baltā fona telpa rada skaidrību un elpu, gandrīz melnais virsraksts ienes svaru un autoritāti, bet sekundārie toņi apzināti atkāpjas, ļaujot lietotājam mierīgi pāriet no domas uz darbību. Šis vizuālais klusums nav tukšums — tas ir instruments. Smalkās režģa līnijas un ģeometriskā struktūra fona plaknē atgādina inženieru rasējumus. Tās signalizē, ka viss šeit ir sakārtots, aprēķināts un loģiski pamatots. Nekas nav nejaušs, nekas nav lieks. Tieši šī kontrole rada uzticību — sajūtu, ka interfeiss respektē lietotāja uzmanību un laiku. Psiholoģiski šāda krāsu valoda rada “dārga klusuma” efektu. Tā neizskatās pēc mārketinga virsmas, bet pē...

Ja nogalina visus sliktos? Kas paliek? Pareizi! Paliek - Slepkavas!

Lasot šo Senekas vēstules fragmentu, prātā nāk doma, cik bieži mēs cilvēka vērtību mēram pēc nepareiziem kritērijiem. Spēks, ātrums, skaistums, izturība — tās ir īpašības, kurās cilvēks nepārspēj dabu. Dzīvnieki skrien ātrāk, ir stiprāki, redz asāk, panes vairāk. Ja vērtība būtu meklējama tajā, kas ir “vairāk”, tad cilvēks daudzējādā ziņā būtu zaudētājs. Seneka piedāvā citu skatpunktu: lietas jāvērtē pēc tās būtiskākās funkcijas. Vērša spēks, brieža ātrums, suņa drosme — katra īpašība ir nozīmīga tikai tik daudz, cik tā atbilst radībai dotajam uzdevumam. No tā izriet būtiska atziņa: vērtība nav universāla, tā ir saistīta ar būtību. Un tad seko jautājums, kas skar tieši mūs: kas ir labākais cilvēkā? Nevis tas, kas viņam piemīt visvairāk, bet tas, kas piemīt tikai viņam. Ne ķermenis, jo tas ir arī augiem. Ne maņas, jo tās ir arī dzīvniekiem. Pat ne instinkti un dziņas. Vienīgais, kas cilvēku patiesi izceļ, ir prāts — spēja domāt, spriest, izvērtēt, vadīt sevi. Šī doma ir neērta, jo tā uz...

Šī pasaule ir kā alķīmisks trauks, kurā indi mēģina neitralizēt ar vēl lielāku indi. Mēs dzīvojam laikā, kur risinājumi arvien biežāk atgādina pašu problēmu atspulgu — vardarbību dzēš ar vardarbību, melus labo ar izsmalcinātākiem meliem, bailes kliedē ar jaunām bailēm. It kā citādu valodu mēs vairs neprastu. Miers šeit nav iemācījies dzīvot; viņš klīst apkārt kā svešinieks, kuru visi atpazīst, bet neviens neuzņem. Melnajam tiek uzvilkts balts mētelis, un tas tiek pasniegts kā patiesība. Nevis tāpēc, ka mēs nespētu atšķirt krāsas, bet tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Patiesība ir kļuvusi par pielāgojamu jēdzienu — elastīgu kā gumija, ko var izstiept līdz vajadzīgajai formai. Un, jo vairāk to stiepj, jo mazāk paliek no tās sākotnējās būtības. Tā pārvēršas par rīku, nevis pamatu. Viss ir savādi, jo mēs esam pieraduši pie savādā. Haoss vairs neizskatās pēc haosa — tas ir kļuvis par fonu. Cilvēks pamostas troksnī, aizmieg troksnī un sāk domāt, ka klusums būtu kaut kas aizdomīgs. Miers prasa apstā...

Lielā projektā pienāk brīdis, kad kods vairs nav lielākais izaicinājums. Sistēma strādā, arhitektūra ir pārdomāta, servisi sarunājas savā starpā, bet es pats sāku just bremzi. Ne tāpēc, ka kaut kas nestrādātu, bet tāpēc, ka viss sāk dzīvot manā galvā. Lēmumi, konteksts, “kāpēc tas ir tieši tā” — ja es to nepierakstu, tas pazūd vai jāizdomā no jauna. Tieši šajā brīdī projektā ienāk Fumadocs. Sākumā tas ir pragmatisks solis — beidzot sakārtot dokumentāciju. Bet ļoti ātri kļūst skaidrs, ka Fumadocs nav par dokumentiem. Tas ir par domāšanu. Kad arhitektūras lēmumi, plūsmas un robežas ir pierakstītas skaidrā, strukturētā veidā, galva atbrīvojas. Nav vairs jāatceras viss — sistēma sāk sevi paskaidrot. Strādājot vienatnē pie liela projekta, Fumadocs kļūst par manu otro atmiņu. Ja pēc mēneša atgriežos pie kāda servisa vai funkcijas, man nav jārokas kodā, lai saprastu, ko es toreiz domāju. Atbilde jau ir dokumentācijā. Kāpēc šis risinājums? Kādi bija alternatīvie varianti? Kur šeit ir robežas? ...

Strādājot pie Next.js super projekta ar AI funkcionalitāti, es nonācu pie secinājuma, kas šķiet paradoksāls tikai virspusēji: jo sarežģītāka sistēma, jo lielāku vienkāršību tā prasa. Nevis paviršu vai primitīvu vienkāršību, bet skaidrību. Iekšēju kārtību. Disciplinētu domāšanu. Kad sistēma aug, tā sāk dzīvot pati savu dzīvi. Katrs komponents, katra rinda kodā, katrs datu plūsmas mezgls pieprasa, lai tu zinātu ne tikai ko tas dara, bet kāpēc tas tur atrodas. Sarežģītība nepiedod nejaušību. Tajā nav vietas “pagaidām lai stāv” vai “varbūt vēl noderēs”. Tieši tur arī sākas haoss — nevis tur, kur ir par maz funkciju, bet tur, kur ir par daudz bez skaidras nozīmes. Strādājot vienatnē, tas kļūst īpaši spilgti redzams. Parasti šādus projektus veido komanda: viens domā par arhitektūru, cits par UX, vēl kāds par infrastruktūru vai AI loģiku. Atbildība ir sadalīta. Bet, kad viss gulstas uz viena cilvēka pleciem, nav, kam paslēpties aiz muguras. Katra kļūda ir tava. Katrs lieks risinājums – arī....

Developing this project has been an incredibly exciting and motivating journey, and I’m deeply involved in every part of it—from concept to execution. By using Gemini , we are not just enhancing search functionality; we are building a faster, smarter, and more cost-effective search engine that truly elevates the user experience. Being fully hands-on in this process allows me to shape the system with intention and precision. The integration of vector search brings a new level of intelligence, enabling the engine to understand meaning, context, and user intent rather than relying solely on keywords. This results in more relevant, accurate, and human-like search outcomes. On top of that, the project is built on a Next.js platform , ensuring modern performance, scalability, and a smooth developer and user experience. Developing on Next.js allows for rapid iteration, optimized rendering, and a future-proof architecture that perfectly complements the power of Gemini and vector-based search....

Šī afēra neturpinās tāpēc, ka trūkst naudas. Tā turpinās tāpēc, ka trūkst kauna. Trīs līdz četri miljardi eiro. Skaitlis tik liels, ka tas vairs nesāp, jo cilvēka prāts tam nespēj pieskarties. Miljards nav nauda — tas ir miglas mākonis, aiz kura pazūd atbildība. Kad pietrūkst trīs eiro, cilvēks meklē kabatās. Kad pietrūkst trīs miljardi, cilvēks aizņemas “valsts vārdā” un jūtas cēls. Tā Rail Baltica ir kļuvusi nevis par infrastruktūras projektu, bet par morāles eksperimentu: cik ilgi sabiedrība piekritīs maksāt par solījumu, kas pats sevi ēd. Šī projekta būtība sen vairs nav sliedes, vilcieni vai savienojamība ar Eiropu. Tā būtība ir inerce. Reiz tika pateikts “jā”, un kopš tā brīža visi lēmumi ir tikai šī “jā” atbalss. Neviens vairs neuzdod jautājumu — vai tas ir vajadzīgs šādā apjomā, šādā tempā, šādā kvalitātē? Jautājums ir tikai viens: kur dabūt vēl naudu, lai varētu turpināt neteikt patiesību. Aizņemties vēlreiz. Tā ir mūsdienu politikas mantra. Aizņemties, jo apturēt nozīmētu atz...

Bailēm jauns iepakojums Kārtējais cēliens ir sācies. Skatuve jau pazīstama, dekorācijas nemainās: Indija, “iespējamais uzliesmojums”, sikspārņi, anonīmi eksperti, grafiki ar bultām uz augšu un vārds *nāve*, kas tiek mētāts kā reklāmas sauklis. Scenārijs tik nolietots, ka varētu to drukāt uz T-krekliem. Un tomēr — publika atkal sastingst. Aplausi baiļu formā. Baiļu mārketings vairs nav blakusprodukts. Tas ir galvenais produkts. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā panika tiek ražota rūpnieciski, iepakota ar pseidozinātnes lenti un izplatīta kā sabiedrības drošības vārdā svētīta patiesība. Katrs “uzliesmojums” ir nevis fakts, bet piedāvājums. Nevis ziņa, bet tests. Tests — nevis veselībai, bet prātam. Jo cik reižu vēl var atkārtot vienu un to pašu rituālu, pirms kļūst skaidrs: runa nav par slimībām, bet par paklausību. Nevis par sikspārņiem, bet par cilvēka spēju atslēgt kritisko domāšanu pie pirmā dramatiskā virsraksta. Atkal jābaidās. Atkal jāseko. Atkal jāuzticas “avotiem”, kuru autoritāte bal...

Eiropas Savienības dalībvalstis beidzot pieņēma lēmumu, kas ilgi tika vilcināts – no 2027. gada beigām tiks pilnībā aizliegts importēt Krievijas gāzi. Politiskā korektuma un "vienotības" vārdā šis solis tiek prezentēts kā stratēģisks un ilgtspējīgs. Tomēr realitāte ir daudz skarbāka. Mēs te vēl nedaudz iepirksim gāzi, tas nekas, ka mēs atbalstam Krievijas kara kasi. Līdz 2027. gadam ES plāno turpināt iepirkt lēto Krievijas gāzi, lai "nesabojātu ekonomiku" un nepārmaksātu par dārgāko ASV gāzi. Šeit atklājas šī lēmuma ironija – mēs formāli deklarējam enerģētisko neatkarību, bet praktiski turpinām atkarību no tās pašas Krievijas. Līdz ar to politiskie triumfi un ideoloģiskie izrādījumi par enerģētisko brīvību kļūst par tukšu retoriku. Šis kompromiss arī liek aizdomāties par Eiropas stratēģijas īstermiņa redzējumu. Ekonomiskais racionālisms šeit pārspēj principus: tiek izlaists brīdis, kad ES patiešām varētu ieviest patiesi neatkarīgus enerģijas risinājumus – ieguldīt a...

Šis nav stāsts par pāli. Par vēlmi pāli konservēt pālī. Par tādu summu, kāda kritiski vajag bērnu slimnīcai. Nē, labāk pālim. Šis ir stāsts par valsti, kas pati sev skatās acīs un izliekas neredzam. Par miljonu uzbūvēts dzelzceļa pālis — monumentāls nekas. Ne ceļš, ne kustība, ne nākotne. Tikai betons, kas iedzīts zemē ar svinīgu solījumu par rītdienu. Un tad — klusums. Izrādās, ka pālis nav vajadzīgs. Ka to nevar izmantot. Ka to vajag konservēt. Par vēl pusmiljonu. Absurdā teātra pirmais cēliens ir pabeigts. Šī nav kļūda. Kļūda būtu nejaušība. Šis ir mehānisms. Precīzs, eļļots, atkārtots. Nauda pārvēršas betonā, bet betons — klusumā. Dokumenti ir kārtībā, paraksti savās vietās, iepirkumi “likumīgi”. Un rezultāts? Nulle, kas maksā pusotru miljonu. Ieguvējs ir skaidrs. Būvnieks savu ir dabūjis. Afera lielā mērogā, bez maskām, bez kauna. Ar preses relīzi, nevis atvainošanos. Ar frāzi “projekta korekcijas”, nevis “mēs jūs apzadzām”. Un sabiedrība? Tā stāv peronā, kur vilciens nekad nepien...

Kas sadalās ātrāk – suņa sūds vai mūsu liekulība? Ir jautājums, ko civilizēts cilvēks uzdod reti, bet dzīvo ar to katru dienu Kas dabai nodara mazāku ļaunumu – suņa sūds, kas paliek turpat zālē, vai tas pats sūds, apglabāts plastmasas plēves maisiņā, ar rūpīgi sasietu mezglu, kā kapsula nākotnes arheologiem? Jautājums ir absurds. Bet absurds ir arī tas, ka mums tas vispār jāapspriež. Suņa sūds pats par sevi nav dabas katastrofa. Tas ir bioloģisks atkritums – neglīts, smirdīgs, bet sadalošs. Mikroorganismi to apēd, lietus izskalo, laiks izdara savu darbu. Dažu nedēļu laikā no tā paliek tikpat kā nekas. Daba ar šādiem “incidentiem” ir tikusi galā miljoniem gadu bez mūsu iejaukšanās, bez instrukcijām, bez sarkaniem uzrakstiem “SAVĀC SAVA SUŅA SŪDU”. Bet tad ienāk cilvēks ar savu morālo pārliecību un plastmasas maisiņu. Viņš noliecas, paņem sūdu, ieliek to plēvē, aizsien un sajūtas kā varonis. It kā tikko būtu izglābis planētu. Taču patiesībā viņš ir izdarījis ko citu: viņš ir paātrinājis ...

Es arvien vairāk domāju par vienu vienkāršu, bet neērti grūtu principu: lai tas, ko es runāju, sakristu ar to, kā es dzīvoju. Mēs visi protam skaisti runāt. Par vērtībām. Par patiesību. Par to, “kā vajadzētu”. Bet Seneka jau sen brīdināja — nav nekas tukšāks par vārdiem, kuriem neseko darbi. Ja valoda un dzīve iet katra savu ceļu, vārdi kļūst par dekorāciju, nevis patiesību. Runāt to, ko domājam, prasa drosmi. Domāt to, ko runājam, prasa godīgumu. Bet dzīvot saskaņā ar abiem — tas prasa disciplīnu. Un tieši tur viss klūp. Seneka neticēja skaistām frāzēm. Viņš ticēja raksturam. Viņš teiktu: **nerādi man, ko tu saki — parādi, kā tu dzīvo**. Jo mūsu valoda vienmēr agrāk vai vēlāk nodod mūs. Ja iekšā ir haoss, tas izlauzīsies vārdos. Ja iekšā ir miers, arī runa kļūs mierīga. Man liekas svarīgi atcerēties vēl ko: ne katra doma ir jāizrunā. Klusums nav vājums. Stoiķiem klusums bija spēks — spēja neļaut katrai emocijai kļūt par skaņu. Vārdiem ir svars, un jo mazāk mēs tos šķiežam, jo vairāk t...

Migrēna sievietēm bieži tiek pieminēta gandrīz kā laikmeta simptoms — it kā tā būtu moderna kaite, kas radusies līdz ar viedtālruņiem, stresu un nepārtrauktu steigu. Taču šis priekšstats ir maldinošs. Migrēna nav jauna slimība. Jauns drīzāk ir veids, kā mēs uz to skatāmies, un sabiedrība, kurā sievietes ar migrēnu dzīvo. Vēsturiski migrēna ir aprakstīta jau antīkajos tekstos, taču sieviešu sāpes ilgstoši tika uztvertas ar skepsi vai romantizētas kā “nervozitāte”, “vājums” vai “pārlieka jūtība”. Šodien mēs zinām, ka migrēna ir neiroloģiska slimība, kas sievietes skar ievērojami biežāk nekā vīriešus, un tam ir bioloģiski iemesli — hormonu svārstības, īpaši estrogēns, ietekmē smadzeņu ķīmiju un nervu sistēmu. Taču bioloģija ir tikai daļa no stāsta. Migrēna sievietēm atklāj arī dziļāku spriedzi starp ķermeni un sabiedrības prasībām. Mūsdienu sieviete bieži dzīvo vairākos režīmos vienlaikus: profesionālajā, emocionālajā, rūpju, attiecību, pašrealizācijas. No viņas tiek gaidīta elastība, izt...