Piezvanīt Mammai

Ir lietas, kuras mēs atliekam nevis tāpēc, ka tās būtu nesvarīgas, bet tieši tāpēc, ka tās šķiet mūžīgas. Balss, kas vienmēr atbild. Numurs, kas vienmēr ir pieejams. Mamma. Mēs dzīvojam it kā laiks būtu neizsmeļams resurss, it kā “vēlāk” būtu drošs solījums, nevis trausla ilūzija.

Piezvanīt Mammai ir banāls ieteikums. Tas neizklausās filozofiski, neizklausās dziļi. Tas izklausās kā kaut kas, ko saka, kad vairs nezina, ko teikt. Un tomēr tieši šajās vienkāršajās lietās slēpjas vissmagākā patiesība: dzīves jēga bieži atrodas tur, kur mēs to vismazāk dramatizējam.

Mēs domājam, ka vēl paspēsim. Ka rīt būs īstais brīdis. Ka šodien esam pārāk noguruši, pārāk aizņemti, pārāk apjukuši savās pašu domās. Mamma pagaidīs. Viņa vienmēr ir gaidījusi. Viņa ir laika pacietības iemiesojums — klusējošs fons mūsu dzīves haosam. Un tieši tāpēc mēs kļūdāmies: mēs sajaucam pacietību ar bezgalību.

Būs diena, kad tu piezvanīsi — ne aiz pienākuma, ne aiz vainas, bet aiz ilgas. Un telefons klusēs. Ne tāpēc, ka viņa negribētu atbildēt, bet tāpēc, ka vairs nevarēs. Tajā klusumā nebūs drāmas, nebūs skaļu paziņojumu. Būs tikai tukšums, kur agrāk bija balss, kas jautāja: “Kā tev iet?” Tā būs diena, kad tu dotu visu — ne naudu, ne panākumus, ne attaisnojumus — bet vienu vienīgu stundu. Pat ne stundu. Piecas minūtes. Vienu parastu sarunu par neko īpašu.

Filozofi runā par laika neatgriezeniskumu, par to, ka pagātne nav labojama. Bet tas kļūst patiesi saprotams tikai tad, kad tu saproti: nav iespējams atgriezt pat vienu nepiezvanītu vakaru. Nevienu. Laiks nav nežēlīgs — tas vienkārši ir vienaldzīgs. Tas neņem vērā mūsu kavēšanos, mūsu bailes būt sentimentāliem, mūsu kļūdaino pārliecību, ka mīlestība pati par sevi ir pietiekama bez rīcības.

Piezvanīt Mammai nozīmē atzīt savu ievainojamību. Atzīt, ka tu neesi pats sev pietiekams. Ka ir kāds, kura balss tevi atgriež pasaulē, pat ja tu to ne vienmēr apzinies. Tā ir eksistenciāla izvēle — izvēle būt klātesošam, kamēr vēl ir iespējams būt klātesošam.

Mēs bieži domājam, ka lielie zaudējumi būs skaļi un nepārprotami. Patiesībā tie atnāk klusi. Tie atnāk kā nepiezvanīts zvans, kas pēkšņi kļūst par neiespējamu zvanu. Un tad tu saproti, ka mīlestība bez darbības ir tikai doma, bet doma nespēj sasildīt pagātni.

Tāpēc piezvani Mammai. Ne tāpēc, ka vajag. Bet tāpēc, ka kādu dienu tu atdotu visu, lai varētu atgriezt kaut vienu stundu, kuru šodien uzskati par pašsaprotamu. Un šodiena vēl atbild.

Kāpēc publiskoja vārdu un uzvārdu?

Traģiska auto avārija Daugavā nav tikai ziņa – tā ir plaisa ikdienas ritmā, kurā pēkšņi iekrīt jautājumi par trauslumu, cieņu un patiesību. Ūdens, kas parasti plūst vienaldzīgi, kļūst par spoguli, kurā atspīd mūsu sabiedrības paradumi: ko mēs izvēlamies redzēt, ko nosaukt vārdā un ko atstāt bez sejas.

Kāpēc šoreiz tika publiskots cietušā vārds un uzvārds? Vārds nav tikai identifikators; tas ir stāsts, attiecību tīkls, dzīvība, kas pārvērsta par rindu tekstā. Parasti ceļu satiksmes negadījumi paliek anonīmi – “vīrietis”, “sieviete”, “persona”. Anonimitāte it kā sargā cieņu, ļauj sērām būt klusām. Bet, kad vārds tiek izcelts, notiek kas cits: cilvēks no statistikas kļūst par simbolu. Jautājums – kāpēc tieši šoreiz?

Varbūt tas ir žurnālistikas impulss padarīt traģēdiju “cilvēciskāku”. Varbūt – neapzināta robežas pārkāpšana, kur klikšķu ekonomika uz brīdi uzvar empātiju. Varbūt – precedents, kas atklāj nevienlīdzību: dažas nāves kļūst “stāstāmas”, citas paliek klusumā. Un tad neizbēgami dzimst aizdomas: vai ar vārdu negribēja novērst fokusu no apstākļiem, atbildības, sistēmiskām problēmām? Vai vārds kļuva par aizsegu, aiz kura pazūd jautājumi par drošību, infrastruktūru, lēmumiem?

Kāpēc citos negadījumos vārdus nezinājām? Atšķirība liek domāt nevis par vienu gadījumu, bet par principiem. Ja noteikumu nav, paliek interpretācijas. Ja interpretācijas brīvas, rodas sajūta, ka “apakšā kaut kas ir”. Pat ja tur nekā nav, caurspīdīguma trūkums rada plaisu uzticībā.

Filozofiski raugoties, šis notikums uzdod vienkāršu, bet neērtu jautājumu: kam pieder stāsts par nāvi? Vai tas pieder sabiedrībai, kas grib saprast un mācīties, vai tuviniekiem, kuri grib klusumu? Starp šīm prasībām ir ētiska spriedze, ko nevar atrisināt ar vienu klikšķi vai virsrakstu. Varbūt atbilde nav aizliegumos, bet konsekvencē: vai nu vārdus publicējam vienmēr un skaidri pasakām – kāpēc; vai arī sargājam anonimitāti, ja vien sabiedrības interese to nepārprotami neprasa.

Daugava aizskalo pēdas, bet jautājumi paliek krastā. Ja mēs tos neuzdosim, nākamā traģēdija atkal būs tikai troksnis. Ja uzdosim – varbūt iemācīsimies runāt klusāk, bet patiesāk.

Akas vecā viepļa mistērija

Zem sūnām un laika plīvura, kur zāle atceras katru soli un lietus sarunājas ar mālu, dus akas vāks. Ne triumfāls, ne pazemīgs — vienkārši klātesošs. Tas nav pacelts goda vietā, bet arī nav aizmirsts: tas elpo līdz ar zemi, iegrimis pasaules klusajā pulssitienā.

Divi melni caurumi tā sejā raugās augšup kā acis, kas redzējušas vairāk, nekā spēj izstāstīt. Tie ir vārti — nevis uz elli vai debesīm, bet uz starptelpu, kur cilvēka darbs satiek dabas pacietību. Akas vāks zina, ka viss, ko mēs uzbūvējam, ir aizņēmums. Ka katrs metāla loks ir solījums, ka atgriezīsimies, lai atbildētu par savām pēdām.

Reiz, sen, cilvēki šo vietu atvēra. Viņi rēķināja, mērīja, lika skrūves un atstāja zīmes, ko sapratīs tikai savējie. Tad aizvēra. Un aizgāja. Zeme nepārmeta — tā vienkārši pieņēma. Sūna pārņēma malas, lietus noskaloja steigu, un zāle iemācījās augt pāri tam, kas domāts paliekošs.

Akas vāks kļuva par robežu starp redzamo un slēpto. Virs tā — gadalaiki, soļi, putnu ēnas. Zem tā — tumsa, caurules, klusums, kas glabā atmiņas par plūsmu. Tā ir mācība: dzīve nav tikai tas, ko redzam; tā ir arī tas, kas strādā mūsu labā, nepamanīts, nepateikts.

Kad kāds apstājas un raugās uz šo apaļo seju zemē, notiek kas dīvains. Laiks uz mirkli sabremzējas. Skatītājs atceras, ka pasaule nav plakana, ka zem katra soļa ir stāsts, un katram stāstam — vāks. Ne viss ir jāatver. Dažreiz pietiek zināt, ka tas ir tur, droši noslēgts, pacietīgs.

Un akas vāks klusē. Tas zina: īstā epika nav varoņu skaļajos darbos, bet spējā palikt savā vietā, nesot slodzi, sargājot dziļumu un atgādinot — cilvēks ir viesis, bet zeme ir mājas.

Palīdzības nauda kā aizdevuma teātris.

Eiropa ir vienojusies. Vārds “vienojusies” skan cēli – gandrīz kā baznīcas zvans. Tas sola harmoniju, vērtības un kopīgu morālo elpu. Bet, ja nokasa šo zeltīto virskārtu, zem tās atklājas skaitļi. Auksti. Smagi. Ar procentiem.

90 miljardi eiro Ukrainai. Un nevis palīdzība, kā to kaismīgi skandē preses relīzes, bet aizdevums. Aizdevums kara laikā. Aizdevums valstij, kuras pilsētas deg, kuras cilvēki mirst, kuras nākotne tiek rēķināta nevis gados, bet sprādzienos. Un aizdevums nekad nav neitrāls – tas ir attiecību modelis. Kur viens ir parādnieks, otrs – īpašnieks. Pat ja pagaidām tikai uz papīra.

Ironija ir gandrīz perfekta: mēs, Eiropa, "morāles lielvalsts", esam atraduši veidu, kā būt gan “labajiem”, gan banķieriem vienlaikus. Mēs neiekarojam ar tankiem – mēs kreditējam. Neņemam ar varu – mēs ieķīlājam. Resursus, zemi, nākotnes iespējas. Ne šodien, protams. Šodien mēs tikai “palīdzam”. Rēķins tiks izrakstīts vēlāk.

Filozofiski raugoties, tas ir klasisks stāsts par varu, kas izliekas par līdzcietību. Par sistēmu, kas karu uztver nevis kā traģēdiju, bet kā iespēju – restrukturizācijai, ietekmei, ilgtermiņa atdevei. Karš kļūst par fonu darījumam, bet ciešanas – par morālu dekorāciju, kas ļauj justies taisniem, kamēr tiek parakstīti līgumi.

Aizdevums ar procentiem nozīmē vienu: nākotne jau ir ieķīlāta. Pat ja karš tiks uzvarēts, parāds paliks. Un parāds vienmēr runā skaļāk par pateicību. Tas neprasa atmiņu, tas prasa maksājumus. Tas neprasa brīvību, tas prasa garantijas.

Tā ir un paliek milzīga afēra – ne obligāti kriminālā, bet civilizētā, birokrātiskā, ar glītiem uzvalkiem un pareiziem vārdiem. Afēra, kas notiek kara aizsegā, kur morāle tiek izmantota kā mārketinga instruments, bet solidaritāte – kā kredītlīnija.

Un pats ironiskākais? Mēs vēl ilgi sev stāstīsim, ka darījām visu iespējamo. Ka bijām pareizajā vēstures pusē. Jo nekas neliecina par morālu pārākumu tik pārliecinoši kā rēķins, kas izrakstīts tam, kurš guļ drupās.

Tāds pats "aizdevums" bija 2. Pasaules karā, kad PSRS aizdeva. Un aizdevumu atmaksāja līdz brīdim, līdz "atmodai", kad varēja sākt graut PSRS, jo parāds bija atmaksāts. Un tad nebija ko zaudēt aizdevējiem, tad varēja sākt graut. Tādu savienību kā PSRS, tieši tādu pašu kolhozu kā EU.

Kukuļa lieluma paradokss

Ir noziegumi, kas smaržo pēc piena. Un ir noziegumi, kas smaržo pēc dārgiem uzvalkiem, konferenču telpām un klusuma. Pirmie tiek pamanīti uzreiz. Otrie – ilgi netiek saukti vārdā. Šeit arī sākas kukuļa lieluma paradokss: jo mazāks noziegums, jo ātrāks sods; jo lielāks noziegums, jo garāka izmeklēšana, plašāks miglas mākonis un lielāka iespēja, ka galu galā – nekas nenotiks.

Cilvēks, kurš nozog piena paku par vienu eiro ir viegli satverams. Viņam nav juristu armijas, nav draugu pareizajos kabinetos, nav “sistēmas izpratnes”. Viņš ir kails likuma priekšā. Viņa vaina ir skaidra, pierādāma, vienkārša. Tā netraucē sistēmai – tieši otrādi, tā to apstiprina. Likums strādā. Taisnīgums ir ātrs. Soda mehānisms ieeļļots un gatavs.

Taču, kad noziegums kļūst liels, tas pārstāj būt tikai noziegums. Tas kļūst par procesu. Par lietu. Par struktūru. Par apdraudējumu citiem lieliem cilvēkiem. Jo lielāka summa figurē, jo vairāk vārdu nedrīkst izskanēt, jo vairāk krēslu var sašūpoties. Un tad likums pēkšņi kļūst piesardzīgs. Lēns. Filozofisks. Gandrīz apcerīgs.

Izmeklēšana ievelkas, jo “lieta ir sarežģīta”. Dokumentu ir daudz. Starptautiski aspekti. Juridiskas nianses. Procedūras. Termiņi. Ekspertīzes. Un šajā laikā notiek pats galvenais – atmiņa dzēšas. Sabiedrība pierod. Dusmas atdziest. Virsraksti nomainās. Morālais impulss izgaist.

Kukuļa lielums šeit darbojas kā vairogs. Jo vairāk nozagts, jo vairāk resursu ir aizsardzībai. Jo augstāk stāvošs cilvēks, jo grūtāk viņu nosaukt par noziedznieku – viņš taču ir “uzņēmējs”, “amatpersona”, “partneris”, “stratēģisks spēlētājs”. Vārdi mainās, un līdz ar tiem mainās arī realitāte.

Paradokss ir skarbs: sistēma soda tos, kuri tai neapdraud neko, un saudzē tos, kuri var apdraudēt visu. Taisnīgums kļūst selektīvs, nevis pēc vainas smaguma, bet pēc personas svara. Jo mazāks cilvēks, jo lielāks likuma svars uz viņa pleciem. Jo lielāks cilvēks, jo elastīgāks likums kļūst.

Un tad mums saka: “Ne visi lielie tiek cauri.” Tas ir taisnība. Bet pietiek ar to, ka vairums tiek. Pietiek ar to, ka precedents pastāv. Jo taisnīgums nav matemātika – tas ir signāls. Un signāls ir skaidrs: ja zagsi maz, sods būs ātrs; ja zagsi daudz, sods būs ilgs, miglains un iespējams – nekad.

Šādā sistēmā morāle kļūst par luksusa preci. Godīgums – par naivumu. Likums – par instrumentu, nevis principu. Un vienīgais, kas tiek konsekventi sodīts, ir nabadzība, muļķība vai neveiksme. Nevis ļaunums.

Kukuļa lieluma paradokss nav tikai par naudu. Tas ir par varu pār laiku. Mazajam atņem brīvību uzreiz. Lielajam dod laiku – un laiks ir visspēcīgākais sabiedrotais. Laiks dzēš vainu, padara noziegumu abstraktu, pārvērš to par “pagātnes kļūdām” vai “neveiksmīgu komunikāciju”.

Un, kamēr piena pakas zaglis jau sēž vai ir salauzts uz mūžu, lielie cilvēki dodas brīvībā – reizēm pat ar goda zīmēm, konsultantu līgumiem un lekcijām par ētiku.

Šis paradokss nav nejaušība. Tas ir spogulis. Un jautājums nav, vai mēs to redzam. Jautājums ir – cik ilgi vēl pieļausim, ka taisnīguma svars tiek mērīts nevis pēc vainas, bet pēc maka biezuma.

Šis komercmurgu laiks.

Šie nav svētki. Auksta, skaļa, spilgti apgaismota sezona, kurā cilvēks tiek reducēts līdz pircējam, bet jēga – līdz cenu zīmei. Tā sauktie Ziemassvētki šodien vairs nenāk klusi, tie iebrāžas ar reklāmas saukļiem, atlaižu sirēnām un obligātās laimes diktātu. Ja tu nepērc – tu neesi piedalījies. Ja nepiedalies – tu esi aizdomīgs.

Lielveikals ir jaunā katedrāle. Tā griesti ir augsti, plaukti pilni, un gaisma – nežēlīgi balta. Cilvēki tajā staigā ar ratiņiem kā svētceļnieki ar relikvijām, stumjot priekšā savas vainas, bailes un pienākumus. Dāvana vairs nav žests, bet alibi. Pierādījums, ka esi mīlējis, atcerējies, izpildījis normu.

Šajā rituālā nav klusuma. Nav gaidīšanas. Nav iekšēja ceļa. Ir tikai troksnis – mūžīgā fona mūzika, kas nogalina domas, un mākslīgais prieks, kas jāuzvelk kā sezonas jaka. Visi smaida, bet tas ir piespiedu reflekss, nevis gaisma no iekšpuses. Tā ir liekulība ar LED apgaismojumu.

Patiesā Ziemassvētku jēga – pazemība, klusums, trauslums, piedzimšana nevis uzvarā, bet trūkumā – šajā kultā ir neērta. Tā nekur neiederas starp “2 par 1” piedāvājumiem. Silē dzimušais nav labs zīmols. Viņš neko nepārdod. Viņš tikai jautā: kas tu esi, kad tev vairs nav ko nopirkt?

Un tāpēc šo jēgu izstumj. Aizstāj ar dekorācijām, kas neko nesedz, un ar dāvanām, kas aizpilda tukšumu uz vienu vakaru. Jo tukšums ir bīstams – tas liek domāt. Bet domājošs cilvēks ir slikts patērētājs.

Šis ir kults, kas prasa upurus: laiku, nervus, godīgumu pret sevi. Tas māca, ka vērtība ir redzama, iepakota un izmērāma. Ka mīlestībai un ziedot jābūt skaļai, dārgai un publiskai. Bet patiesībā viss šis spožums ir tikai bailes no klusuma, kurā varētu atklāties, cik maz mums patiesībā vajag.

Varbūt īstais sacelšanās akts šodien ir nepirkt. Apstāties. Nerunāt reklāmas valodā. Neizpildīt rituālu. Atļaut sev klusumu, kas nav nopērkams. Jo tikai tur, ārpus lielveikalu tempļiem un sezonālās liekulības, vēl var gadīties kas īsts. Un tas noteikti nebūs ar cenu zīmi.

Kad valsti vada idioti

Valsts reti sabrūk ar vienu lēmumu. Tā tiek lēni nogurdināta ar daudziem maziem, it kā racionāliem soļiem, kas katrs atsevišķi šķiet tehnisks, bet kopā veido sistēmu, kurā attīstība kļūst neiespējama. Autoceļu lietošanas nodevas kravas transportam ir viens no šādiem soļiem — ne dramatisks, ne skaļš, bet precīzs savā destruktīvajā iedarbībā.

Formāli viss izskatās korekti. Lietotājs maksā. Smagais transports bojā ceļus vairāk nekā vieglās automašīnas. Valstij vajag līdzekļus infrastruktūrai. Argumenti ir sakārtoti kā grāmatvedības tabula, kur katra rinda ir loģiska. Taču problēma sākas tur, kur valsts redz tikai tabulu, bet vairs neredz dzīvu ekonomiku.

Kravas transports nav luksuss. Tas nav hobijs vai brīvā laika izvēle. Tas ir asinsrite. Katrs veikala plaukts, katra ražotne, katra būvlaukuma ķieģelis ir turp aizvests ar kravas auto. Aplikt šo kustību ar papildu nodevām nozīmē aplikt ar nodokli pašu kustību kā tādu — nevis peļņu, bet procesu.

Šādos lēmumos valsts uzvedas it kā ekonomika būtu statiska. It kā uzņēmējs vienkārši samaksās vairāk un turpinās strādāt tāpat. Taču ekonomika ir jutīga sistēma. Papildu izmaksas neizgaist. Tās pārvēršas cenās, algu samazinājumos, investīciju atlikšanā vai biznesa slēgšanā. Mazs pārvadātājs nepārceļas uz efektīvāku modeli — viņš vienkārši pazūd.

Filozofiski raugoties, šeit atklājas dziļāka problēma: valsts vairs neatšķir cēloni no sekām. Tā redz bojātus ceļus un uzliek nodevu, bet neredz, ka bez kustības nebūs arī ceļu, ko labot. Nav ekonomikas, nav nodokļu. Nav uzņēmumu, nav infrastruktūras. Šī ķēde tiek aprauta pašā sākumā.

Īpaši ciniski tas izskatās valstī, kas sevi pozicionē kā tranzīta, loģistikas un ražošanas telpu. Konkurētspēja nav sauklis — tā ir izmaksu struktūra. Ja pārvietoties cauri valstij kļūst dārgi, tad kravas meklē citus maršrutus. Ja ražot un piegādāt kļūst sarežģīti, investori izvēlas citu valsti. Ne tāpēc, ka te būtu sliktāki cilvēki, bet tāpēc, ka te ir sliktāki noteikumi.

Skarbā patiesība ir vienkārša: valsts nereti uzvedas kā slikts saimnieks, kas griež nost zarus, uz kuriem pats sēž. Tā nemazina ēnu ekonomiku, bet palielina legālās darbības cenu. Tā nesamazina riskus, bet palielina tos tiem, kas jau tā strādā uz robežas. Tā nerada attīstību, bet administrē stagnāciju.

Autoceļu lietošanas nodevas kravas transportam nav izolēts lēmums. Tas ir simptoms domāšanai, kur ekonomika tiek uztverta kā resurss, ko var izspiest, nevis kā process, ko vajag uzturēt dzīvu. Šādā domāšanā valsts nekļūst par partneri, bet par šķērsli. Un šķērslis kustībā vienmēr nozīmē apstāšanos.

Valstis reti tiek apzināti gremdētas. Tās tiek gremdētas ar pārliecību, ka viss tiek darīts pareizi. Tieši tas ir visbīstamākais.

Zaļais murga solījums un iekšdedzes dzinēja nemirstība

Vēsture reti virzās uz priekšu taisnā līnijā. Tā drīzāk atgādina vecu dīzeļmotoru aukstā rītā: klepo, dūmo, apstājas un tad — par spīti visām prognozēm — tomēr iedarbojas. Tieši tā šobrīd izskatās Eiropas zaļā lielā stāsta jaunākā nodaļa, kurā globalizācijas priesteri Briselē, nopūšoties un skatoties pulkstenī, piepeši atceras, ka realitāte eksistē.

Plāns no 2035. gada aizliegt jaunus auto ar iekšdedzes dzinējiem bija skaists. Skaists kā PowerPoint slaids, kurā pasaule ir gluda, cilvēki paklausīgi un fizikas likumi — elastīgi. Tajā nebija vietas ne lauku ceļiem, ne ziemai, ne tam, ka elektrība pati no sevis nerodas, bet akumulatori neaug kokos. Tā bija ticība — nevis inženierija.

Zaļais kurss gadiem ilgi tika pasniegts kā morāla virsotne: ja tu šaubies, tu esi vai nu neizglītots, vai ļauns. Ja tu uzdod jautājumus, tu apdraudi planētu. Tā bija sava veida sekulāra reliģija — ar grēkiem (CO₂), atlaidēm (oglekļa kompensācijām) un pravietojumiem par apokalipsi, kas vienmēr ir pēc desmit gadiem.

Taču ironija ir nežēlīga skolotāja. Izrādījās, ka strādnieks rūpnīcā nevar atļauties elektroauto, ka valsts tīkli neiztur ideālistu slodzes, ka Ķīna ražo baterijas, bet Eiropa — deklarācijas. Un ka sabiedrība, kuru gadu desmitiem mācīja domāt pragmatiski, pēkšņi nav gatava dzīvot kā eksperimentā.

Tāpēc tagad, klusām, bez fanfarām, zaļais absolūtisms tiek koriģēts. Ne jau atcelts — nē, tikai “pārskatīts”, “pielāgots”, “realistiski novērtēts”. Valoda mainās, jo pasaule spītīgi nepakļaujas sloganiem.

Iekšdedzes dzinējs, tas netīrais, vecmodīgais mehāniskais grēcinieks, izrādās pārāk noderīgs, lai to vienkārši izdzēstu ar politisku dekrētu. Tas vēl nav gatavs doties filozofijas vēsturē līdzās ēteram un flogistonam.

Un varbūt šeit ir mācība, kas sniedzas tālāk par automobiļiem. Kad politika sāk uzvesties kā metafizika, kad mērķi tiek pasludināti par neapstrīdamiem, bet līdzekļi — par mazsvarīgiem, realitāte galu galā iesniedz savu iebildumu. Bez manifestiem. Bez tvītiem. Vienkārši nepaklausot.

Zaļais vājprāts, ja to tā grib saukt, nebrūk ar blīkšķi. Tas drūp lēnām, ar tehniskām korekcijām un neveikliem kompromisiem. Un tieši tas padara procesu tik filozofiski interesantu: ideoloģija atkāpjas nevis morāla sakāves dēļ, bet tāpēc, ka pasaule atsakās dzīvot teorijā.

Varbūt progress tomēr nav lēciens nākotnē ar aizvērtām acīm. Varbūt tas ir vecs motors, kas vēl kādu laiku rūks — līdz pat brīdim, kad būs radīts kas labāks, nevis tikai pasludināts.

Ukrainas rekonstrukcijas teātris

Ir teju ironija, ar kādu sabiedrībā izskan kritika: kā daļa no pasaules ietekmīgākajām finanšu struktūrām vienlaikus spēj būt ieguldītāji rūpniecības sektoros, kas saistās ar militāro ražošanu, un tajā pašā laikā — ar tīru seju un glītu portfeli rokās — kļūt par galvenajiem partneriem valstu “atjaunošanā”. Kritiķi šo fenomenu sauc par ideālo biznesa ciklu: kad nekas nav izdevīgāks par teritoriju, kurā vispirms viss tiek iznīcināts, un pēc tam ar tiem pašiem kapitāla instrumentiem tiek būvēts no jauna.

Tieši šī ironija uzplaiksnīja arī tad, kad parādījās jautājums:

Kāpēc BlackRock boss pēkšņi sēž pie Ukrainas sarunu galda?

Atbilde slēpjas turpat raksta apakšvirsrakstā — tiek apspriests sensitīvs ekonomiskās rekonstrukcijas dokuments, bet sarunu pulkā līdzās diplomātiem parādās arī finanšu impēriju pārstāvji. Tā ir aina, kas daudziem liek uzdot jautājumu: vai tiešām miera ceļš sākas ar kapitāla klātbūtni pie galda, vēl pirms sprāgst pēdējā bumba?

Kad kapitāls kļūst par galveno režisoru

Jau gadiem sabiedriskajā telpā klīst bažas par lielo investīciju kompāniju spēcīgo ietekmi dažādos tautsaimniecības segmentos — no lauksaimniecības zemju kontrolpaketēm līdz industrijām, kas pieskaras militārās ražošanas ķēdēm. Lai gan pašas kompānijas to bieži noliedz vai skaidro kā normālu portfeļu diversifikāciju, kritiķi uzstāj: šī vara nav tikai ekonomiska — tā kļūst ģeopolitiska.

Un tad pienāk brīdis, kad kāda no šīm kompānijām tiek aicināta sēsties pie sarunu galda valstij, kuras zeme ir iznīcināta, infrastruktūra izpostīta un miljoni cilvēku devušies bēgļu ceļos. Ironija ir nežēlīga: tie, kuri tiek publiski apsūdzēti par līdzdalību industrijās, kas sniedz sevī karadarbības uzturēšanas elementus, kļūst arī par galvenajiem arhitektiem tam, kas notiks pēc kara.

“Atjaunošana” kā maigāks vārds vecai spēlei

Līdzko runa ir par “rekonstrukciju”, ievērojamu lomu iegūst lieli kapitāla fondi. Tie ienāk ar solījumiem par investīcijām, modernizāciju, infrastruktūru, un, protams, ar finanšu instrumentiem, kuri vēlāk noteiks arī jaunās politiskās un ekonomiskās realitātes robežas.

Nav noslēpums, ka šīs kompānijas jau sen darbojas lauksaimniecības tirgos dažādās pasaules daļās, pārvalda milzīgas zemes platības un ietekmē agroindustrijas virzienus. Tagad, kad karš ir izdedzinājis veselas teritorijas un padarījis lielu daļu zemes “atbrīvotas no apgrūtinājumiem”, daudzi sabiedriskie komentētāji redz atkal to pašu modeli: iznīcinātā teritorija kļūst par jaunu investīciju galdu.

Par to, kādi aktīvi tiks “atjaunoti”, bet kuri — pārņemti vai restrukturēti, parasti tiek runāts klusi un komitejās, kur lēmumi ne vienmēr atspoguļo iedzīvotāju intereses. Bet pie sarunu galda vienmēr atrodas tie, kuriem ir visvairāk ko iegūt — nevis tie, kuriem ir visvairāk ko zaudēt.

Miera sarunas vai investīciju stratēģija?

Kad finanšu magnāti piedalās sarunās par karu, pārmaiņām un nākotni, rodas dabisks jautājums: vai miers patiešām ir mērķis, vai tikai priekšnosacījums nākamajam investīciju ciklam?

Politiskie līderi uzstājas ar runām, bet kapitāls — ar skaitļiem.
Publika vēro notikumus kā drāmu, bet aizkulisēs skan kalkulatoru klikšķi.
Un, ja realitāte parāda, ka tie paši spēki, kuri netieši pelna militārajā industrijā, tiek iesaistīti arī “pēckara rekonstrukcijā”, tad izrāde kļūst skaidra: šis teātris nav par mieru. Tas ir par pārvaldību.

Teātris, kuru mēs visi kā statisti vērojam

Mr. Klusums

Šķiet, jo ilgāk dzīvoju pilsētā, jo skaidrāk saprotu, ka tā mani nepapildina — tā mani izsūc. Es arvien biežāk pieķeru sevi domājam par klusumu kā par vietu, kur nevis aizbēgt, bet atgriezties. Atgriezties pie sevis. Pilsētas steiga man vairs nav nepieciešama; tā ir kā troksnis, kas aizsedz daudz būtiskāku skaņu — manu iekšējo balsi.

Klusumā es spēju sadzirdēt lietas, kuras troksnī paliek neatklātas. Tur nav jāsteidzas, nav jāpielāgojas nemitīgai kustībai, nav jāstājas rindā pēc uzmanības vai mierīguma. Klusumā es kļūstu jūtīgāks pret savu domāšanu, pret savu ķermeni, pret tām niansēm, kas ikdienas skriešanā paliek nepamanītas. Un tas man šķiet gandrīz kā atgūta brīvība.

Šāds ritms manī ieaudzē vairākas labas īpašības. Pirmkārt, pacietību — klusums māca nevis steigties, bet pieņemt laiku tādu, kāds tas ir. Otrkārt, iekšēju stabilitāti — tajā nav lieku stimulu, kas mani izrautu no līdzsvara. Treškārt, spēju koncentrēties — klusumā domas vairs necīnās par vietu, tās sakārtojas. Un varbūt pats svarīgākais: klusums man dod telpu būt pašam, bez piesārņojuma no ārpasaules pieprasījumiem, reklāmām un svešām balsīm.

Man šķiet, ka arvien tuvāk pienāk brīdis, kad es pārraušu šo pilsētvides saikni. Ne ar skaļu žestu, bet klusu, iekšēji nobriedušu soli. Jo es saprotu, ka man nav vajadzīga pilsēta, lai justos dzīvs. Es jūtos dzīvs tieši tad, kad esmu tuvāk klusumam — vietai, kur elpa ir īstāka, domas tīrākas un es pats esmu tuvāk savam kodolam.

Varbūt tas ir mans nākamais virziens — pakāpeniski satumstot pilsētas apgaismojumam un arvien spožāk iedegoties tam klusajam, mierpilnajam gaismas avotam, kas ir manī pašā. Pa lielam šajā mazajā ciemā mani neviens tā īsti netur ne cilvēku, ne lietas.

ЯRMARKA

Ir dīvaini, kā dažreiz nosaukumi mēģina pārveidot realitāti. Tie top kā maskas — reizēm neveiklas, reizēm rotaļīgas, bet tomēr maskas. Un tomēr, lai cik ļoti kāds mēģinātu ar tām aizstāt īstenību, māksla ir spītīgs organisms: tā nepakļaujas vārdu mehāniskai pārdēvēšanai. Pat ja reiz ierastā “Jarmarka” nu kļuvusi par “JAUNmarku”, šīs tradīcijas dziļākā būtība nav zudusi. Tā ir kā upe, kuras virspuse mainās, bet straume — nemainīgi dzīva un dodoša.

Latvijas Mākslas akadēmijas ikgadējā izstāde jau divas desmitgades ir bijusi kas vairāk nekā tirgus vai pasākums. Tā ir iespēja pieskarties brīdim, kurā top jaunā pasaule. Tā ir jaunrades teritorija, kur vēl neierakstīti likumi, kur katrs darbs ir kā neliels kosmoss ar savu gravitāciju. Un šeit māksla nav tikai objekts — tā ir satikšanās. Ar sevi. Ar nezināmo. Ar to, ko vēl nemākam nosaukt vārdā.

Kāpēc doties uz izstādi?

Tāpēc, ka ir lietas, ko var ieraudzīt tikai klātbūtnē. Mākslinieka pieskāriens neizskan ekrānā, smalkākās krāsu nianses nepieejamas fotogrāfijās. Un jaunā autora drosme — tā atveras tikai tad, kad stāvi viņa darba priekšā un ļauj tam brīdi runāt.

Šī izstāde ir dialogs starp tiem, kas vēl tikai sper pirmos soļus mākslas pasaulē, un tiem, kuri meklē jaunas balsis, jaunas formas, jaunu skatījumu. Tā ir telpa, kurā notiek atklājumi — reizēm skaļi, reizēm nemanāmi. Un tieši tas padara šo tradīciju tik nozīmīgu: tā rada tiltus, pirms kāds par tiem vispār iedomājies.

Varbūt mēs drīz aizmirsīsim, kā tieši saucās konkrētais gads vai kā mainījās afišu dizains. Bet mēs neatcerēsimies tikai formu — mēs atcerēsimies sajūtu. To brīdi, kad ieraudzījām darbu, kas lika apstāties. To klusumu starp vārdiem, kurā dzimst izpratne.

Tāpēc — ej. Ne nosaukuma dēļ, ne protesta dēļ, bet sevis dēļ.

Jo māksla nav pakļauta režīmu, tendenču vai terminoloģijas viļņiem. Māksla ir tā vieta, kur cilvēks atgūst spēju just skaidrāk. Un šī izstāde — lai kā saukta — ir viena no tām retajām vietām, kur šī skaidrība patiešām pieejama.

No 13. decembra.

Digitālie vergi – pārdomas par cilvēka brīvību jaunajā laikmetā

Mēs dzīvojam laikā, kad robeža starp cilvēku un sistēmu kļūst arvien plānāka. Identitāte, kas reiz bija kaut kas dziļi personisks – vārds, balss, izvēles, pieredze –, tagad arvien biežāk tiek reducēta līdz kodam, kontam, numuram. Digitālais laikmets sola ērtības, drošību un efektivitāti, bet aiz šī spožuma slēpjas jautājums: vai ērtība var kļūt par nebrīves cenu?

Arvien vairāk valstu ievieš digitalizētus identitātes rīkus – centralizētas sistēmas, kas apvieno finanšu datus, medicīnisko informāciju, dzīves vēsturi, pat kustības un tiešsaistes uzvedību. Tehnoloģija pati par sevi nav ļauna; tā ir neitrāla. Bet filosofijas vēsturē vienmēr ir atkārtojies tas pats brīdinājums: ja vara koncentrējas vienā punktā, cilvēka brīvība kļūst trausla.

Kad viss ir sasaistīts, izvēles telpa kļūst šaurāka. Brīvība vairs nav dabisks stāvoklis – tā kļūst par atļauju, kuru var piešķirt vai atņemt. Privātums, kas reiz bija klusais patvērums mūsu domām un pārliecībām, kļūst par luksusa preci. Un cilvēks, kurš pierod pie ērtībām, bieži nepamana, kad ērtība pārvēršas par atkarību.

Filozofi ir teikuši: brīvība pastāv tikai tur, kur pastāv iespēja atteikties. Bet ko nozīmē atteikšanās pasaulē, kur viss ir digitalizēts? Vai mēs vēl spējam būt autonomi, ja vienīgā durvis uz sabiedrisko dzīvi atver digitāls atslēgas kods?

Vēsture rāda, ka centralizācija vienmēr nāk ar solījumiem – par drošību, kārtību, efektivitāti. Taču īstā drošība rodas no decentralizācijas – no tā, ka nevienas rokas nespēj kontrolēt visu. Brīvība atveras tur, kur ir daudz centru, daudz balsu, daudz iespēju. Kad mēs visu nododam vienai struktūrai, mēs atdodam ne tikai datus – mēs atdodam spēju pašiem būt par savas dzīves arhitektiem.

Un tomēr – tas nav aicinājums baidīties. Tā ir atgādinājums palikt nomodā. Brīvība nekad nav bijis pašsaprotams resurss. Tā ir izvēle, kas jāveic atkal un atkal. Mēs varam pieņemt tehnoloģiju, bet vienlaikus prasīt skaidrību, atbildību, robežas. Mēs varam izmantot sistēmas, bet nepieļaut, ka sistēmas izmanto mūs.

Varbūt lielākais izaicinājums šodien ir nevis tas, ka kāds mūs padarīs par digitāliem vergiem, bet gan tas, ka mēs paši lēnām pārstājam sev jautāt: kas es esmu ārpus sistēmas? Kas es esmu bez identifikācijas numura, bez konta, bez profila? Vai es spēju būt brīvs, ja brīvība nav ērta?

Digitālais laikmets ir tests mūsu iekšējai neatkarībai. Verdzība sākas nevis tad, kad sistēma mūs kontrolē, bet tad, kad mēs pārstājam apzināties savas robežas. Brīvība sākas tur, kur cilvēks spēj teikt: “Es domāju pats. Es izvēlos pats. Es esmu vairāk nekā dati.”

Un, iespējams, tieši šīs paaudzes uzdevums ir nevis cīnīties pret tehnoloģijām, bet atgūt cilvēka iekšējo telpu – to teritoriju, kuru nevar izmērīt, digitalizēt vai piesaistīt vienai datu bāzei.

Jo cilvēka brīvība vienmēr ir bijusi nevis sistēmas stāvoklis, bet gara stāvoklis.

Sen nebija redzēts kas tāds

Pie ambulances ārdurvīm rindā — vietā, kur slimība un cerība parasti satiekas pusceļā — risinās tīrs eksistenciālais teātris. Tur stāv cilvēks, krūtīs pusnolaista savas izelpas atpakaļelpošanas ierīce, un viņš… jau mierīgi smēķē.

Ironija uzlika kājas uz galda un aizdedzināja pati savu cigareti, jo šis skats ir neuzvarams. Ierīce, kas domāta, lai atgrieztu viņam paša elpu, šūpojas kā medicīnisks talismans, kamēr viņš izdod dūmus, kas ir tikpat draudzīgi plaušām kā naglas kafijai.

Pie pašām ārdurvīm, rindā pēc palīdzības, viņš izskatās kā cilvēces paradoksu dzīvais plakāts: “Palīdziet man elpot, bet ļaujiet man pa vidu vēl mazliet sevi paārdīt.”

Un varbūt pats kosmoss, skatoties šo performanci, tikai nopūšas… un ne tāpēc, ka trūkst gaisa.