Passion Brains

Mūs vajā uz katra soļa – sociālie tīkli, reklāmas, žurnālu lappuses pilnas ar jēlām, vienādām sieviešu sejām, kur individualitāte nereti aizstāta ar standartizētu estētiku. Šī pārbagātība rada ilūziju, ka skaistums ir viegli atrodams un vēl vieglāk aizstājams. Taču patiesais retums nav sejās. Tas ir prātos – tajos, kas domā dziļāk, sajūt smalkāk un uzdrīkstas būt paši. Skaistu prātu nevar filtrēt vai ielikt rāmī. Tas atklājas tikai sarunās, vērtībās, klusās izvēlēs, kas parāda cilvēka patieso būtību. Tieši tāpēc skaistus prātus ir tik grūti atrast: tie necentīgos kļūt redzami, un bieži vien tie slēpjas aiz visvienkāršākajām ārējām formām. Ārējais piesaista, bet iekšējais notur Un, ja kādreiz gribas atgādināt sev, cik neaptverami bagāts var būt prāts, iesaku noskatīties filmu A Beautiful Mind – tā lieliski parāda, ka skaistums slēpjas nevis sejā, bet cilvēka domāšanā un dzīves dziļumā.

Šī gada spilgtākais Pilnmēness ir kā dabisks atgādinājums par to, cik daudz gaismas mīt mūsos pašos. Mēs bieži skrienam ikdienā, aizmirstot, ka pasaule ap mums ne tikai “notiek”, bet arī atspoguļo mūsu iekšējo stāvokli. Pilnmēness ir brīdis, kad ārējā gaisma satiek iekšējo – kad kļūst vieglāk ieraudzīt to, ko vēlamies, un to, ko vairs negribam nest sev līdzi. Gaismas brīdis sevī Kad mēness debesīs ir pilns, tas simbolizē piepildījumu, skaidrību un atklāsmi. Šis spilgtais laiks ir kā mīksts uzaicinājums apstāties un paklausīties sevī: Kas mani virza? Kas apstādina? Kurp es vēlos doties? Neatbildēt nav iespējams — dvēsele pati dod priekšā, tikai mēs retu reizi tai ļaujam runāt. Sapņi, kas jāpieraksta, lai tie kļūtu dzīvi . Ir brīdis atzīt, ka sapņi negaida. Tie nekrājas plauktos un nepārvēršas īstenībā, ja paliek tikai kā klusa vēlēšanās. Uzrakstiet tos. Nevis vispārīgi, bet konkrēti — ļaujiet rokai pārnest jūsu iekšējo pasauli uz papīra. Pierakstot, sapnis iegūst formu. Formai vienmēr s...

Ir valstis, kuras lepojas ar savu caurspīdīgumu, un ir valstis, kur caurspīdīga laikam kļuvusi tikai robeža – tik caurspīdīga, ka pa to nemanāmi var aizslīdēt pat tonnām smagu vielu klātbūtne, kas citkārt triec pa sabiedrības pamatiem kā zibens pa ozolu. Taču, ja šāds zibens tiek palaists garām… laikam ozols ir bijis ļoti noguris, vai arī zibens padevīgi palidojis garām, lai netraucētu. Un tad sākas skaistākais valsts aparāta balets – pārbaudes, protokoli, preses konferences, lēmumi par “nesaskatāmām pazīmēm”. Vieni saka, ka neko neredzēja, otri – ka redzēja, bet tā bija “rezolūcija”, trešie – ka redzēja tikai to, ko drīkstēja redzēt, bet pārējo nē, jo tāds esot uzdevums. Režīms kārtējo reizi pārspēlē pats sevi – kā teātris, kurā aktieri paši nezina, vai viņi ir traģēdijā vai komēdijā, tāpēc drošības pēc spēlē abas vienlaikus. Bet, ja heroīna krava varēja aizslīdēt nemanīta, tad loģika liek secināt – nevis kāds pieļāva kļūdu, bet gan sasniedzis perfektu kompetenci. Jo ideāla loģistik...

Patiesais neprāts ir nevis darīt trakas lietas… bet noticēt, ka divu cilvēku satikšanās var būt kaut kas lielāks nekā vienkārša sarakste ar dzīvi. Mīlēt intensīvi nenozīmē zaudēt prātu. Tas nozīmē atļaut sev piedzīvot pilnu spektru – emocijas, risku, tuvību, neparedzamību. Jo reizēm tieši neparedzamie mirkļi kļūst par tiem, kas izceļ cilvēkus no pelēkās ikdienas un padara viņu kopīgo ceļu par skaistu stāstu. Esot līdzsvarā ar citu cilvēku, mēs drīkstam būt gan prātīgi, gan traki – un tieši šis kontrasts rada harmoniju.

te

Man šķiet, ka dzīvojam laikmetā, kurā realitāte pati sev raksta satīru, bet mēs to uztveram kā normālu politikas ritmu. Es skatos uz šiem sankciju lēmumiem un arvien vairāk jūtu, cik ļoti tie atgādina pseido–soļus: kustības, kas it kā virzās uz priekšu, bet īstenībā paliek tajā pašā punktā, tikai skaļāk un teatrālāk. Eiropas Savienība pasludina mērķi izbeigt gāzes importu no Krievijas līdz 2027. gadam. Uz papīra tas izklausās kā apņēmības pilns žests – skaidra robeža, kurā politika nostājas pāri ekonomikai. Bet, kad es mēģinu to izjust no ikdienas cilvēka perspektīvas, mani nepamet jautājums: vai šāda sevis disciplinēšana nepārvēršas par sevis sodīšanu? Ja šī gāze pēkšņi tiktu nogriezta vienā elpas vilcienā, Eiropas ekonomikas pamati patiešām šūpotos – ne ideoloģijas, bet tīras fizikas dēļ. Dārgāki resursi var aizvietot lētākos, bet tikai uz īsu brīdi un par smagu cenu. Un tad es skatos uz kara teātri. Uz absurdo scenogrāfiju, kurā viss šķiet tik haotisks un asiņains, bet vienlaikus – ...

Šie MCP palīgi AI kodēšana ir kaut kāds kosmoss. Pirms pusgada darāmāis darbs aizņēma nedēļu. Ar MCP paveic to 15 minūtēs. Multi agents un guide rules ir kaut kas vienreizējs.

Parasta baltgraudaina viela, ko beram tējkannā, kad ūdens ciets un sirds jau nogurusi no aplupušiem kaļķa lokiem uz sildelementa. Un tomēr, šorīt, kad verdošais ūdens klusi čukstēja savā metāliskajā traukā, pieķēru sevi domājam: vai nav tā, ka reizēm arī dvēselei vajag tās pašas vienkāršās, neredzamās “citronskābes” porcijas? Mēs dzīvojam, krājam dienas, mēnešus, gadus — un nemanot uz iekšējām sienām sakrājas nogulsnes. Ne jau no ūdens, bet no vilšanās, no klusām neizrunātām domām, no dīvainiem kompromisiem ar sevi, no atkārtotiem solījumiem, kuri vienmēr tiek pārcelti uz rītdienu. Tas viss kā aizkaļķojums. Nedz kliedz, nedz brīdina — vienkārši tur ir. Līdz brīdim, kad ūdens vairs nesasils tā, kā vajag. Un tad mēs sākam meklēt brīnumlīdzekli. Bet varbūt, tieši tāpat kā tējkannai, arī mums vajag ko vienkāršu, šķietami ikdienišķu — kādu mazu skābumiņu, kas iedzeļ un pamodina. Nelielu devu patiesības, kas nevis sāpina, bet atbrīvo. Sarunu, kurai beidzot ļaujamies, kas izskalo to, ko paši ...

Tas mirklis, kad savu padarīto web laukā maini pret gleznu. Izcila māksliniece, bet tas ir ilgtermiņa ieguldījums ar vairākām nullēm.

 Čipsu bizness ir zvērīgi rentabls. Iepikt kartupeļus par 0.07€ kg un veikala letē tie ir kādi 16.00€ un vēl paciņu uzpūst un ielikt 1/3 no paciņas izmēra. Bravo!