Passion Brains

Sajūsma šoreiz ir tīra un koncentrēta kā precīzi izurbts caurums betonā. Ziņa, ka Vācijā, Gelzenkirhenē, laupītāji ar meistara cienīgu precizitāti ielauzušies bankas ēkā un uzlauzuši aptuveni 3200 depozīta seifu, iegūstot naudu, zeltu un vērtslietas aptuveni 50 miljonu eiro vērtībā, jau pati par sevi skan iespaidīgi. Taču ir viena detaļa, kas šo stāstu paceļ citā līmenī: laupītāji bankas seifu telpā iekļuva pa caurumu, kas tika izurbts ēkas sienā. Nevis caur durvīm, nevis caur sistēmas piedāvātajām ieejām, bet tieši cauri pašai struktūrai. Tas ir episks žests. Ne tikai fiziski, bet arī simboliski – ieurbšanās sistēmā tās burtiskākajā nozīmē. Kamēr banku drošība ir veidota, domājot par slēdzenēm, kodiem un sensoriem, laupītāji izvēlējās filozofiski radikālu ceļu: ignorēt jautājumu “kā ieiet?” un uzdot citu – “kāpēc vispār ieiet pa durvīm?”. Sienā izurbtais caurums kļūst par domas materializāciju. Šeit sajūsma vairs nav tikai par precizitāti, bet par domāšanu ārpus rāmja. Banka ar visām ...

Ir dienas, kad pasaule klusām, bet neatlaidīgi pieklauvē pie mums no iekšpuses un saka: pietiek atlikt . Šodien ir tieši tāda diena. Ne skaļa, ne dramatiska, bet smaga ar nozīmi. Diena, kad pēdējais laiks sakārtot lietas — ne tikai skapjos, bet sevī. Nomaksāt rēķinus nozīmē vairāk nekā tikai nospiest pogu bankas lietotnē. Tas ir žests pret realitāti. Atzīšana, ka mēs dzīvojam šeit un tagad, ka mums ir pienākumi, kurus vairs nevar ignorēt, cerot, ka tie pazudīs paši. Nenokārtoti rēķini ir kā nepabeigtas sarunas — tās fonā turpina čukstēt vainas sajūtu un nemieru. Kad tos nomaksājam, telpa kļūst vieglāka. Elpa — dziļāka. Izmest lietas un drēbes, kuras netiek lietotas, ir sāpīgāk, nekā šķiet. Tās nav tikai lietas. Tās ir versijas par mums, kas vairs neeksistē. Kleita, kurā kādreiz jutāmies drosmīgi. Jaka, kas pieder cilvēkam, par kuru reiz sapņojām kļūt. Bet patiesība ir skarba un atbrīvojoša: ja tas netiek lietots, tas mūs tur pagātnē . Atbrīvojot plauktus, mēs dodam vietu sev nākotnē — ...

Panākumi bieži tiek attēloti kā taisna, augšupejoša līnija — mērķis, uz kuru ejam ar pārliecību un skaidru virzienu. Taču dzīves realitāte ir citāda. Tā vairāk atgādina sarežģītu labirintu, kur katrs strupceļš, kritiens un maldīgs pagrieziens nav kļūda, bet nepieciešama pieredze. Patiesībā lielākie panākumi gandrīz vienmēr dzimst no lielām neveiksmēm. Neveiksme sāp. Tā satricina pašapziņu, liek apšaubīt savas spējas un reizēm pat jēgu turpināt. Tomēr tieši šajos brīžos cilvēks sastopas ar sevi visgodīgāk. Panākumi var apžilbināt, bet neveiksmes atsedz — tās parāda mūsu vājās vietas, nepilnīgos lēmumus un ilūzijas. Bez šīs atklāsmes nav iespējama patiesa izaugsme. Filozofiski raugoties, neveiksme nav pretstats panākumiem — tā ir to sastāvdaļa. Ja panākumi ir virsotne, tad neveiksmes ir kalns, kurā jāiekāpj. Vēl vairāk — katra neizdošanās mūs māca pacietību, pazemību un noturību. Tās ir īpašības, kuras nevar iegūt bez sāpēm. Cilvēks, kurš nekad nav kritis, reti spēj noturēties augstu, ka...

Kamēr globālā sasilšana tiek apcerēta kā neizbēgams liktenis, Latvijā valda veselais saprāts ar termometru kabatā. Ziema nekur nav pazudusi. Tā vienkārši ir kļuvusi par neprognozējamu kolēģi: šodien atvaļinājumā, rīt – darbā bez brīdinājuma. Un tieši tāpēc Circle K stacijās visā valstī pieejama arktiskā dīzeļdegviela. Jo mēs zinām: ja ziema saka, ka atnāks, tā atnāks. Globālā sasilšana, protams, ir skaista teorija — īpaši februārī, kad pirksti nejūt eksistenci un auto atsakās no jebkādas sadarbības. Tad sasilšana kļūst par abstraktu filozofiju, bet arktiskais dīzelis — par ļoti konkrētu realitāti. Idejas var kust, degviela — ne. Šis ir mans klusais ironijas triumfs. Kamēr pasaule zīmē grafikus un prognozes uz 2030. gadu, mēs skatāmies uz rītu aiz loga un sakām: “Jā, jā, sasilšana… bet ieliesim drošībai arktisko.” Jo daba var mainīt naratīvu, bet ziema Latvijā vēl nav atdevusi dienesta apliecību.

 Nav viņu nemaz tik daudz izlietoti. Visvairāk lietots gemini 3 un Claude Sonnet.

Ir lietas, kuras mēs atliekam nevis tāpēc, ka tās būtu nesvarīgas, bet tieši tāpēc, ka tās šķiet mūžīgas. Balss, kas vienmēr atbild. Numurs, kas vienmēr ir pieejams. Mamma. Mēs dzīvojam it kā laiks būtu neizsmeļams resurss, it kā “vēlāk” būtu drošs solījums, nevis trausla ilūzija. Piezvanīt Mammai ir banāls ieteikums. Tas neizklausās filozofiski, neizklausās dziļi. Tas izklausās kā kaut kas, ko saka, kad vairs nezina, ko teikt. Un tomēr tieši šajās vienkāršajās lietās slēpjas vissmagākā patiesība: dzīves jēga bieži atrodas tur, kur mēs to vismazāk dramatizējam. Mēs domājam, ka vēl paspēsim. Ka rīt būs īstais brīdis. Ka šodien esam pārāk noguruši, pārāk aizņemti, pārāk apjukuši savās pašu domās. Mamma pagaidīs. Viņa vienmēr ir gaidījusi. Viņa ir laika pacietības iemiesojums — klusējošs fons mūsu dzīves haosam. Un tieši tāpēc mēs kļūdāmies: mēs sajaucam pacietību ar bezgalību. Būs diena, kad tu piezvanīsi — ne aiz pienākuma, ne aiz vainas, bet aiz ilgas. Un telefons klusēs. Ne tāpēc, ka ...

Traģiska auto avārija Daugavā nav tikai ziņa – tā ir plaisa ikdienas ritmā, kurā pēkšņi iekrīt jautājumi par trauslumu, cieņu un patiesību. Ūdens, kas parasti plūst vienaldzīgi, kļūst par spoguli, kurā atspīd mūsu sabiedrības paradumi: ko mēs izvēlamies redzēt, ko nosaukt vārdā un ko atstāt bez sejas. Kāpēc šoreiz tika publiskots cietušā vārds un uzvārds? Vārds nav tikai identifikators; tas ir stāsts, attiecību tīkls, dzīvība, kas pārvērsta par rindu tekstā. Parasti ceļu satiksmes negadījumi paliek anonīmi – “vīrietis”, “sieviete”, “persona”. Anonimitāte it kā sargā cieņu, ļauj sērām būt klusām. Bet, kad vārds tiek izcelts, notiek kas cits: cilvēks no statistikas kļūst par simbolu. Jautājums – kāpēc tieši šoreiz? Varbūt tas ir žurnālistikas impulss padarīt traģēdiju “cilvēciskāku”. Varbūt – neapzināta robežas pārkāpšana, kur klikšķu ekonomika uz brīdi uzvar empātiju. Varbūt – precedents, kas atklāj nevienlīdzību: dažas nāves kļūst “stāstāmas”, citas paliek klusumā. Un tad neizbēgami dz...

Zem sūnām un laika plīvura, kur zāle atceras katru soli un lietus sarunājas ar mālu, dus akas vāks. Ne triumfāls, ne pazemīgs — vienkārši klātesošs. Tas nav pacelts goda vietā, bet arī nav aizmirsts: tas elpo līdz ar zemi, iegrimis pasaules klusajā pulssitienā. Divi melni caurumi tā sejā raugās augšup kā acis, kas redzējušas vairāk, nekā spēj izstāstīt. Tie ir vārti — nevis uz elli vai debesīm, bet uz starptelpu, kur cilvēka darbs satiek dabas pacietību. Akas vāks zina, ka viss, ko mēs uzbūvējam, ir aizņēmums. Ka katrs metāla loks ir solījums, ka atgriezīsimies, lai atbildētu par savām pēdām. Reiz, sen, cilvēki šo vietu atvēra. Viņi rēķināja, mērīja, lika skrūves un atstāja zīmes, ko sapratīs tikai savējie. Tad aizvēra. Un aizgāja. Zeme nepārmeta — tā vienkārši pieņēma. Sūna pārņēma malas, lietus noskaloja steigu, un zāle iemācījās augt pāri tam, kas domāts paliekošs. Akas vāks kļuva par robežu starp redzamo un slēpto. Virs tā — gadalaiki, soļi, putnu ēnas. Zem tā — tumsa, caurules, kl...

Eiropa ir vienojusies. Vārds “vienojusies” skan cēli – gandrīz kā baznīcas zvans. Tas sola harmoniju, vērtības un kopīgu morālo elpu. Bet, ja nokasa šo zeltīto virskārtu, zem tās atklājas skaitļi. Auksti. Smagi. Ar procentiem. 90 miljardi eiro Ukrainai. Un nevis palīdzība, kā to kaismīgi skandē preses relīzes, bet aizdevums . Aizdevums kara laikā. Aizdevums valstij, kuras pilsētas deg, kuras cilvēki mirst, kuras nākotne tiek rēķināta nevis gados, bet sprādzienos. Un aizdevums nekad nav neitrāls – tas ir attiecību modelis. Kur viens ir parādnieks, otrs – īpašnieks. Pat ja pagaidām tikai uz papīra. Ironija ir gandrīz perfekta: mēs, Eiropa, "morāles lielvalsts", esam atraduši veidu, kā būt gan “labajiem”, gan banķieriem vienlaikus. Mēs neiekarojam ar tankiem – mēs kreditējam. Neņemam ar varu – mēs ieķīlājam. Resursus, zemi, nākotnes iespējas. Ne šodien, protams. Šodien mēs tikai “palīdzam”. Rēķins tiks izrakstīts vēlāk. Filozofiski raugoties, tas ir klasisks stāsts par varu, kas...

Ir noziegumi, kas smaržo pēc piena. Un ir noziegumi, kas smaržo pēc dārgiem uzvalkiem, konferenču telpām un klusuma. Pirmie tiek pamanīti uzreiz. Otrie – ilgi netiek saukti vārdā. Šeit arī sākas kukuļa lieluma paradokss: jo mazāks noziegums, jo ātrāks sods; jo lielāks noziegums, jo garāka izmeklēšana, plašāks miglas mākonis un lielāka iespēja, ka galu galā – nekas nenotiks. Cilvēks, kurš nozog piena paku par vienu eiro ir viegli satverams. Viņam nav juristu armijas, nav draugu pareizajos kabinetos, nav “sistēmas izpratnes”. Viņš ir kails likuma priekšā. Viņa vaina ir skaidra, pierādāma, vienkārša. Tā netraucē sistēmai – tieši otrādi, tā to apstiprina. Likums strādā. Taisnīgums ir ātrs. Soda mehānisms ieeļļots un gatavs. Taču, kad noziegums kļūst liels, tas pārstāj būt tikai noziegums. Tas kļūst par procesu . Par lietu . Par struktūru . Par apdraudējumu citiem lieliem cilvēkiem . Jo lielāka summa figurē, jo vairāk vārdu nedrīkst izskanēt, jo vairāk krēslu var sašūpoties. Un tad likums p...

Šie nav svētki. Auksta, skaļa, spilgti apgaismota sezona, kurā cilvēks tiek reducēts līdz pircējam, bet jēga – līdz cenu zīmei. Tā sauktie Ziemassvētki šodien vairs nenāk klusi, tie iebrāžas ar reklāmas saukļiem, atlaižu sirēnām un obligātās laimes diktātu. Ja tu nepērc – tu neesi piedalījies. Ja nepiedalies – tu esi aizdomīgs. Lielveikals ir jaunā katedrāle. Tā griesti ir augsti, plaukti pilni, un gaisma – nežēlīgi balta. Cilvēki tajā staigā ar ratiņiem kā svētceļnieki ar relikvijām, stumjot priekšā savas vainas, bailes un pienākumus. Dāvana vairs nav žests, bet alibi. Pierādījums, ka esi mīlējis, atcerējies, izpildījis normu. Šajā rituālā nav klusuma. Nav gaidīšanas. Nav iekšēja ceļa. Ir tikai troksnis – mūžīgā fona mūzika, kas nogalina domas, un mākslīgais prieks, kas jāuzvelk kā sezonas jaka. Visi smaida, bet tas ir piespiedu reflekss, nevis gaisma no iekšpuses. Tā ir liekulība ar LED apgaismojumu. Patiesā Ziemassvētku jēga – pazemība, klusums, trauslums, piedzimšana nevis uzvarā, ...

Valsts reti sabrūk ar vienu lēmumu. Tā tiek lēni nogurdināta ar daudziem maziem, it kā racionāliem soļiem, kas katrs atsevišķi šķiet tehnisks, bet kopā veido sistēmu, kurā attīstība kļūst neiespējama. Autoceļu lietošanas nodevas kravas transportam ir viens no šādiem soļiem — ne dramatisks, ne skaļš, bet precīzs savā destruktīvajā iedarbībā. Formāli viss izskatās korekti. Lietotājs maksā. Smagais transports bojā ceļus vairāk nekā vieglās automašīnas. Valstij vajag līdzekļus infrastruktūrai. Argumenti ir sakārtoti kā grāmatvedības tabula, kur katra rinda ir loģiska. Taču problēma sākas tur, kur valsts redz tikai tabulu, bet vairs neredz dzīvu ekonomiku. Kravas transports nav luksuss. Tas nav hobijs vai brīvā laika izvēle. Tas ir asinsrite. Katrs veikala plaukts, katra ražotne, katra būvlaukuma ķieģelis ir turp aizvests ar kravas auto. Aplikt šo kustību ar papildu nodevām nozīmē aplikt ar nodokli pašu kustību kā tādu — nevis peļņu, bet procesu. Šādos lēmumos valsts uzvedas it kā ekonomika...

Vēsture reti virzās uz priekšu taisnā līnijā. Tā drīzāk atgādina vecu dīzeļmotoru aukstā rītā: klepo, dūmo, apstājas un tad — par spīti visām prognozēm — tomēr iedarbojas. Tieši tā šobrīd izskatās Eiropas zaļā lielā stāsta jaunākā nodaļa, kurā globalizācijas priesteri Briselē, nopūšoties un skatoties pulkstenī, piepeši atceras, ka realitāte eksistē. Plāns no 2035. gada aizliegt jaunus auto ar iekšdedzes dzinējiem bija skaists. Skaists kā PowerPoint slaids, kurā pasaule ir gluda, cilvēki paklausīgi un fizikas likumi — elastīgi. Tajā nebija vietas ne lauku ceļiem, ne ziemai, ne tam, ka elektrība pati no sevis nerodas, bet akumulatori neaug kokos. Tā bija ticība — nevis inženierija. Zaļais kurss gadiem ilgi tika pasniegts kā morāla virsotne: ja tu šaubies, tu esi vai nu neizglītots, vai ļauns. Ja tu uzdod jautājumus, tu apdraudi planētu. Tā bija sava veida sekulāra reliģija — ar grēkiem (CO₂), atlaidēm (oglekļa kompensācijām) un pravietojumiem par apokalipsi, kas vienmēr ir pēc desmit gad...

Ir teju ironija, ar kādu sabiedrībā izskan kritika: kā daļa no pasaules ietekmīgākajām finanšu struktūrām vienlaikus spēj būt ieguldītāji rūpniecības sektoros, kas saistās ar militāro ražošanu, un tajā pašā laikā — ar tīru seju un glītu portfeli rokās — kļūt par galvenajiem partneriem valstu “atjaunošanā”. Kritiķi šo fenomenu sauc par ideālo biznesa ciklu : kad nekas nav izdevīgāks par teritoriju, kurā vispirms viss tiek iznīcināts, un pēc tam ar tiem pašiem kapitāla instrumentiem tiek būvēts no jauna. Tieši šī ironija uzplaiksnīja arī tad, kad parādījās jautājums: Kāpēc BlackRock boss pēkšņi sēž pie Ukrainas sarunu galda? Atbilde slēpjas turpat raksta apakšvirsrakstā — tiek apspriests sensitīvs ekonomiskās rekonstrukcijas dokuments , bet sarunu pulkā līdzās diplomātiem parādās arī finanšu impēriju pārstāvji. Tā ir aina, kas daudziem liek uzdot jautājumu: vai tiešām miera ceļš sākas ar kapitāla klātbūtni pie galda, vēl pirms sprāgst pēdējā bumba? Kad kapitāls kļūst par galveno režis...

Šķiet, jo ilgāk dzīvoju pilsētā, jo skaidrāk saprotu, ka tā mani nepapildina — tā mani izsūc. Es arvien biežāk pieķeru sevi domājam par klusumu kā par vietu, kur nevis aizbēgt, bet atgriezties. Atgriezties pie sevis. Pilsētas steiga man vairs nav nepieciešama; tā ir kā troksnis, kas aizsedz daudz būtiskāku skaņu — manu iekšējo balsi. Klusumā es spēju sadzirdēt lietas, kuras troksnī paliek neatklātas. Tur nav jāsteidzas, nav jāpielāgojas nemitīgai kustībai, nav jāstājas rindā pēc uzmanības vai mierīguma. Klusumā es kļūstu jūtīgāks pret savu domāšanu, pret savu ķermeni, pret tām niansēm, kas ikdienas skriešanā paliek nepamanītas. Un tas man šķiet gandrīz kā atgūta brīvība. Šāds ritms manī ieaudzē vairākas labas īpašības. Pirmkārt, pacietību — klusums māca nevis steigties, bet pieņemt laiku tādu, kāds tas ir. Otrkārt, iekšēju stabilitāti — tajā nav lieku stimulu, kas mani izrautu no līdzsvara. Treškārt, spēju koncentrēties — klusumā domas vairs necīnās par vietu, tās sakārtojas. Un varb...

Ir dīvaini, kā dažreiz nosaukumi mēģina pārveidot realitāti. Tie top kā maskas — reizēm neveiklas, reizēm rotaļīgas, bet tomēr maskas. Un tomēr, lai cik ļoti kāds mēģinātu ar tām aizstāt īstenību, māksla ir spītīgs organisms: tā nepakļaujas vārdu mehāniskai pārdēvēšanai. Pat ja reiz ierastā “Jarmarka” nu kļuvusi par “JAUNmarku”, šīs tradīcijas dziļākā būtība nav zudusi. Tā ir kā upe, kuras virspuse mainās, bet straume — nemainīgi dzīva un dodoša. Latvijas Mākslas akadēmijas ikgadējā izstāde jau divas desmitgades ir bijusi kas vairāk nekā tirgus vai pasākums. Tā ir iespēja pieskarties brīdim, kurā top jaunā pasaule. Tā ir jaunrades teritorija, kur vēl neierakstīti likumi, kur katrs darbs ir kā neliels kosmoss ar savu gravitāciju. Un šeit māksla nav tikai objekts — tā ir satikšanās. Ar sevi. Ar nezināmo. Ar to, ko vēl nemākam nosaukt vārdā. Kāpēc doties uz izstādi? Tāpēc, ka ir lietas, ko var ieraudzīt tikai klātbūtnē. Mākslinieka pieskāriens neizskan ekrānā, smalkākās krāsu nianses nepi...

Mēs dzīvojam laikā, kad robeža starp cilvēku un sistēmu kļūst arvien plānāka. Identitāte, kas reiz bija kaut kas dziļi personisks – vārds, balss, izvēles, pieredze –, tagad arvien biežāk tiek reducēta līdz kodam, kontam, numuram. Digitālais laikmets sola ērtības, drošību un efektivitāti, bet aiz šī spožuma slēpjas jautājums: vai ērtība var kļūt par nebrīves cenu? Arvien vairāk valstu ievieš digitalizētus identitātes rīkus – centralizētas sistēmas, kas apvieno finanšu datus, medicīnisko informāciju, dzīves vēsturi, pat kustības un tiešsaistes uzvedību. Tehnoloģija pati par sevi nav ļauna; tā ir neitrāla. Bet filosofijas vēsturē vienmēr ir atkārtojies tas pats brīdinājums: ja vara koncentrējas vienā punktā, cilvēka brīvība kļūst trausla. Kad viss ir sasaistīts, izvēles telpa kļūst šaurāka. Brīvība vairs nav dabisks stāvoklis – tā kļūst par atļauju, kuru var piešķirt vai atņemt. Privātums, kas reiz bija klusais patvērums mūsu domām un pārliecībām, kļūst par luksusa preci. Un cilvēks, kurš...

Pie ambulances ārdurvīm rindā — vietā, kur slimība un cerība parasti satiekas pusceļā — risinās tīrs eksistenciālais teātris. Tur stāv cilvēks, krūtīs pusnolaista savas izelpas atpakaļelpošanas ierīce , un viņš… jau mierīgi smēķē . Ironija uzlika kājas uz galda un aizdedzināja pati savu cigareti, jo šis skats ir neuzvarams. Ierīce, kas domāta, lai atgrieztu viņam paša elpu, šūpojas kā medicīnisks talismans, kamēr viņš izdod dūmus, kas ir tikpat draudzīgi plaušām kā naglas kafijai. Pie pašām ārdurvīm, rindā pēc palīdzības, viņš izskatās kā cilvēces paradoksu dzīvais plakāts: “Palīdziet man elpot, bet ļaujiet man pa vidu vēl mazliet sevi paārdīt.” Un varbūt pats kosmoss, skatoties šo performanci, tikai nopūšas… un ne tāpēc, ka trūkst gaisa.

Kāpēc ēšanas laiks ir izšķirošs mūsu veselībai Gadiem ilgi uztura speciālisti un ārsti ir uzsvēruši vienu galveno mantras daļu: "Tu esi tas, ko tu ēd." Mēs skaitām kalorijas, pētām produktu etiķetes un cenšamies samazināt cukura patēriņu. Tomēr, saskaņā ar jaunākajām atziņām no Katalonijas Atvērtās universitātes (UOC), mēs, iespējams, ignorējam vienlīdz svarīgu faktoru – diennakts laiku, kad mēs ēdam. Šī jaunā pieeja uzturzinātnē tiek dēvēta par hronouzturu (chrononutrition), un tā pēta saistību starp mūsu uzturu un ķermeņa bioloģiskajiem ritmiem. Mūsu ķermeņa iekšējie pulksteņi Kā skaidro Diāna Diasa Risolo (Diana Díaz Rizzolo), UOC Veselības zinātņu fakultātes pētniece, mūsu ķermenis nedarbojas vienādi 24 stundas diennaktī. Mums ir "centrālais pulkstenis" smadzenēs (hipotalāmā), kas regulē miega un nomoda ciklus, reaģējot uz gaismu un tumsu. Taču tas nav vienīgais pulkstenis. Mūsu organismā ir arī perifērie pulksteņi, kas atrodas gandrīz visos orgānos un audos – a...

Mūs vajā uz katra soļa – sociālie tīkli, reklāmas, žurnālu lappuses pilnas ar jēlām, vienādām sieviešu sejām, kur individualitāte nereti aizstāta ar standartizētu estētiku. Šī pārbagātība rada ilūziju, ka skaistums ir viegli atrodams un vēl vieglāk aizstājams. Taču patiesais retums nav sejās. Tas ir prātos – tajos, kas domā dziļāk, sajūt smalkāk un uzdrīkstas būt paši. Skaistu prātu nevar filtrēt vai ielikt rāmī. Tas atklājas tikai sarunās, vērtībās, klusās izvēlēs, kas parāda cilvēka patieso būtību. Tieši tāpēc skaistus prātus ir tik grūti atrast: tie necentīgos kļūt redzami, un bieži vien tie slēpjas aiz visvienkāršākajām ārējām formām. Ārējais piesaista, bet iekšējais notur Un, ja kādreiz gribas atgādināt sev, cik neaptverami bagāts var būt prāts, iesaku noskatīties filmu A Beautiful Mind – tā lieliski parāda, ka skaistums slēpjas nevis sejā, bet cilvēka domāšanā un dzīves dziļumā.

Šī gada spilgtākais Pilnmēness ir kā dabisks atgādinājums par to, cik daudz gaismas mīt mūsos pašos. Mēs bieži skrienam ikdienā, aizmirstot, ka pasaule ap mums ne tikai “notiek”, bet arī atspoguļo mūsu iekšējo stāvokli. Pilnmēness ir brīdis, kad ārējā gaisma satiek iekšējo – kad kļūst vieglāk ieraudzīt to, ko vēlamies, un to, ko vairs negribam nest sev līdzi. Gaismas brīdis sevī Kad mēness debesīs ir pilns, tas simbolizē piepildījumu, skaidrību un atklāsmi. Šis spilgtais laiks ir kā mīksts uzaicinājums apstāties un paklausīties sevī: Kas mani virza? Kas apstādina? Kurp es vēlos doties? Neatbildēt nav iespējams — dvēsele pati dod priekšā, tikai mēs retu reizi tai ļaujam runāt. Sapņi, kas jāpieraksta, lai tie kļūtu dzīvi . Ir brīdis atzīt, ka sapņi negaida. Tie nekrājas plauktos un nepārvēršas īstenībā, ja paliek tikai kā klusa vēlēšanās. Uzrakstiet tos. Nevis vispārīgi, bet konkrēti — ļaujiet rokai pārnest jūsu iekšējo pasauli uz papīra. Pierakstot, sapnis iegūst formu. Formai vienmēr s...

Ir valstis, kuras lepojas ar savu caurspīdīgumu, un ir valstis, kur caurspīdīga laikam kļuvusi tikai robeža – tik caurspīdīga, ka pa to nemanāmi var aizslīdēt pat tonnām smagu vielu klātbūtne, kas citkārt triec pa sabiedrības pamatiem kā zibens pa ozolu. Taču, ja šāds zibens tiek palaists garām… laikam ozols ir bijis ļoti noguris, vai arī zibens padevīgi palidojis garām, lai netraucētu. Un tad sākas skaistākais valsts aparāta balets – pārbaudes, protokoli, preses konferences, lēmumi par “nesaskatāmām pazīmēm”. Vieni saka, ka neko neredzēja, otri – ka redzēja, bet tā bija “rezolūcija”, trešie – ka redzēja tikai to, ko drīkstēja redzēt, bet pārējo nē, jo tāds esot uzdevums. Režīms kārtējo reizi pārspēlē pats sevi – kā teātris, kurā aktieri paši nezina, vai viņi ir traģēdijā vai komēdijā, tāpēc drošības pēc spēlē abas vienlaikus. Bet, ja heroīna krava varēja aizslīdēt nemanīta, tad loģika liek secināt – nevis kāds pieļāva kļūdu, bet gan sasniedzis perfektu kompetenci. Jo ideāla loģistik...

Patiesais neprāts ir nevis darīt trakas lietas… bet noticēt, ka divu cilvēku satikšanās var būt kaut kas lielāks nekā vienkārša sarakste ar dzīvi. Mīlēt intensīvi nenozīmē zaudēt prātu. Tas nozīmē atļaut sev piedzīvot pilnu spektru – emocijas, risku, tuvību, neparedzamību. Jo reizēm tieši neparedzamie mirkļi kļūst par tiem, kas izceļ cilvēkus no pelēkās ikdienas un padara viņu kopīgo ceļu par skaistu stāstu. Esot līdzsvarā ar citu cilvēku, mēs drīkstam būt gan prātīgi, gan traki – un tieši šis kontrasts rada harmoniju.

te

Man šķiet, ka dzīvojam laikmetā, kurā realitāte pati sev raksta satīru, bet mēs to uztveram kā normālu politikas ritmu. Es skatos uz šiem sankciju lēmumiem un arvien vairāk jūtu, cik ļoti tie atgādina pseido–soļus: kustības, kas it kā virzās uz priekšu, bet īstenībā paliek tajā pašā punktā, tikai skaļāk un teatrālāk. Eiropas Savienība pasludina mērķi izbeigt gāzes importu no Krievijas līdz 2027. gadam. Uz papīra tas izklausās kā apņēmības pilns žests – skaidra robeža, kurā politika nostājas pāri ekonomikai. Bet, kad es mēģinu to izjust no ikdienas cilvēka perspektīvas, mani nepamet jautājums: vai šāda sevis disciplinēšana nepārvēršas par sevis sodīšanu? Ja šī gāze pēkšņi tiktu nogriezta vienā elpas vilcienā, Eiropas ekonomikas pamati patiešām šūpotos – ne ideoloģijas, bet tīras fizikas dēļ. Dārgāki resursi var aizvietot lētākos, bet tikai uz īsu brīdi un par smagu cenu. Un tad es skatos uz kara teātri. Uz absurdo scenogrāfiju, kurā viss šķiet tik haotisks un asiņains, bet vienlaikus – ...

Šie MCP palīgi AI kodēšana ir kaut kāds kosmoss. Pirms pusgada darāmāis darbs aizņēma nedēļu. Ar MCP paveic to 15 minūtēs. Multi agents un guide rules ir kaut kas vienreizējs.

Parasta baltgraudaina viela, ko beram tējkannā, kad ūdens ciets un sirds jau nogurusi no aplupušiem kaļķa lokiem uz sildelementa. Un tomēr, šorīt, kad verdošais ūdens klusi čukstēja savā metāliskajā traukā, pieķēru sevi domājam: vai nav tā, ka reizēm arī dvēselei vajag tās pašas vienkāršās, neredzamās “citronskābes” porcijas? Mēs dzīvojam, krājam dienas, mēnešus, gadus — un nemanot uz iekšējām sienām sakrājas nogulsnes. Ne jau no ūdens, bet no vilšanās, no klusām neizrunātām domām, no dīvainiem kompromisiem ar sevi, no atkārtotiem solījumiem, kuri vienmēr tiek pārcelti uz rītdienu. Tas viss kā aizkaļķojums. Nedz kliedz, nedz brīdina — vienkārši tur ir. Līdz brīdim, kad ūdens vairs nesasils tā, kā vajag. Un tad mēs sākam meklēt brīnumlīdzekli. Bet varbūt, tieši tāpat kā tējkannai, arī mums vajag ko vienkāršu, šķietami ikdienišķu — kādu mazu skābumiņu, kas iedzeļ un pamodina. Nelielu devu patiesības, kas nevis sāpina, bet atbrīvo. Sarunu, kurai beidzot ļaujamies, kas izskalo to, ko paši ...

Tas mirklis, kad savu padarīto web laukā maini pret gleznu. Izcila māksliniece, bet tas ir ilgtermiņa ieguldījums ar vairākām nullēm.

 Čipsu bizness ir zvērīgi rentabls. Iepikt kartupeļus par 0.07€ kg un veikala letē tie ir kādi 16.00€ un vēl paciņu uzpūst un ielikt 1/3 no paciņas izmēra. Bravo!